Svarīgi saglabāt autentiskumu, taču jāiet līdzi laikam un jābūt arī drosmīgiem, uzskata interjera dizainere Anda Ozoliņa, kura veidojusi interjerus vairākiem Latvijā zināmiem restorāniem.

Fragments no intervijas

Iepazīstiniet ar sevi! Kā veidojies jūsu ceļš interjera dizaina pasaulē?

Vizuāli redzēju lietas, estētika vienmēr uzrunāja it visās nišās – vai tas būtu interjers, mode vai dzīves svinēšana. Dizains visu laiku bija klātesošs. Sapratu, ka stāšos arhitektos, jo tur ir forša bāze. Viens ir vizuālais, bet būtiskas ir arī tehniskās zināšanas. Neesi tikai dekorators vai vari tikai skaisti krāsas salikt, bet visam pamatā ir telpa, funkcija. Pabeidzu arhitektus un lēnā garā sāku ar nelieliem dizaina objektiem reklāmas aģentūrā. Ambīcijas vēl nebija tik lielas, nedaudz baidījos. Arhitektūra ir ļoti liela un plaša. Ir spēcīgas sievietes arhitektūrā, bet man likās, ka tā vairāk ir domāta vīriešiem.

Pēdējos augstskolas kursos arī pasniedzēji teica, ka mana niša ir interjers, dizainu redzu ļoti telpiski. To es liku aiz auss. Sākās kā sievietei ģimene, bērni – tāds posms pa vidu. Pēc tam pirmais impulss bija restorāni. Ar Vairāk Saules es strādāju jau 23 gadus. Viņiem Ogrē vērās vaļā pirmais restorāns, un viņi vaicāja, vai varu palīdzēt. Jā, nav problēmu! Izveidojām pirmās Vairāk Saules, tās ļoti aizgāja. Cilvēki brauca no Rīgas uz Ogri, uz mazu picēriju, bet tur bija viss kopums.

Darbojos arī ar privātmāju projektiem. Tālāk Vairāk Saules nopirka vēl telpas un vaicāja, vai varēšu paņemt visu Rīgu. Protams, kad esi jauns un ambiciozs, tad nedomā, varēsi vai nevarēsi. Saki vienkārši - jā. Protams, ka sākums nebija viegls, jo restorāni ir specifiski. Tās nav privātmājas. Restorānu un privātie projekti ir ļoti atšķirīgi. Katra niša ir izaicinoša un interesanta. Strādāt ar privātajiem objektiem ir pamatīga psiholoģija. Vīrs, sieva - katrs ir pilnīgi citāds cilvēks, un jāizveido kopīga telpa. Tur man vēl ir jāstudē psihologos. Intīmi no A līdz Z. Sabiedriskajos objektos man jādomā par ļoti plašu loku. Ne tikai pasūtītājs, kuram jābūt ļoti skaidri definētai vīzijai, kas ir viņa auditorija, ko viņš vēlas ar to pateikt, un lielais loks ar plašo auditoriju. Kā es saku - kad to restorāna stīgu uzķēru, kas ir tas, kas cilvēkiem nospēlē, noreaģē, tad es tā kā uz tādas āderes uzsēdos, un man aizgāja restorāni viens aiz otra. Sāka pieslēgties arī citi restorāni, padsmit gadus strādāju ar Aleksandru Slobinu (Alexander Slobin) gan Rīgā, gan Maskavā. Adrenalīns, kas ir sabiedriskajos objektos un restorānos, bija tik kaifīgs! Jā, kā es saku – seksīgs adrenalīns. Katru reizi iedod telpu, un tajā jārada sajūta. Cilvēks ienāk, un viņš atceras ne jau sienu vai grīdu, bet sajūtu. Protams, ka visas sajūtas ir jāieliek struktūrā, kur ir funkcija, materiāli, visas tehniskās lietas. Tas jau ar gadiem trenējas, protams, ar kļūdām, neviens neesam ģeniāls. Tā es to ceļu eju.

Izkristalizējās, ka mana niša ir restorāni, un otra mana niša ir sajūtu, atpūtas mājas. Mežos, pie jūras, ezeriem. Tā ir vēl viena niša, ar kuru mani asociē. Ja vēlas laikmetīgu, mājīgu, dabisku, modernu māju, tad tā ir asociācija ar mani. Es netaisīšu kiču, traku, spilgtu. Māja būs laikmetīga, jo es strādāšu ar tādiem materiāliem, kas būs integrējoši šodien un pēc desmit gadiem. Māja ir tāda, kuru nevēlies visu laiku atjaunot. Restorāniem ir kaut kāds cikls, un tur var padauzīties. Pēdējā laikā man it sevišķi patīk dauzīties ar to, ka nav viss saskaņots, pārskaņots, bet tā kā drusciņ provocē. Protams, ka tas nav vieglais ceļš. Pasūtītāji ir pieraduši, ka es vienmēr visu saskaņoju, viss būs tāds pustoņos, paredzams.

Visu interviju lasiet jaunākajā Dienas Biznesa speciālizdevumā Nekustamais īpašums!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.