Katrs pats savas laimes kalējs; mūsu dzīvi veido mūsu izvēles; katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi – tie visi ir uzstādījumi, kuriem piekrīt teju ikviens sabiedrības loceklis.
Skaidrs, ka savu dzīvi lielā mērā veidojam mēs paši un neviens mūs neatbrīvo no individuālas atbildības. Un tomēr – vai tas nozīmē, ka trūcīgie cilvēki (kas ir veseli un darbspējīgā vecumā), neveiksminieki utt. paši vien ir vainīgi, ka dzīvo tā, kā dzīvo? Atbilde ir ar lielu praktisku nozīmi. Proti, ja uzskatām, ka dažādie «lūzeri» paši ir vainīgi un paši ir izvēlējušies savu ne visai veiksmīgo, trūkuma mākto dzīvi, tad loģiska konsekvence ir tā, ka valstij nav īpaši jādomā, kā viņiem palīdzēt. Tā teikt, kaliet paši savu laimi un lieciet mūs, veiksmīgos nodokļu maksātājus, mierā. Savukārt, ja sliecamies piekrist viedoklim, ka nabadzība un trūkums nav tikai un vienīgi konkrētās personas vaina un slinkuma radīta situācija, tad cita ir arī mūsu attieksme pret valsts, jeb mūsu, nodokļu maksātāju, iesaisti šo «nabadziņu» dzīves atvieglošanā. Faktiski tas ir jautājums par sabiedrisko līgumu un solidaritāti.
Var jau, protams, bargi paziņot, ka nav neviena iemesla, kādēļ veseliem, darbspējīgiem cilvēkiem jābūt nabadzīgiem un nespējīgiem pārvaldīt savu dzīvi. Mācieties, veidojiet karjeru un viss notiks. Bet vai tiešām tas tā ir? Intervijā Rīgas laikam kinokritiķe Maija Turovska ir norādījusi, ka dzīvi veido mūsu izvēles, taču liktenis ir tas, kas ir dots. Ja tam piekrītam, tad skaidrs, ka ar savu rīcību varam ietekmēt savu dzīvi, taču ne likteni, kas ir dots lielums (ģimene, kurā esam piedzimuši, iedzimtība, veselības stāvoklis, prāta spējas utt.). Manuprāt, tieši ļoti nevienlīdzīgo doto apstākļu dēļ sabiedrībai, ar to saprotot valsts politiku, ir jāatbalsta vājākie sabiedrības locekļi, neraugoties uz to, ka no malas šķiet, ka tie dzīvo pilnīgi nejēdzīgi.
Vispirms jau mēs katrs piedzimstam ar ļoti atšķirīgām prāta spējām, un katrs skolotājs pateiks, ka ir bērni, kuri, lai kā ar viņiem strādātu, augstskolā nekad nestudēs un, visticamāk, augsti apmaksātus amatus nekad neieņems. Tāpat mēs nākam no ļoti atšķirīgām ģimenēm. Protams, protams, katrs var minēt kādu piemēru, kad bērni no nelabvēlīgām ģimenēm ir dzīvē guvuši ievērojamus panākumus. Tomēr es runāju par tendenci. Un tā, kā liecina starptautiski OECD pētījumi, ir tāda, ka bērniem no nabadzīgām un nelabvēlīgām ģimenēm ir daudz lielāks risks šo nabadzību atražot pašiem savā dzīvē. Domāju, mēs neviens nezinām, kā izveidotos mūsu dzīve, ja būtu auguši ar vecākiem, kuriem ir atkarības problēmas un kuri ar algotu darbu ir uz «jūs».
Līdz ar to ne vienmēr trūcīga un sociāli infantila dzīve ir šo personu apzināta izvēle. Ja nelabvēlīga ģimene iet roku rokā ar bērna novārtā atstātiem talantiem un vecāku nebalstītu prāta spēju izkopšanu, tad diemžēl šis bērns, visticamāk, savā turpmākajā dzīvē būs tas, ko mēdz dēvēt par neveiksminieku. Reti kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka viņš to izvēlējās, šūpulī guļot. Tādēļ valsts pienākums ir atbalstīt vājākos, īpaši tas nepieciešams izglītības sistēmā, kurai būtu jānodrošina, ka katrā bērnā tiek ielikts pamats, lai varētu sekmīgi iekļauties sabiedrībā. Nobeigumā gribētu atsaukties uz Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš kādā no savām runām kā piemēru Latvijai ir minējis Šveices konstitūcijā teikto: tautas stiprums tiek mērīts ar to, kā klājas tās vājākajiem locekļiem.
