Nesaimnieciska pieeja prasību izstrādei un piedāvājumu vērtēšanai mobilo sakaru publiskajos iepirkumos ir kļuvusi par noturīgu tendenci, kas ne vien apdraud veselīgu konkurenci, bet arī palielina izdevumus valsts budžetā.
Vaicāsiet, kā dārgākais piedāvājums iepirkumos kļūst par izdevīgāko? Gaužām vienkārši – piedāvājumu salīdzināšanas procesā tiek izmantota punktu vērtēšanas sistēma, kas neņem vērā reālos izdevumus, liedzot pasūtītājiem augstāk novērtēt lētāko piedāvājumu. Šāda pieeja ne vien kropļo konkurenci, bet arī norāda uz vienaldzību pret iespēju saņemt izdevīgāku piedāvājumu.
Ir nākamā gada budžeta pieņemšanas laiks, un ir īstais brīdis atbildēt – cik ilgi vēl valsts sektors turpinās pārmaksāt par dārgiem mobilajiem sakariem, šķērdējot nodokļu maksātāju naudu, ko varētu novirzīt drošībai, veselībai vai sabiedrības labklājības celšanai?
“Matemātiska shēma”, kad uzvar dārgākais
Nolikumi parasti sastāv no divām daļām: finanšu un nefinanšu. Finanšu daļā pretendentiem jānorāda cenas piedāvājums par katru pakalpojumu, piemēram, bezlimita sarunām, SMS un datu pakalpojumiem, norādot pieslēgumu skaitu. Savukārt nefinanšu daļa ietver informāciju par pakalpojuma kvalitāti un tehniskajiem parametriem.
Finanšu daļas novērtēšana tiek veikta, piešķirot punktus, kur vislētākais piedāvājums saņem maksimālo punktu skaitu, savukārt dārgākie iegūst mazāk punktu.
Arī nefinanšu daļa tiek vērtēta, piešķirot punktus, piemēram, par operatoru tehniskajiem rādītājiem. Tiesa, piešķirot punktus par tehniskajiem rādītājiem, netiek ņemts vērā, ka operatoru tehniskajos rādītājos atšķirības ir tik niecīgas, ka tās absolūti neietekmē pakalpojumu kvalitāti. Tomēr niecīga atšķirība rādītājos pārvēršas par lielu atšķirību starp iegūtiem punktiem. Piemēram, ar punktiem vērtējot vidējo savienošanas laiku, kur vidēji visiem operatoriem tas ir ap 2 sekundēm. Realitātē starpība, par kuru norit cīņa un par ko rezultātā piešķir punktus, ir 0,8 sekundes. Manuprāt, šāda starpība varētu būt izšķirīga vienīgi F1 sacīkstēs, kur pilotu vidējais reakcijas laiks ir 0,2 sekundes.
Līdz ar to šī “matemātiskā shēma” teju vienmēr noved pie dārgākā piedāvājuma izvēles, pat ja lētākais piedāvājums piedāvā tādas pašas kvalitātes pakalpojumus, tikai par zemāku cenu.
Problēma ir sistēmiska – tā nav tikai vienā vai divos iepirkumos
Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas parāda publiskajos iepirkumos pastāvošās problēmas, ir “Rail Baltica” mobilo sakaru pakalpojumu iepirkums, kur Latvijas valsts šobrīd pārmaksā pat trīs reizes (!). 2023. gadā izsludinātajā mobilo sakaru pakalpojumu iepirkumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā uz 2024. un 2025. gadu, tika iesniegti trīs piedāvājumi, un Latvijā uzvarēja dārgākais – 1350 eiro mēnesī, neskatoties uz to, ka Lietuvā un Igaunijā uzvarēja lētākie piedāvājumi (attiecīgi 348 un 458 eiro mēnesī). Izvērtējot finanšu daļu, tika salīdzinātas tikai punktu summas, nevis faktiskās kopējās cenas. Punktu vērtēšanas rezultātā dārgākais piedāvājums par 1350 eiro mēnesī tika uzskatīts par izdevīgāku nekā lētāki par 540 eiro un 420 eiro, lai gan visi pretendenti Latvijā varēja nodrošināt vienlīdz augstu pakalpojumu kvalitāti. Tas atspoguļo vērtēšanas sistēmas nepilnības, kā rezultātā pasūtītājs pārmaksā, šķērdējot nodokļu maksātāju naudu.
Vēl viens piemērs ir šī gada Siguldas novada pašvaldības iepirkums par mobilo un fiksēto sakaru nodrošināšanu Siguldas novada pašvaldībai un iestādēm, kur piedāvājums par 24 eiro tika atzīts ne tikai par saimnieciski, bet arī par finansiāli izdevīgāku nekā piedāvājums par 7,7 eiro.
Iepirkumu sistēmas nepilnības redzamas arī Valsts izglītības attīstības aģentūras (VIAA) iepirkumā par mobilo sakaru pakalpojumiem. Lai gan šajā iepirkumā nebija paredzēts vērtēt kvalitātes tehniskos rādītājus, sistēmas trūkums izpaudies citos konkurenci kropļojošos veidos. Viens pretendents piedāvāja pakalpojumus bez maksas, izņemot viesabonēšanas pakalpojumus, kurus tas tarificēja ievērojami augstāk pār pārējiem pretendentiem, un kurus paredzēts pieslēgt pēc vajadzības. Tas, pirmkārt, nozīmē, ka, ja pasūtītājs nepieslēdz viesabonēšanas pakalpojumus, tad pasūtītājam pakalpojumi kopumā tiek sniegti bez maksas. Citu starpā, Finanšu ministrijas iepirkuma gadījumā, kad “Bite Latvija” piedāvāja nulles cenu, t.i. pie tādiem pašiem apstākļiem, pasūtītājs apšaubīja mūsu spējas sniegt pakalpojumus bez maksas un to noraidīja. Otrkārt, ievērojot nulles tarifikāciju visos pakalpojumus, izņemot norādīto viesabonēšanu, šī pretendenta piedāvājums saņēma vislielāko punktu summu, neskatoties uz to, ka viesabonēšanas pakalpojuma tarificēšana ar ievērojami dārgāku maksu padarīja kopējo šī pretendenta cenu par visaugstāko. Tajā pat laikā nav zināms, vai VIAA iepirkumā būs neparedzēts izmaksu pieaugums. Ņemot vērā piedāvājumu struktūru, pastāv augsta iespējamība, ka tas var novest pie neplānotām izmaksām, kuras nebija skaidri norādītas iepirkuma sākotnējā piedāvājumā. Tādējādi secinājums par šī piedāvājuma izdevīgumu ir maldinošs, jo, lai arī piedāvājums izskatās saimnieciski izdevīgs “uz papīra”, tas var radīt neparedzamas izmaksas, ja tiek aktivizēti papildu pakalpojumi. Pieminētajā gadījumā gan jāizsaka atzinību VIAA piedāvājumu izvērtēšanas komisijas darbam, jo, saņemot pretendentu piedāvājumus un konstatējot šīs nepilnības, iepirkums tika apturēts.
Šie ir tikai daži piemēri, kas spilgti demonstrē iepirkumu procesa necaurspīdīgumu un negodīgumu, radot pasūtītājam finansiālos riskus. Citiem vārdiem sakot, nav runa par problēmām vienā vai divos iepirkumos – gada laikā “sarkanos karogus” budžeta izsaimniekošanai novērojam virknē iepirkumu.
Nepieciešami skaidri un caurspīdīgi iepirkumu standarti
Šobrīd publiskajos iepirkumos Latvijā pasūtītājs var brīvi izvēlēties, pēc kādiem kritērijiem vērtēt piedāvājumus, ievērot vai neievērot Satiksmes ministrijas izstrādātās publisko iepirkumu vadlīnijas mobilo un fiksēto sakaru iepirkumiem un līdzīgiem pakalpojumiem. Šī brīvība, bez skaidriem un obligātiem standartiem, rada iespējas izmantot nepilnīgu vai neskaidru vērtēšanas sistēmu, kas veicina nevienlīdzīgu konkurenci, ko norādu piemēros ar 0 cenas piedāvājumiem un neprognozējamiem izmaksu pieaugumiem.
Lai uzlabotu iepirkumu sistēmu, ir jāievieš vienotas pamatprasības homogēniem pakalpojumiem, kas nodrošinās lielāku caurspīdīgumu un objektivitāti piedāvājumu izvērtēšanā. Būtu jāizstrādā sakaru pakalpojumu e-katalogs, kur visi pakalpojumu sniedzēji piedāvātu standartizētus produktus ar skaidri norādītiem parametriem.
Tāpat būtu jāizstrādā standartizēti līgumi katram iepirkumam, kas balstās uz skaidriem un objektīviem kritērijiem, kā arī tiek pielietoti visu pretendentu piedāvājumiem. Tādā veidā varam izskaust favorītismu, veicināt konkurenci un mazināt administratīvo slogu, nodrošinot godīgāku, efektīvāku un caurspīdīgāku iepirkumu procesu, kas ir valsts interesēs un nodrošina valsts budžeta efektīvu izmantošanu.
