Pakalpojumi

Ulubele sapņo par dzīvnieku viesnīcu, rehabilitācijas un mācību centru

Kristīne Stepiņa, 04.01.2019

Jaunākais izdevums

Ulubele varētu orientēties uz dzīvnieku viesnīcas pakalpojumiem. Tā būtu pansija, dzīvnieku viesnīca un rehabilitācijas centrs, kā arī kinoloģijas un Cilvēcības skoliņa bērniem, nākotnes ieceres intervijā Dienas Biznesam atklāj dzīvnieku pansijas Ulubele izveidotāja un vadītāja Ilze Džonsone.

Laba attieksme pret dzīvniekiem ir sabiedrības brieduma rādītājs. Lai arī šajā ziņā pēdējā laikā Latvijā daudz kas ir mainījies uz labo pusi, tomēr ir nepieciešamas izmaiņas normatīvos, kas noteiktu stingrākus dzīvnieku labturības nosacījumus un liegtu lielai daļai suņu pavairotāju palikt pelēkajā zonā. Gadā pansija Ulubele spēj uzņemt 1200 kaķus un suņus, 40% tur atrod viņu saimnieki, 50% adoptē trīs mēnešu laikā, bet pārējie tur paliek uz ilgāku laiku vai dodas uz citiem medību laukiem.

Katram dzīvniekam uz pasaules ir savs cilvēks, jautājums ir tikai, kad un kādos apstākļos viņi satiksies, uzskata I. Džonsone. Arī šajos Ziemassvētkos notika brīnums – savu jauno saimnieku atrada slims bezšķirnes suņuks, kuru veterinārārsti bija ieteikuši iemidzināt. Tagad vecais opītis, kuram bija atteikušas klausīt pakaļkājas, dzīvo privātmājā, un viņam ir sarūpēti speciāli ratiņi, ar kuriem pārvietoties.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

I. Džonsone ir pārliecināta, ka pēc pieciem gadiem Latvijā būs salīdzinoši daudz mazāk pamestu dzīvnieku un vairums patversmju varēs pildīt viesnīcu vai rehabilitācijas centru funkciju.

Fragments no intervijas

Nora Ikstena pasakām par Ulubeli ir piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus. Kāda ir jūsu radītā Ulubele Līčos? Kā tā tapa?

Ulubele Līčos līdzinās barona Minhauzena sapņu zemei, tā ir patvērums starp slikto pagātnē un labo nākotnē, kas ir veidota kā pansija, nevis patversme. Dzīvnieki šeit var uzturēties neierobežotu laiku. Iespēju robežās mēs katru aprūpējam, slimos ārstējam līdz brīdim, kad viņiem atbrauc pakaļ viņu cilvēki. Ulubeli var atrast jebkurš cilvēks, kurš uz pasauli raugās ar vērīgām acīm un mīlošu sirdi. Vārdu Ulubele var uzrakstīt, neatraujot roku no papīra līgani un skaisti, tam nav ne garumzīmju, ne mīkstinājuma zīmju. Biedrību Dzīvnieku pansija Ulubele kopā ar domubiedriem dibināju 2005. gadā. 2010. gadā piedalījāmies konkursā par Rīgas pilsētas patversmes apsaimniekošanu un uzvarējām. Pašvaldībai mūsu piedāvājums bija izdevīgākais, jo neveicam dzīvnieku eitanāziju, proti, tos neiemidzinām. Cenšamies atrast atbalstītājus, draugus, sadarbības partnerus, kuriem nav vienaldzīgs pamesto dzīvnieku liktenis.

Pagājušā gadsimta 70. gados šī vieta ir tapusi kā Rīgas pilsētas dzīvnieku izolators, līdz mūsu ienākšanai tai bija ļoti slikta slava. Šeit bija izveidots tāds kā šķirošanas punkts, kurā tika atlasīti jaunie un skaistie dzīvnieki un pārvesti uz citām patversmēm, bet neglītākie saņēma pēdējo špricīti. Dzīvnieku pansijā Ulubele neviens dzīvnieks netiek nogalināts, mēs pilnībā izmainījām Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes koncepciju – atvērām visus vārtus, jo iepriekš neviens apmeklētājs tā īsti iekšā netika un nezināja, kas tur patiesībā notiek.

Kad Ulubele sāka apsaimniekot patversmi Līčos, tajā mitinājās 15 kaķi un 20 suņi, šobrīd šeit uzturas aptuveni 500 dzīvnieki – 200 suņi un 300 kaķi. Šis skaitlis pēdējā gada laikā īpaši nav palielinājies, jo sabiedrībā arvien populārāka kļūst atbildīga dzīvnieku adopcija no patversmēm. Ar savu iniciatīvu un entuziasmu – gan atverot patversmes vārtus, gan iesaistot brīvprātīgos un palīgus, kā arī sabiedrībā populārus cilvēkus un masu medijus, esam spējuši mainīt sabiedrisko domu par to, ka dzīvnieki, kuriem ir papīri, nav labāki par tiem, kuriem tādu nav. Jebkurš suns vai kaķis ir vērtība, svarīgas ir viņa rakstura īpašības, nevis izcelsme. Kamēr dzīvnieks uzturas patversmē, kopēji ir iepazinuši viņa raksturu, tāpēc pirms suņa vai kaķa adopcijas ir iespējams to uzzināt.

Kāds bija jūsu ceļš līdz savai dzīvnieku patversmei?

Katram cilvēkam ir kāda sev tuva tēma. Rūpes par dzīvniekiem ir manējā jau kopš pašas bērnības, kad visas vasaras pavadīju laukos. Tur bija gan lauksaimniecības dzīvnieki, gan mājdzīvnieki. Vecvecāki manī ieaudzināja pareizu attieksmi pret tiem, proti, ka cūkas nevajag laist ārā no aizgalda paskraidīt tikai tādēļ, lai bērniem ir prieks, bet trušus nedrīkst barot ar šokolādi. (Smaida.) Es pati esmu līdz kaulam rīdziniece – dzimusi un augusi Rīgā. Nekad neesmu bijusi vienaldzīga, redzot uz ielas noklīdušu suni vai kaķi. Pagājušā gadsimta beigās, kad mana ģimene dzīvoja Purvciemā, katru dienu braucu pāri Zemitāna tiltam, un tajā vietā, kur tagad atrodas tirdzniecības centrs Domina, bijušās VEF teritorijā, pamanīju suņu koloniju. Policija gribēja dzīvniekus saķert un likvidēt. Mana ģimene iesaistījās, sarūpējām mobilos žogus, ar kārumiem ievilinājām tos aplokā, aizvedām uz kādu no patversmēm, kur atzina, ka tie ir neperspektīvi, jo ir ilgi klaiņojuši un viņiem ir grūtības ar socializēšanos. Mums šķita nepieņemami, ka dzīvniekus iedala perspektīvajos un neperspektīvajos, un tā mēs pieņēmām lēmumu dibināt pansiju Ulubele Doles salā, kurā sākotnēji izmitinājām vairāk nekā desmit suņus. Kādu laiku darbojāmies gan Doles salā, gan šeit, bet 2015. gadā visi dzīvnieki tika pārvesti uz Līčiem. Visi suņu kolonijas dalībnieki jau ir devušies aiz mākoņa maliņas, pēdējā – vecā Rika – mūžībā aizgāja pagājušajā gadā. Viņa bija tā, kura pansijas iemītnieku – omīšu un opīšu – vārdā pērn rakstīja Ziemassvētku vecītim vēstuli. Ulubeles senākie iemītnieki, kas uz Līčiem pārcēlās no Doles, ir Fredis un Līza, kas pansijā dzīvo jau kopš 2007. gada.

Ar ko dzīvnieku pansija atšķiras no patversmes?

Patversme ir tikai īslaicīgs patvērums, bet pansija – tas jau ir mazs solītis viesnīcas virzienā. Tā kā Ulubelē dzīvnieki netiek nogalināti, viņi šeit dzīvo, kamēr viņus kāds noskata; cenšamies viņiem radīt pēc iespējas labākus dzīves apstākļus – neturam šauros kambarīšos vai pie ķēdes. Arī adopcijai nedodam suņus turēšanai pie ķēdes. Ar katru darbu cenšamies pacelt uz augšu dzīvnieku labturības latiņu. Mums ir tāds balti rozā un pūkains sapnis, ka piecos gados mums izdosies veikt nepieciešamās izmaiņas likumos, stiprinot jauniešu izglītošanu un vairojot cilvēku atbildību, lai vairs nebūtu tādu neatbildīgu cilvēku, kuri paņem dzīvnieku mirkļa iegribas rezultātā, pēc tam to vienkārši palaiž savā vaļā, likvidē vai ņirgājas par viņu. Visa mūsu komanda strādā un dzīvo ar tādu pārliecību, lai pēc pieciem gadiem Latvijā būtu salīdzinoši daudz mazāk pamestu dzīvnieku, savukārt patversmēm vai pansijai būs tikai tāda blakus funkcija.

Visu rakstu Pūkains sapnis par viesnīcu lasiet piektdienas, 4.janvāra laikrakstā Dienas Bizness! Lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tekstilizstrādājumu nomas servisa pakalpojumu sniedzējs SIA "Lindstrom" uzsācis sadarbību ar dzīvnieku patversmi "Ulubele", dāvājot tai paklājus. Pārrunu process norit arī ar citām dzīvnieku patversmēm Latvijā.

""Lindstrom" biznesa koncepts ir sniegt mūsu klientiem ne tikai efektīvāko tekstilizstrādājumu nomas risinājumu, bet arī maksimāli pagarināt iznomāto vienību dzīves ciklu un, ideālā variantā, rast iespēju to otrreizējai izmantošanai. Sazinoties ar dzīvnieku patversmes "Ulubele" pārstāvjiem un izzinot viņu vajadzības, esam priecīgi, ka "Lindstrom" paklāji, kuri vizuāli vairs neatbilst reprezentācijas prasībām izmantošanai ēkās, var būt noderīgi patversmes dzīvnieku māju uzlabošanai, radot komfortablākus apstākļus to iemītniekiem. Ja mēs paši nevaram dot mājas četrkājainiem draugiem, tad mazākais, ko varam darīt, ir sniegt palīdzīgu roku cilvēkiem, kas ik dienu gādā par dzīvniekiem, kuri ir jaunu saimnieku meklējumos," komentē SIA "Lindstrom" vadītājs Artjoms Jernevs.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Suņu un kaķu audzēšana nav lēts prieks, tāpēc, darot to likumu ietvaros, nopelnīt būs grūti; dzīvnieku pavairošana netiek uzraudzīta, šis bizness lielā mērā notiek pelēkajā zonā.

Tirdzniecību ar mājas (istabas) dzīvniekiem – suņiem, kaķiem un seskiem – kontrolē un uzrauga Pārtikas veterinārais dienests (PVD), taču normatīvajos aktos nav noteikts, kas ir dzīvnieku audzētava, un to turēšanas vietas nav jāreģistrē, tāpēc PVD rīcībā nav informācijas par to skaitu. Tāpat par dzīvnieku audzētājiem nav iespējams iegūt informāciju Valsts ieņēmumu dienestā (VID), jo tie, kuri regulāri gūst ienākumus, pārdodot mājas dzīvnieku mazuļus, reģistrējas kā «citi neklasificēti pakalpojumi». Šajā kategorijā ietilpst dažādi netradicionāli saimnieciskās darbības veidi, tāpēc atlasīt precīzu skaitu to cilvēku, kuri savu nodarbošanos saistījuši tieši ar mājas mīluļiem, nav iespējams. Dzīvnieku aizsardzības organizācijas ir rosinājušas Zemkopības ministriju (ZM) sakārtot mīļdzīvnieku audzēšanu un izstrādāt speciālus normatīvus.

Komentāri

Pievienot komentāru