Ik gadu vairāki miljoni kubikmetru kurināmās koksnes, celulozes šķeldas un papīrmalkas tiek eksportēts no Latvijas uz Ziemeļvalstīm. No vienas puses, to var vērtēt kā pozitīvu aspektu, jo galu galā pašu mājās pieprasījums pēc šīs koksnes nav liels.
Labāk lai par tās eksportu tiek saņemta nauda un nevis tā vienkārši sapūst mežā. No otras puses, ir jāņem vērā pēdējā laika globālie ekonomiskie satricinājumi un tas, ka situācija mainās arī pasaules koksnes pārstrādes nozarē. Lai nepaliktu zem nevajadzīga sitiena vienu no Latvijas tautsaimniecības spēcīgākajām — meža nozarēm, situācija ir rūpīgi jāizvērtē un uz to arī laicīgi jāreaģē.
Ražošanas un tirdzniecības globalizācija jau vairākus gadus liek uzņēmējiem meklēt tās valstis, kuras piedāvā gan zemākas izejvielas ieguves, gan ražošanas vietas. Tas, ka pēdējo gadu laikā vairums ražotnes pārceltas uz Āzijas valstīm, kur lētāks darbaspēks un zemākas cita veida ražošanas izmaksas, nav noslēpums. Var tikai prognozēt, ka šīs ekonomikas lejupslīdes apstākļos, līdzekļu ekonomija kļūst par vienu no galvenajiem izdzīvošanas un tālākas attīstības nosacījumiem un arvien vairāk uzņēmēju lūkosies pēc iespējām ietaupīt līdzekļus.
Ar šo tendenci ir jārēķinās arī mums. Ja lūkojamies uz tā saucamo šķiedru produkciju, proti, celulozes, maza blīvuma plātņu un citu, ražošanu, nevar neredzēt, ka šīs produkcijas ražošana no Eiropas pārceļas uz Dienvidameriku un Āziju. Patlaban Latviju šī tendence neskar tieši, jo mūsu valstī nav ražotnes, kas šādus produktus ražotu, tomēr ietekme var būt netieša un visai sāpīga – jo mežizstrādē un ražošanā rodas šo produktu izejmateriāls, proti, tievkoksne un celulozes šķelda. Ja tagad tā tiek eksportēta uz Ziemeļvalstīm, tad kas notiks, kad šo produktu ražošana pārcelsies uz citām valstīm? Vai Latvijai būs izdevīgi arī tām piegādāt izejvielas?
Ja samazināsies pieprasījums pēc šķiedras produktu izejmateriāliem Ziemeļvalstīs, Latvijas meža nozarei būs jāmeklē izeja. Teorētiski ir vairāki varianti.
Pirmā — atrast citus noieta eksporta tirgus. Tas nav neiespējami, taču atkal jāņem vērā konkurence ar lētajām koksnes ražošanas valstīm, kā arī ģeogrāfiskais attālums ar potenciālo ražotni. Ņemot vērā energoresursu cenu pieaugumu, transporta izmaksas var būtiski sadārdzināt pašu izejvielu.
Otrā — šos koksnes izejmateriālus uzskatīt par atkritumiem, kā jau tas salīdzinoši ilgu laiku ir bijis un atļaut tiem sapūt. Savukārt ar tiem saistītos negūtos ieņēmumus pārcelt uz citiem sortimentiem. Proti, malkas un papīrmalkas negūtos ieņēmumus kompensēt ar augstākām cenām zāģbaļķiem un finierklučiem, bet negūtos ieņēmumus no šķeldas un skaidām kompensēt ar augstākām zāģmateriālu cenām. Tomēr šis risinājums nav iespējams, jo šādā gadījumā Latvijas kokrūpniecība zaudēs savu konkurētspēju.
Trešā izeja, kas visdrīzāk būtu realizējama un svarīga visai tautsaimniecībai kopumā – būtiska uzmanība jāpievērš pašmāju tirgus iespējām. Latvijā nav kur realizēt koksni, kas domāta celulozes ražošanai. Taču var attīstīt jaunus produktus, lai vismaz daļēji to varētu kompensēt. Viennozīmīgi ir jāattīsta konkurētspējīga plātņu rūpniecība, taras ražošana, dažādu dārzam un lauksaimniecība sektoram nepieciešamo produktu risinājumi, piemēram, žogu stabu ražošana.
Pašmāju tirgus ir stabilāks un prognozējamāks. Savukārt tā kā eksporta tirgiem mēs varam piegādāt pasaules mērogiem salīdzinoši nelielus apjomus, ārvalstu partneri mūs drīzāk uztver kā tirgus pieprasījumu stabilizējošo faktoru, proti, mēs viņiem kļūstam ļoti interesanti tajā brīdī, kad nepieciešams ātri piepildīt tirgū trūkstošās produkcijas apjomu.
Līdz ar to, jo īpaši svarīgi ir beidzot nopietni attīstīt atjaunojamās enerģētikas sektoru, kas ražošanā izmanto koksnes biomasu. Šis risinājums ļautu sasniegt daudzus mērķus, kur svarīgākie būtu: pirmkārt, meža nozares konkurētspējas pieaugums, otrkārt, sasniegts Eiropas Savienības Latvijai izvirzītais mērķis 2020.gadā sasniegt 42% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas daudzumā, treškārt, būtiski palielināta arī Latvijas energoneatkarība no fosilā kurināmā piegādātājvalstīm, galvenokārt, jau no neprognozējamās Krievijas.
Koksnes izmantošana enerģētikā ļauj vēlreiz izsvērt Latvijas enerģētikas un investīciju politiku, turklāt virzīt šo politiku arī atbilstošu mūsdienu vides aizsardzības prasībām.