Pārāk daudz tukšu putu sakults, pārāk daudz sapņu piļu sabūvēts par tā dēvēto Zaļo kursu. Un pārāk maz tajā pašā laikā bijis bezkaislīgu aprēķinu par to, kāda cena jāmaksā un kādas sekas būs, ejot uz šo definēto klimata saudzēšanas mērķi.
Proti, vai tie risinājumi, kas izvēlēti, patiesi ir videi draudzīgāki par līdzšinējo praksi? Ja ir, tad lieliski, bet vai vienmēr ir? Šis disbalanss atklājas aizvien skaidrāk, jo aizvien biežāk saskaramies ar piemēriem, kad aiz klimata saudzēšanas saukļiem tiek paslēptas kādas valstu vai cilvēku grupu intereses, noklusējot, ka to vārdā tiek iets pēc būtības no klimata viedokļa pilnīgi pretējā virzienā.
Spilgts piemērs – autoražotāja Volvo Motors vēstītais, ka saskaņā ar viņu pētījumu simtprocentīgi elektriskā apvidnieka Volvo C40 Recharge ražošana rada par 70 procentiem vairāk kaitīgo izmešu nekā tā paša modeļa XC40 ražošana ar iekšdedzes motoru. Gan jau to pašu par savu produkciju varētu teikt arī citi autoražotāji un ne tikai tie.
Bet kas konkrētajā gadījumā vēl piesaista uzmanību – Volvo pētnieku vērtējumā 200 tūkstošu kilometru ekspluatācija esot automobiļa mūžs pirms tā nonākšanas otrreizējā pārstrādē. Tātad tendence ir vidi vairāk piesārņot ražošanas procesā, savukārt produkta lietošanas periodu, kas elektrotransporta gadījumā teorētiski skaitās videi mazāk kaitīgs, aizvien saīsināt, lai vecā produkta pārstrāde un jaunā ražošana neapstātos.
Tātad te vairs nav stāsts par veco labo Volvo, kas varēja nobraukt miljonu kilometru. Īslaicīgai lietošanai paredzētu, neremontējamu produktu īpatsvara palielināšanās ir vēl viena būtiska sadaļa, runājot par to, vai viss, kas izskatās zaļš, ir zaļš. Un, protams, gan saistībā ar automašīnām, gan viedierīcēm, gan dažādiem bezvadu elektroinstrumentiem ir pamats vērtēt arī kaitējumu videi, ko nodara izejvielu sagāde akumulatoriem un nolietoto akumulatoru utilizācija.
Tas, ka daudzas izejvielas tiek piegādātas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības, un pēc nolietošanas kā atkritumi tiek nogādāti izcelsmes vietā, nenozīmē, ka šo akumulatoru radītais kaitējums nebūtu vērā ņemams kopējā bilancē. Galu galā, ja Eiropas Savienība ir pacēlusi šo pasaules glābēja karogu un mudina sev sekot arī citus, tad pret citiem nevar būt ne mana cūka, ne mana druva attieksme.
Vispār ne tikai saistībā ar akumulatoru ražošanu, bet arī, piemēram, papīra iepakojuma izvēli plēves vietā labi saskatāma tendence ir vairāk pievērst uzmanību kādam vienam dzīves cikla posmam, tos citus, kas videi kaitīgāki, cenšoties ignorēt. Akumulatoru gadījumā ir jūsma par braukšanu ar auto bez izmešiem, nedomājot, cik kaitīga ir akumulatoru ražošana un utilizācija. Iepakojuma gadījumā aiz jūsmas par to, ka papīra maisiņi ātrāk sapūst, it kā nemanām, cik energoietilpīga un tātad videi kaitējumu nodaroša ir to ražošana. Bet jārēķina taču būtu summāri.
Vēl viens aspekts – vienotas prasības pret visiem, neņemot vērā kaut vai to, ka Eiropas Savienības valstis ir dažādās klimata zonās. Proti, ja dienvidniekiem, piemēram, apkure nav īpaši aktuāla, tie var vieglāk, tā teikt, manevrēt ar energoresursu izvēli sildierīcēm, tad jo tuvāk ziemeļpolam, jo vairāk energoresursu ir jāpatērē apkurei. Skaidrs, ka lielāki piesārņotāji neizbēgami būs tie, kas atrodas aukstākā klimatā.
Vai tiem automātiski būs jāpiemēro augstāki iecerētā skursteņa nodokļa aprēķini? Jā, var teikt, ka apkures krāsnis var aizstāt ar siltumsūkņiem, bet arī tas būtu piemērs visai vienkāršotam skatījumam uz tēmu. Privātmājās tā varbūt var, īpaši valstīs, kur kalnu upes ļauj ražot lētu elektroenerģiju, taču ne centralizētai apkurei tur, kur elektroenerģiju lielā daļā nākas importēt. Arī attieksmes maiņa pret dažādiem energoresursiem ir, maigi sakot, mulsinoša.
Atcerēsimies, kā pirms gadiem ar stāstu par atjaunojamiem un neatjaunojamiem energoresursiem tika veicināta atteikšanās no gāzes apkures par labu šķeldas vai granulu apkurei. Šķita loģiski arī tas, ka varam racionālāk izmantot gan zarus pēc koku izzāģēšanas, gan izcērtamos krūmājus, gan arī koksnes apstrādes atlikumus. Nu prasības radīt kādus produktus no šiem koksnes atlikumiem un tikai to, kas paliek pēc tam pāri, ļaut izmantot kurināšanai, no vienas puses motivē ar lieliem ieguldījumiem ražot atkal kaut ko īslaicīgi lietojamu, no otras – nemaz necensties šādu izejvielu radīt, piemēram, audzēt šķeldas krūmus.
Kā teikts, nav jau iebildumu pret Zaļo kursu kā tādu – savā būtībā tas ir atbalstāms. Iebildumi var būt pret mērķu sasniegšanu par katru cenu, arī tādu, kas augstāka par sasniegtā mērķa novērtējumu.
