Būvniecības nozare līdzīgu situāciju kā šobrīd ir pieredzējusi jau pirms 11 gadiem, kad divu gadu laikā – 2011. un 2012. gadā – ievērojami pieauga resursu izmaksas. Taču ir viena būtiska atšķirība: ja toreiz cenas mainījās divu gadu laikā, tad tagad dramatisks cenu pieaugums ir piedzīvots divu nedēļu laikā.
Cenas būvniecības materiāliem pieauga Covid pandēmijas laikā, īpaši civilajā būvniecībā, un šo pieaugumu industrija amortizēja saviem spēkiem. Taču šī gada marta kāpumu nozare viena pati nespēs iznest un gaida uz stratēģiskiem lēmumiem valsts līmenī.
Situācija kritiska
Krievijas agresija Ukrainā un tam sekojošās rietumvalstu bezprecedenta sankcijas Krievijai radījušas nopietnas ekonomiskas problēmas ne tikai agresoram, bet arī pamatīgi satracinājis teju visas pasaules ekonomikas, tostarp radot dažādu resursu deficītu un tam sekojošo cenu milzīgu lēcienu.
Pēdējo nedēļu laikā Latvijā trauksmi ceļ būvniecības sektors, kas vairāk nekā viena otra cita nozare ir tieši atkarīgs no resursu importa no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas. Visizteiktākās problēmas šobrīd ir ar dažādu celtniecības izejmateriālu, īpaši metāla un bitumena, iegādes iespējām, kad, pēc būvnieku teiktā, vairs runas pat nav par cenu, bet iespēju atrast un nopirkt nepieciešamos resursus. “Sajūta ir dramatiska, ir grūti saprast, kā vispār var virzīties uz priekšu. Protams, visus iepriekšējos gadus ceļu būvnieki bija pieraduši, ka neviens neko nekompensē un ka cenas var lēkāt. Arī pirms 12 gadiem piedzīvotā krīze bija zināmā mērā līdzīga, kad cenas galvenajām materiālu pozīcijām, īpaši bitumenam, pieauga dubultā un pat brīžiem vairāk. Būvniekiem toreiz bija milzīgi zaudējumi, un bija uzņēmumi, kas neizturēja. Tomēr pašreizējā krīze ir smagāka un visaptveroša, tajā skaitā arī izejmateriālu pieejamība ir milzīga problēma,” situāciju raksturo ceļu būvniecības uzņēmuma Saldus ceļinieks valdes priekšsēdētājs Gints Karols.
Viņam piekrīt SIA Arčers valdes priekšsēdētājs Kārlis Balgalvis, norādot, ka šobrīd būvniecības tirgū de facto ir iestājušies nepārvaramas varas ārējie apstākļi, kurus būvnieki iepriekš nekādi nevarēja paredzēt un kuru sekas ir nespēja pabeigt būvobjektus straujā cenu kāpuma un materiālu nepieejamības dēļ. Krievija pasaulē ir piektā lielākā metāla ražotāja ar 71,6 miljoniem tonnu produkcijas gadā un pārliecinoši lielākā metāla ražotāja Eiropā. Otrajā vietā Eiropā ir Vācija ar 39,7 miljoniem tonnu, bet trešajā – Itālija ar 23,3 miljoniem tonnu gadā. Austrumeiropas ražotāji un būvniecība ļoti lielā mērā balstījās uz Krievijā ražotu metālu. Izņemot no tirgus šos apjomus, mums ir situācija, ka metāla armatūras cena ir pieaugusi pat vairākas reizes.
Piemēram, 2020. gadā armatūra maksāja ap 450 eiro par tonnu, pēc Covid-19 ekonomikas sildīšanas pasākumiem Latvijā un Eiropā piedzīvots cenu lēciens līdz 800–850 eiro par tonnu, bet šobrīd, izslēdzot no tirgus Krievijas produkciju, armatūras cena sasniegusi nebijušu rekordu – 1500–1600 eiro par tonnu, turklāt arī par šādu cenu nav iespējams brīvi iegādāties nepieciešamos apjomus, jo tirgū to vienkārši nav, situāciju raksturo uzņēmējs, piebilstot, ka krīzes dēļ šobrīd ir apdraudēta gandrīz visu valstiski nozīmīgo industriālo projektu īstenošana. “Ar metālu jau būvniecība nebeidzas, straujais energoresursu cenu un degvielas izmaksu pieaugums rada lielu negatīvu ietekmi uz pilnīgi visām pārējām ar būvniecību un būvmateriālu ražošanu saistītajām nozarēm. Pēkšņā apstākļu maiņa un nestandarta situācija prasa nestandarta un ļoti ātrus valstiskus risinājumus, ja negribam riskēt ar bankrota vilni būvniecībā, bezdarba pieaugumu un nozīmīgu objektu apturēšanu,” norāda Arčers vadītājs.
Pēc G. Karola paustā, diemžēl būvniekiem, atšķirībā no citām nozarēm, līdz šim tā arī nav izdevies panākt cenu indeksācijas vai cita veida mehānismu līgumos, kas būtu sava veida drošības spilvens tieši šādām krīzes situācijām. “Līdz ar to ceļu būvniecības uzņēmumi ir tāds kā milzīgs buferis. Apakšuzņēmēji un piegādātāji, protams, mums piestāda reālās tirgus cenas, savukārt pasūtītājs līguma cenu nofiksē, un ceļiniekiem ir jāspēj amortizēt starpību. Taču visam ir savas iespējas un robežas. Šobrīd runa jau ir par to, ka ir iestājušies tādi apstākļi, ko kompensēt mums pašiem ir neiespējami,” skaidro Saldus ceļinieka vadītājs. Tajā pašā laikā Finanšu ministrijai (FM) ir visai rezervēta attieksme pret krīzes risināšanu.
Visu rakstu lasiet 22.marta žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!