Reizēm var izrādīties tā, ka mūsu vājās puses vienlaicīgi izrādās arī mūsu stiprās puses, 
ja tās spēj pareizi pavērst



Tā intervijā DB atzīst Fortum Jelgava valdes priekšsēdētāja Ginta Cimdiņa, kas nule iekļuvusi arī Nordic Business Report veidotajā Ziemeļeiropas biznesa sieviešu Top 20.


Kāda ir sajūta, kļūstot par vienu no divdesmit ietekmīgākajām biznesa sievietēm Ziemeļeiropā?


Tādu ziņu nemaz nav tik viegli pieņemt, vēl jo vairāk tāpēc, ka saņēmu to sava atvaļinājuma laikā, kad mēģinu atiet no biznesa lietām nost. Manuprāt, Latvijā ir ļoti daudz spēcīgu sieviešu, tāpēc tas bija arī kā vēstījums Latvijai, ka arī šeit dzīvo ietekmīgi un spēcīgi cilvēki. Domāju, ka Latvijā ir daudz sieviešu, kas varētu būt šāda titula cienīgas, lai gan ārpusē to varbūt ne vienmēr pamana. Ikdienā jau sanāk saskarties ar daudziem cilvēkiem – ir tādi, kas paliek prātā, un tādi, kas ne. Acīmredzot es esmu palikusi prātā. Vēl viens nozīmīgs aspekts – es darbojos ļoti vīrišķīgā nozarē – enerģētikā, kur sievieti nepamanīt ir samērā grūti. Varbūt arī mana pēdējo gadu aktīvā darbība nevalstiskajās organizācijās apvienojumā ar diezgan lielu starptautisko darbību konferencēs un pasākumos, kā arī Latvijas prezidentūrā Eiropas Savienības Padomē ietekmēja to, ka mani nominēja. Tomēr es biju ļoti pārsteigta, bet, kad tas pārgāja, tad – ļoti priecīga. 


Kā jūs nonācāt šajā vīriešu pasaulē – enerģētikā?


Ilgi domāju, vai es gribētu plašākai sabiedrībai pastāstīt savu stāstu, bet šī varētu būt tā situācija, kad to darīt. Bērnībā un arī skolas gados biju no tiem bērniem, kam ir maz draugu, mans kontakts ar cilvēkiem veidojās sarežģīti. Tāpēc nolēmu, ka mana darbības joma pilnīgi noteikti nebūs saistīta ar cilvēkiem, bet gan ar dzīvnieku pasauli. Ar ļoti lielu pārliecību sāku studēt LU Bioloģijas fakultātē. Izejot cauri parkam no Bioloģijas fakultātes, ir Pulkveža Brieža iela, kur atrodas a/s Latvenergo. Tie bija pirmie gadi pēc Padomju Savienības ēras izbeigšanās. Esmu no akadēmiķu ģimenes, mani vecāki ir zinātnieki un tajā laikā finansiālā situācija kā daudziem, tā arī mums, nebija pārāk viegla. Kā vecākais bērns ģimenē jutu pienākumu sākt strādāt. Biju gatava darīt gandrīz jebko. Tā nu, ejot garām Latvenergo, logā pamanīju divu lielu Skandināvijas energokompāniju Vattenfall un IVO Group, šobrīd Fortum, paziņojumu, ka viņi ir atvēruši biroju Latvijā un meklē sekretāri. Tā es tur nokļuvu. Man bija 19 gadu, nebija ne pieredzes, ne rekomendāciju, tomēr viņi mani pieņēma darbā. Kompāniju tolaik vadīja bijušais Latvenergo prezidents Jānis Pāvuls. Galvenokārt pateicoties viņam esmu kļuvusi par to, kas esmu šodien. Pārējie mani kolēģi arī bija strādājuši Latvenergo vai vismaz nozarē. Mani piesaistīja varenība, kas bija ap šiem kolēģiem un ap tēmām, ko viņi pārsprieda, un es sapņoju, kaut pati dzīvē kādreiz kļūtu tik gudra, ka varētu darboties ar tik vērienīgām lietām un man būtu par tām viedoklis. Bez bioloģijas es mācījusies esmu ļoti daudz, galvenokārt neklātienē vai pa vakariem – pilna laika mācības manā gadījumā, apvienojot tās ar darbu, nebija iespējamas. Pabeidzu LU ekonomistus, tad turpināju RTU Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūtā, kur esmu pabeigusi maģistrantūru un pašlaik studēju doktorantūrā. No sekretāres apmēram 14 gadu laikā esmu kļuvusi par Fortum valdes priekšsēdētāju. Kompānija šajos gados ir ļoti mainījusies. Pēc Latvenergo privatizācijas pārtraukuma šī kompānija sadalījās, Vattenfall no Latvijas aizgāja, palika tikai Fortum. Mums radās projekts Jelgavā, un tā pārmaiņas soli pa solim notika. Tik ļoti, kā mani ir mainījis mans darbs un kolēģi, ar kuriem strādāju, nezinu, vai mūsu augstskolu sistēma varētu ko līdzvērtīgu panākt. 


Kā jūs spējāt to visu apvienot – karjeras izaugsmi sarežģītā jomā, vairākas studijas?


Katram stāstam, protams, ir arī otra puse, un visiem panākumiem ir sava cena. Jautājums, cik lielu cenu katrs cilvēks ir gatavs maksāt. Pēdējo 20 gadu skrējiens man ir bijis ļoti dinamisks, varētu teikt – pamatīgs sprints. To gan parasti skrien tikai īsu laika periodu, man tas ir sanācis salīdzinoši garš. Man ir bijis ļoti, ļoti maz brīvā laika un, kad man pēc mācībām pēkšņi parādījās brīvie vakari un sestdienas, es novērtēju, cik laimīgi ir tie cilvēki, kam tādi ir. Neesmu paspējusi izveidot savu ģimeni, taču es to nesaku ar nožēlu. Ja mani 19 gadu vecumā atkal noliktu uz tās pašas taciņas, visticamāk, ka es visu izdarītu tieši tāpat. Paraugoties atpakaļ, tas stāsts, ko redzu, man patīk. Taču pašreizējā brīdī, kad savu lomu varbūt spēlē arī šī iekļūšana TOP 20, es domāju, ka beidzot varētu būt pienācis brīdis izdarīt kaut ko arī priekš sevis.


Vai tas, ka esat sieviete, biznesā ir bijis vairāk pluss vai mīnuss?


Enerģētikā un jo īpaši vīriešu sabiedrībā Latvijā bieži ir jūtams tas, ka dominē cilvēka ego, nevis zināšanas. Esmu mēģinājusi lietas kārtot caur savām zināšanām un profesionālo pieredzi. Protams, dzimumam ir nozīme, jo īpaši izteikti vīrišķīgā nozarē. Sava barjera man ir bijusi jāpārkāpj, galvenokārt pierādot, ka sieviete arī spēj šajā jomā adekvāti un profesionāli darboties. Taču pie tā es diezgan ātri pieradu. Nozīme ir arī tam, ka mana darbavieta bija skandināvu kompānija. Nonākot Jelgavā, kas vairāk bija pašvaldības kapitālsabiedrība, kas tomēr ir ļoti specifiska vide, biju ļoti pateicīga, ka man ir šī skandināvu pieredze, kas iedevusi stingru balstu un arī aizmuguri. Kā sievietei Latvijā būt lielas kompānijas vadītājai un valdes priekšsēdētājai kopumā ir izaicinājums. Taču šādu sieviešu skaits pie mums pieaug, piemēram, Valsts kontroli, Valsts ieņēmumu dienestu vada sievietes, Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete, daudzas ministres ir sievietes, mums ir bijusi arī Valsts prezidente – sieviete.


Cik būtiski atšķiras Latvijas un Skandināvijas biznesa vide? Cik viegli vai grūti ir bijis no turienes pārņemt kaut kādas lietas un adaptēt šeit – Latvijā?


Vienmēr esmu rīkojusies saskaņā ar saviem pamatprincipiem un vērtībām. Ja es būtu ietekmējusies no kaut kādiem viedokļiem, uzskatiem vai paražām, kas mums šeit, Latvijā, nereti ir raksturīgi, mans sniegums droši vien ne ar ko neizceltos. Runājot par Jelgavu, man ir milzīgs prieks par rezultātu. Vienlaikus gan jāatzīst, ka, sākot tur strādāt, jaunā kolektīvā pirmā saņemtā reakcija bija – tu te netiksi galā. Nesen runāju ar savu brāli Rūdolfu, kurš darbojas reģionālās plānošanas jomā, un viņš norādīja, ka Latvijas apstākļos ir īpaši svarīgi, ka ir tas viens līderis, kuram cilvēki tic. Tad lietas pie veiksmīgas apstākļu kombinācijas var sākt notikt. Tieši līderu trūkums Latvijā tiek minēts kā viena no problēmām, kāpēc vietās, kur varētu būt attīstība, progresa tomēr nav. 


Visu interviju Vājumu var pārvērst stiprumā lasiet 18. septembra laikrakstā Dienas Bizness.

 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra