Publiskajā telpā atkal no jauna un jauna tiek norādīts, ka Latvijā ir aizvien pieaugošas mežu platības un ka esošais krājas pieaugums ir krietni lielāks par izciršanas apjomu, kas liecina par meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Nenoliedzot to, ka abi šie iepriekš minētie apgalvojumi var būt patiesi, neviens no tiem tomēr neko neliecina par meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu bioloģiskās daudzveidības kontekstā.
Mēs taču nespriežam par Latvijas iedzīvotāju izglītības līmeni vai veselības stāvokli pēc tā, kādas ir kopējās iedzīvotāju skaita izmaiņas valstī. Šim nolūkam ir nepieciešama citi, bieži vien detalizētāki dati. Piemēram, ir svarīgi zināt, cik daudz cilvēku ir pabeiguši pamatskolu, cik ieguvuši vidējo izglītību un cik studējuši augstskolās. Tāpat arī mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jautājumā – kopējās mežu platības vai koksnes krājas pieauguma un izciršanas savstarpējā attiecība - nenorāda uz iespējamām dabas daudzveidības izmaiņu tendencēm, tieši otrādi – var maldināt sabiedrību. Teritorija var būt 100% klāta ar mežu, taču, ja tajā nebūs dabiskam mežam raksturīgi elementi, ja meža ciršana tiks veikta neatbilstoši meža ekoloģiskajām īpašībām vai nepareizā laikā, tad šīs teritorijas loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā būs tuvu nullei. Vislielākais krājas pieaugums ir jaunākām mežaudzēm, turpretī ciršana notiek meža «vecajā galā», kas vienlaicīgi ir arī vissvarīgākais bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.
Labāki indikatori, lai noskaidrotu, cik ilgtspējīga meža apsaimniekošana ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas kontekstā, ir mežaudžu vecumstruktūras izmaiņas, bioloģiski nozīmīgu mežaudžu platību izmaiņas, meža ekoloģiskajām īpašībām atbilstošu mežizstrādes paņēmienu izmantošanas īpatsvars, īpaši aizsargājamu sugu populāciju izmaiņas.
Diemžēl dabas vērtības, pat tādas, par kurām Latvijai ir starptautiskas saistības, joprojām nav apzinātas un atbilstoši monitorētas.
Dati par virkni no apdraudētām meža sugām, piemēram, medni vai melno stārķi, rāda, ka tām tuvākajā nākotnē sagaidāmas nopietnas problēmas. Par daudzām citām apdraudētām sugām mēs faktiski nezinām neko. Bet vai tas ir optimistisks iemesls cerēt, ka meža ciršana, kuras apjoms pēdējās desmitgadēs ir pieaudzis, neatstāj uz tām nekādu ietekmi? Visā pasaulē tiek atzīts, ka nozīmīga problēma ir meža fragmentācijas ietekme uz bioloģisko daudzveidību, taču tajā pašā laikā, balstoties galvenokārt tikai uz ekonomiskiem apsvērumiem, Latvijā kailcirtes tiek koncentrētas tuvu viena otrai, kas jo īpaši palielina fragmentācijas ietekmi. Tādēļ domāju, ka šobrīd nav pamata teikt, ka meža apsaimniekošanā viss ir kārtībā.
Bioloģiskās daudzveidības kontekstā šobrīd Latvijā aktuāli ir runāt par fragmentācijas ietekmes novēršanu cirsmu izvietošanā meža ainavā, par kailciršu īpatsvaru mežizstrādē, par ciršanu putnu ligzdošanas laikā, par to, kā savlaicīgi pamanīt un nenocirst dabas daudzveidībai jo īpaši vērtīgas mežaudzes. Kā redzams, diskusija nav par to, ka mežā nebūtu jācērt, bet par to – kā vajadzētu cirst.
Sekojiet ziņām