Nākamgad oktobrī gaidāmo 14. Saeimas vēlēšanu sagatavošana un norise ir apdraudēta, ja 2022.gada budžetā netiks rasts papildu finansējums Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK).

Pēc CVK veiktajiem aprēķiniem 14.Saeimas vēlēšanu nodrošināšanai nepieciešami papildus 2 623 203 eiro.

Bez šī finansējuma nebūs iespējams īstenot mērķtiecīgus pasākumus vēlētāju līdzdalības veicināšanai un informēšanai, maksāt konkurētspējīgu atalgojumu pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļiem un darbiniekiem par darbu vēlēšanu sagatavošanā, nebūs iespēju izgatavot un vēlēšanu komisijām piegādāt visus nepieciešamos vēlēšanu materiālus, piemēram, vēlēšanu zīmes un vēlēšanu aploksnes, veikt vēlēšanu vadības sistēmas tehnisko pavadīšanu un lietotāju atbalstu.

"Sliktākā scenārija gadījumā mēs varam nonākt situācijā, kad būs jāslēdz daļa vēlēšanu iecirkņu, jo neizdosies atrast atbilstošas kvalifikācijas speciālistus, kuri būtu gatavi strādāt vēlēšanu iecirkņos, saņemot par to vien 3 eiro stundā, no kuriem vēl jānomaksā nodokļi. Savukārt nepietiekamais finansējums vēlēšanu informācijas tehnoloģiju (IT) risinājumiem nozīmētu, ka CVK nevarētu nodrošināt vēlēšanu vadības sistēmas darbību, konsultēt sistēmas lietotājus un vēlēšanu naktī nodrošināt vēlēšanu rezultātu publicēšanu. Laikā, kad strauji pieaug elektrības, degvielas un daudzu citu preču un pakalpojumu cenas, budžeta veidotāji no vēlēšanu komisijām sagaida vēlēšanu sagatavošanu ar tādu pašu finansējumu kā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās pirms četriem gadiem un pat pirms astoņiem gadiem," norāda CVK priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa, uzsverot, ka nav pieņemami, ka finansējuma trūkuma dēļ ciestu vēlētāji un vēlēšanu kvalitāte.

Saeimas vēlēšanu informācijas tehnoloģiju (IT) risinājumiem, vēlēšanu komisiju locekļu atalgojumam un vēlētāju informēšanai 2022.gadā papildu nepieciešami 4 128 412 eiro, informē Centrālā vēlēšanu komisijas (CVK) pārstāve Laura Zaharova.

CVK prioritārajiem pasākumiem šo summu lūdz piešķirt 2022.gada budžetā, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu nākamā gada oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas, ieviestu elektronisko tiešsaistes vēlētāju reģistru Saeimas vēlēšanās, palielinātu atalgojumu un ēdināšanas izdevumu kompensāciju pašvaldību vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju locekļiem un darbiniekiem, stiprinātu iestādes IT kapacitāti un īstenotu pasākumus vēlētāju līdzdalības veicināšanai.

Elektroniskā tiešsaistes vēlētāju reģistra ieviešanai un nodrošināšanai Saeimas vēlēšanās papildus nepieciešami 1 039 356 eiro. No šīs summas 470 569 eiro nepieciešami CVK viedierīču nomai vēlēšanu iecirkņos un reģistrācijas aploksnēm balsošanas nodrošināšanai gadījumos, kad elektroniskais tiešsaistes vēlētāju reģistrs nav pieejams. Savukārt 568 787 eiro nepieciešami Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) elektroniskā tiešsaistes vēlētāju reģistra pielāgošanai izmantošanai Saeimas vēlēšanās.

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) šodien nolēma izsludināt atkārtotas vēlēšanas Ķekavas novada 785.iecirknī.

Lēmums par jaunu vēlēšanu izsludināšanu tika pieņemts, jo balsošanas kastē tika atrasts par sešām derīgām vēlēšanu aploksnēm vairāk, nekā iecirknī nobalsojušo iedzīvotāju, un šīs sešas balsis ir pietiekamas, lai ietekmētu rezultātus, žurnālistiem skaidroja CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars.

Cimdars kā vienu no situācijas iespējamajiem skaidrojumiem minēja to, ka par sešiem nobalsojušiem cilvēkiem nav veikta atzīme vēlētāju sarakstā, jo kopējais izsniegto vēlēšanu aplokšņu skaits, rēķinot arī iepriekšējās balsošanas laikā izsniegtās aploksnes, sakrīt ar vēlēšanu kastēs atrasto aplokšņu skaitu.

Savukārt Ķekavas novada vēlēšanu komisijas pārstāvji CVK sēdē pieļāva, ka neatbilstības varētu būt radušās, jo iepriekšējās balsošanas laikā 11 cilvēki esot aizgājuši prom no iecirkņa ar saņemtajām aploksnēm, neizmantojot iespēju nobalsot. Tāpēc neesot izslēgts, ka vēlēšanu dienā varēja tikt izmantotas kādas no šīm aploksnēm.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) šodien apstiprināja 13.Saeimas vēlēšanu rezultātus.

Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem partijai «Saskaņa» jaunajā parlamenta sasaukumā būs 23 vietas, partijai «KPV LV» un Jaunajai konservatīvajai partijai - katrai 16 vietas, partiju apvienībai «Attīstībai/Par!» un nacionālajai apvienībai «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK) - katrai 13 vietas, Zaļo un zemnieku savienībai - 11 vietas, bet partiju apvienībai «Jaunā Vienotība» - astoņi mandāti.

13.Saeimas vēlēšanās kopā piedalījušies 844 925 jeb 54,6% balsstiesīgo pilsoņu, no tiem ārvalstīs - 31 946 jeb 23,7% no ārvalstīs reģistrēto vēlētāju skaita vēlēšanu dienā, aģentūru LETA informēja CVK Informācijas nodaļas vadītāja Kristīne Bērziņa.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izmeklētajā kriminālprocesā par Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) organizētu iepirkumu kopumā figurē desmit personas, tostarp sešas amatpersonas.

Kriminālprocesā izmeklētie noziedzīgie nodarījumi saistīti ar CVK organizētu iepirkumu 2021.gadā. KNAB informēja, ka 7.novembrī sāka kriminālprocesu aizdomās par iespējamu krāpšanu lielā apmērā, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas, kā arī šo noziedzīgo nodarījumu atbalstīšanu un dienesta dokumentu viltošanu.

KNAB 22.novembrī īstenoja procesuālās darbības. Patlaban desmit kriminālprocesā iesaistītajām personām, tostarp, CVK priekšsēdētājai un vēl piecām amatpersonām noteikts statuss - tiesības uz aizstāvību. Divām personām - CVK priekšsēdētājai un kādam uzņēmējam - piemēroti ar brīvības atņemšanu nesaistīti drošības līdzekļi.

Pēc Venecuēlas pretrunīgā prezidenta Ugo Čavesa nāves naftas tirgū paredz ievērojamas svārstības, jo samazināsies Venecuēlas naftas ražošanas apjomi. Tomēr ilgtermiņā situācija ar naftas eksportu varētu uzlaboties.

Ugo Čavesa valdīšanas laikā Venecuēlas, kas ir OPEC dalībvalsts un kuras naftas rezerves tiek lēstas kā vienas no lielākajām pasaulē, naftas eksperts samazinājās no trīs miljoniem barelu dienā 2000. gadā, līdz 1,7 miljoniem barelu 2011. gadā. Lai gan U. Čavess ienākumus no naftas pārdošanas izmantoja sociālo programmu uzturēšanai, tomēr investīcijas nozarē bija relatīvi minimālas, raksta AP.

Analītiķi prognozē, ka Venecuēlas līdera nāvei sekojoša politiskā nestabilitāte varētu naftas ieguves nozari valstī bremzēt vēl vairāk. Lai atgūtos un palielinātu ražošanas apjomus un eksportu, Venecuēlas naftas nozarei būtu nepieciešami vairāki gadi un arī tādā gadījumā, ja jaunā valdība to padarītu par prioritāti.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) šodien izsludināja 5.jūnija pašvaldību vēlēšanas, kas norisināsies 41 pašvaldībā - sešās ārpus novadiem esošajās valstspilsētās un 35 novados, informēja CVK pārstāve Laura Zaharova.

Savukārt Rīgas pašvaldībā vēlēšanas šogad nenotiks, jo tās dome tika ievēlēta ārkārtas vēlēšanās pērn, un tā turpinās strādāt līdz 2025.gada vēlēšanām.

Pašvaldību domēs ievēlējamo deputātu skaitu CVK paredzējusi noteikt 26.janvārī. Atbilstoši Pašvaldības domes vēlēšanu likumam domēs ievēlējamo deputātu skaitu nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam, kāds attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā vēlēšanu izsludināšanas dienā ir reģistrēts Iedzīvotāju reģistrā.

Novados ar iedzīvotāju skaitu līdz 30 000 domē būs jāievēl 15 deputāti, novados ar iedzīvotāju skaitu no 30 001 līdz 60 000 - 19 deputāti, bet novados ar vairāk nekā 60 000 iedzīvotāju - 23 deputāti. Savukārt valstspilsētās ar iedzīvotāju skaitu līdz 50 000 iedzīvotāju domē būs 13 deputāti, bet valstspilsētās ar vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju - 15 deputāti.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Liepājā vēlēšanu komisiju darbinieki centušies izskaidrot vēlētājiem tehniskās problēmas Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu tiešsaistes datu apmaiņas sistēmā un katram vēlētājam, kas ieradies iecirknī, piedāvāt alternatīvu risinājumu, stāstīja Liepājas vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Simona Petrovica.

Viņa atzina, ka šodien EP vēlēšanu iecirkņos bijusi diezgan nepatīkama gaisotne, jo tie vēlētāji, kuri bija nolēmuši nobalsot citā iecirknī, tiešsaistes datu apmaiņas sistēmas traucējumu dēļ to izdarīt nevarēja. Turklāt šādu vēlētāju skaits iecirkņos šodien bijis gana liels. Cilvēki bijuši neapmierināti, bet tādu konfliktu, ka būtu jāsauc likumsargi, nav bijis.

«Centāmies vēlētājiem skaidrot situāciju, ja tas nebija īpaši tālu, tad ieteicām cilvēkiem doties uz savu vēlēšanu iecirkni un nobalsot tur, vai arī nākt vēlēt rīt vai parīt. Bija cilvēki, kuri nebija saņēmuši uzaicinājumu uz vēlēšanām un nāca uz iecirkni uz labu laimi. Šiem vēlētājiem meklējām vēlēšanu iecirkni, kurā viņiem jābalso un ieteicām doties turp šodien,» stāstīja Petrovica.

Venecuēlas prezidenta vēlēšanās uzvaru ar nelielu balsu pārsvaru ieguvis mirušā valsts līdera Ugo Čavesa izraudzītais politiskās varas mantinieks Nikolass Maduro.

Svētdien notikušajās vēlēšanās N. Maduro ieguvis 50,7% vēlētāju balsu, bet viņa konkurents Enrike Kapriless – 49,1% balsu. Abus kandidātus šķir tikai daži simti tūkstošu balsu un E. Kapriless jau pieprasījis to pārskaitīšanu, norādot uz vēlēšanās notikušiem pārkāpumiem.

Vēlēšanu rezultātus Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā plaši nosvinējuši N. Maduro atbalstītāji. Savā pirmajā pēcvēlēšanu uzrunā jaunais Venecuēlas vadītājs norādīja, ka iznākums esot «godīgs, likumīgs un konstitucionāls» un liecina par to, ka U. Čavesa idejas turpina būt nesatriecamas. N. Maduro pauda arī, ka aicinājis savu konkurentu atzīt sakāvi.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Domāju, neviens nav jāpārliecina par to, cik svarīgi ir samazināt ēnu ekonomikas apjomus, uzlabot nodokļu maksāšanu un veidot godīgu uzņēmējdarbības vidi. Ciešā saistībā ar augstāk minētajiem mērķiem ir jāskata arī jautājums par minimālās algas apmēra paaugstināšanu valstī.

Nav noslēpums, ka daudzviet privātajā sektorā nodarbinātie cilvēki saņem divas algas – oficiālo minimumu un papildus daļu «aploksnē», no kuras netiek maksāti nekādi nodokļi. Nosakot lielāku minimālo algu, samazinātos «aplokšņu» algas apmērs un palielinātos valsts nodokļu ieņēmumi. Mazinoties pelēkās naudas daudzumam biznesā, uzlabotos arī godīgi strādājošo uzņēmumu konkurētspēja.

Nesen izskanēja ziņas, ka labklājības ministrs Uldis Augulis ierosinājis nākamajā gadā palielināt minimālo algu no 360 līdz 375 eiro mēnesī. (1) Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens tikmēr norādījis, ka minimālās algas celšanai uz valsts budžetu būtu «fiskāli neitrāla» ietekme – izdevumu pieaugums tiktu kompensēts ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem, tāpēc teorētiski būtu iespējams noteikt minimālo algu arī 400 eiro apmērā. Galvenais - jāizvērtē cik lielas algas varētu maksāt uzņēmēji, jo jau pašlaik aptuveni 140 000 cilvēku oficiāli saņem mazāku atalgojumu nekā minimālā alga.(2)

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

Minimālā mēneša darba alga valstī no 2014.gada 1.janvāra būs 225 lati (320 euro), paredz valdībā apstiprinātās izmaiņas Ministru kabineta Noteikumos par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi. Vienlaikus atbilstoši jaunajai minimālajai mēneša darba algai un 2014.gada darba laika kalendāram precizēti minimālās stundas tarifa likmju apmēri, kas nepieciešami minimālās mēneša darba algas aprēķināšanai, informē Labklājības ministrija.

Proti, pašreiz noteiktā minimālā stundas tarifa likme 2014.gadā palielināsies no Ls 1,203 līdz Ls 1,359 (1,933 euro). Savukārt pusaudžiem un tiem cilvēkiem, kuri ir pakļauti īpašam riskam, minimālā stundas tarifa likme 2014.gadā paaugstināsies no Ls 1,375 līdz Ls 1,554 (2,209 euro), jo viņiem saskaņā ar Darba likumu ir atļauts strādāt tikai septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā.

Minimālo stundas tarifa likmi normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā vai 8 stundas dienā) aprēķina, bruto minimālo mēneša darba algu dalot ar vidējo darba stundu skaitu mēnesī. Savukārt vidējo darba stundu skaitu mēnesī aprēķina pēc īpašas formulas, 2014.gada darba laika kalendāra kopējo darba stundu skaitu gadā dalot ar 12 mēnešiem. Atbilstoši 2014.gada darba laika kalendāram nākamgad ir 1987 darba stundas, kas dalot ar 12 mēnešiem ir 165,58 stundas mēnesī.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Valstij vajadzētu iedrošināt nozares, lai tās pašas noteiktu minimālās algas savās nozarēs, intervijā atzina bijusī Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore un bijusī Valsts prezidenta padomniece ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības jautājumos Elīna Egle.

Risinot mazo algu problēmas, Egle iesaka vispirms pārliecināties, kāds ir patiesais algu apmērs. «Jābūt izpratnei par to, vai tie 80%, kas Latvijā saņem minimālo algu, patiešām šādu algu saņem. Man nešķiet sociāli taisnīgi atbalstīt tās algas, kas ir optimizētas,» uzskata eksperte.

Viņa atgādināja, ka sociālā dialoga pieredze Latvijā ir sena, tā aizsākumi meklējami 20.gadsimta sākumā ar pirmo industrializācijas vilni, kad arodbiedrības un darba devēji sprieda par atalgojumu, darba apstākļiem, drošības prasībām utt.

«Eiropā sociālā dialoga prakse paredz tarifa un koplīgumus, kad cilvēks ar konkrētu izglītību un pieredzi saņem noteiktu darba samaksu. Tas ļauj izvairīties no ēnu ekonomikas, mazināt algu dempingu, strukturēt darba tirgu utt. Arī patlaban Latvijā ir iespējams veidot motivējošu atalgojuma politiku un sistēmu sociālā dialoga ietvaros. Ja viena nozare, piemēram, informācijas tehnoloģijas, slēgtu nozares koplīgumu, nosakot, cik konkrēta līmeņa programmētājam jāmaksā, tad tie būtu noteikti spēles noteikumi - latiņa, zem kuras sevi cienošs programmētājs nestrādā. Protams, var maksāt vairāk, bet viena noteikta summa būtu kā atskaites punkts,» sacīja E. Egle.

Tūkstošiem cilvēku stāvējuši rindā, lai klātienē atvadītos no Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa, kurš nomira 5. martā. Viņa mirstīgās atliekas šim nolūkam novietotas Karakasas militārajā akadēmijā.

Tikmēr Čavesa izvēlētais pēctecis un Venecuēlas pagaidu prezidents Nikolass Maduro paziņojis, ka Čavesa līķis tiks iebalzamēts, vēsta euronews.

Maduro šajā sakarā vilcis paralēles gan ar Ļeņinu, gan Mao Dzedunu, gan Ho Ši Minu, kuru mirstīgās atliekas mumificētas un izliktas apskatei.

Šodien valstī norisināsies Čavesa bēru ceremonija, uz kuru ieradīsies pazīstamas personības arī no citām valstīm. Venecuēlā patlaban izsludināts sēru laiks.

Otrdien 58 gadu vecumā miris Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kurš pēdējos gandrīz divus gadus cīnījās ar vēzi. Čavezs valsti vadīja 14 gadus. Venecuēlā izsludinātas 7 dienu ilgas sēras. Ielās jau sākuši pulcēties Čavesa atbalstītāji.

Venecuēlas aizsardzības ministrs Diego Molero norāda, ka valsts militārie spēki ir «gatavībā rīkoties, lai nodrošinātu visu venecuēliešu drošību».

Pēc paziņojuma par līdera nāvi Karakasas centrā tika slēgti veikali un restorāni, Venecuēlieši strauji devās mājās, daži pat skriešus.

Pagaidām gan vienīgais zināmais politiskās vardarbības incidents noticis pie Augstākās tiesas, kur vairāki maskās un ķiverēs tērpti motociklisti, no kuriem dažiem bijuši ieroči, uzbrukuši aptuveni 40 studentiem, kas jau ilgāk nekā nedēļu protestēja, aicinot valdību atklāt vairāk par Ugo Čavesa veselības stāvokli.

«Lielā problēma ir tā, ka minimālā alga kā instruments patiesībā neko nerisina,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns.

«Tirgus ekonomikas apstākļos vajadzētu būt tā, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu - cilvēkam pašam ir jāzina sava kvalifikācija, jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš ir gatavs, kādu atbildību viņš ir gatavs uzņemties. Padomāsim kaut par to vienas profesijas ietvaros: grāmatvedim var būt veicamo operāciju atbildība un attiecīgi atalgojums x un var būt nesalīdzināmi lielāks, par kādu minimālo algu kā atskaites punktu mēs varam runāt?» turpinājis LDDK eksperts.

Jautāts - varbūt amatpersonas minimālās algas jēdzienu kaut kā psiholoģiski saista ar iztikas minimumu, P. Leiškalns atbildējis: «Saprotu, bet tā nedrīkst spriest. Apskatīsim konkrētu grupu ar ļoti lielu nabadzības risku - sieviete ar diviem apgādājamiem bērniem. Mazliet vulgarizējot, tas nozīmē, ka vajadzīgi trīs iztikas minimumi. Tad ko darām - nosakām, ka šādai grupai minimālā alga ir trīs iztikas minimumi? Tā nevar. Cits variants - pensionārs, kura pensija nodrošina iztikas minimumu, bet viņš grib piestrādāt. Tad ko darām - tā kā iztikas minimums viņam ir, tad nekādu minimālo algu uz viņu vispār neattiecinām? Tā nevar. Atkārtoju - minimālā alga nav instruments. Galu galā ir daudzas valstis, kurās tādas minimālās algas vispār nav, tomēr vidējā ir krietni augstāka nekā mums.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Šobrīd e-vēlēšanu sistēmas ieviešana Latvijā, apzinoties iespējamos riskus, no cilvēktiesību viedokļa nebūtu vēlama, uzskata tiesībsargs Juris Jansons.

Kā liecina paziņojums Tiesībsarga biroja mājaslapā, Jansona ieskatā e-vēlēšanu pastāvēšanas iespēja nav izslēgta, un tieši tāpēc noteikti būtu atbalstāma pētniecība par rezultātu verificēšanu un drošības garantijām e-vēlēšanu procesā, tomēr šobrīd šī modeļa ieviešana Latvijā nebūtu vēlama.

Tiesībsargs skaidro, ka valsts un pašvaldības darba pakāpeniska migrēšana uz digitālo un virtuālo vidi ir aktualizējusi arī tādu jautājumu, kā tehnisko risinājumu ieviešana pilsoniskajās līdzdalības formās, kas atvieglo ne tikai piekļuvi valsts un pašvaldību pārvaldei, bet tiek saskatīts kā risinājums aktīvākai sabiedrības iesaistei valsts politikas veidošanā.