Nesenā pagātnē Latvijas Uzņēmumu reģistrs (UR) noteica liegumu dažādām darbībām ar vairāku uzņēmumu akcijām un kapitāldaļām, argumentējot šādu soli ar attiecīgu Anglijas tiesas lēmumu, kam savukārt esot aizdomas, ka noteiktās kompānijas it kā esot saistītas ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
Šobrīd viens no cietušajiem šā procesa rezultātā AnrijsLembergs ir pieprasījis atcelt visus iespējamos liegumus. Protams, to, kurai pusei ir taisnība, laika gaitā izvērtēs, visticamāk, dažādas tiesu instances, taču šī lieta kopumā spilgti atainoja to, kā strādā viena otra valsts institūcija Latvijā.
Laikā, kad aktualizējās jautājums par noteiktu akciju un kapitāldaļu it kā pavisam citu patiesā labuma guvēju, cik zināms, komerctiesību eksperti brīdinājuši UR un tā vadītāju Ringoldu Balodi par šāda soļa iespējamajām sekām. Proti, tika prognozēts, ka šo kompāniju daļu un akciju turētāji var apstrīdēt šādu lēmumu, vērsties tiesā un to, iespējams, arī uzvarēt. Zinot, kādā tempā Latvijā strādā tiesu sistēma, vispirms valsts vairākus gadus tiesāsies, un nav izslēgts, ka pēc tam vēl samaksās ievērojamas summas kompensācijas veidā. Tomēr minēto lēmumu Balodis pieņēma, un šajā gadījumā izskatās, ka primārais viņa rīcībā ir bijis nevis ekspertu ieteikumi, bet gan politiskais uzstādījums.
Šī situācija lielā mērā atgādina notikumu pirms vairākiem gadiem, kad toreizējais premjers Einars Repše panāca VID ģenerāldirektora Andreja Sončika atbrīvošanu, par lietām, ko neviens tā īsti neapstrīdēja, taču izrīkojās tik nemākulīgi, ka pats palika peramā zēna lomā. Respektīvi, ar tiesas lēmumu Sončiks tika atzīts par nepamatoti atlaistu, un valsts viņam vēl samaksāja kompensāciju. Arī iepriekš minētajā gadījumā, nevar jau tā īsti neapšauba, Anrijs Lembergs ir labs dēls savam tētim, tomēr vispirms ir vajadzīgi konkrēti fakti, pierādījumi un tikai pēc tam rīcība, kas var radīt zaudējumus, turklāt lielus. Šīs lietas kontekstā jārunā vēl par kādu nepatīkamu tendenci Latvijas valsts aparātā. Pret vienas vai otras amatpersonas pieņemtiem, parakstītiem lēmumiem cilvēki, uz kuriem tie attiecas, laiku pa laikam iebilst, mēdzot arī vinnēt šādus procesus un panākt, ka viņiem ir jāizmaksā kompensācijas, kas pārsvarā gadījumu ir mērāmas daudzos tūkstošos latu. Kas tad šīs kompensācijas maksā - attiecīgā iestāde, valdība, valsts… Vienkāršāk sakot, šīs kompensācijas «samet» visi nodokļu maksātāji, lai gan runa ir par vienas konkrētas amatpersonas nolaidību. Šī kārtība ir jāmaina, jo nav taisnīgi, ka viena cilvēka dēļ ir jācieš visiem.
Piemēram, nupat aprakstītajā gadījumā, ja pēc četriem, pieciem gadiem, kad varētu būt pabeigta cīkstēšanās par minēto jautājumu, tiks konstatēts, ka Baloža lēmums ir bijis prettiesisks, jāatbild būtu pašam Balodim, nevis UR vai Latvijas valstij. Pretējā gadījumā amatpersonu lēmumi Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksā pārāk dārgi, ko nevaram atļauties. Savukārt amatpersonām, pieņemot kvalitatīvus lēmumus (neatkarīgus no politiskajām pūsmām), par to jau nu nevajadzētu uztraukties.