Signet Bank jau četrus gadus intensīvi nodarbojas ar alternatīva finansējuma piesaistīšanas risinājumu attīstīšanu, izmantojot obligāciju un akciju emisijas, ko piedāvā kapitāla tirgus.

Visa 2023. gada garumā Dienas Bizness sadarbībā ar Signet Bank stāstīs Latvijas uzņēmēju veiksmes stāstus, attīstot ilgtspējīgu uzņēmējdarbību un veicinot Latvijas ekonomikas attīstību.

“Mēs gribam veicināt Latvijas uzņēmumu straujāku izaugsmi un pieeju plašākām finansējuma iespējām. Kapitāla tirgus nodrošina iespējas gan uzņēmējiem straujāk audzēt savu biznesa vērtību, gan investoriem gūt lielāku atdevi no sava kapitāla,” uzsākot sarunu ar Dienas Biznesu, saka Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Signet Bank nav ļoti pazīstama tirgū. Vai varat pastāstīt, ar ko banka atšķiras no citām Latvijā strādājošām bankām?

Droši vien galvenā atšķirība ir mūsu fokuss nevis uz tradicionālajiem bankas produktiem, bet uz individuālu risinājumu meklēšanu katram klientam. Mūsu fokuss ir uzņēmējs. Daudziem no tiem ir nepieciešams finansējums savu plānu attīstībai – un mēs spējam piedāvāt ne tikai klasiskus bankas kredītus, bet arī alternatīvus finansējuma veidus – akciju un obligāciju emisijas, privāto akcionāru piesaistīšanu, mezanīna finansējumu vai riska kapitāla piesaistīšanu. Citiem uzņēmējiem ir brīvs kapitāls, ko tie vēlas investēt, lai gūtu ienākumus, – šeit mēs piedāvājam gan investīcijas starptautiskajos kapitāla tirgos, gan arī dalību vietējo uzņēmumu finansēšanas produktos – pamatā obligāciju un akciju emisijās. Mēs savedam kopā uzņēmējus, kam ir nepieciešams finansējums, ar uzņēmējiem, kuriem ir brīvs investējamais kapitāls. Un darām to efektīvi, rūpīgi strukturējot darījumus un pārvaldot riskus.

Pastāstiet par ceļu līdz Signet Bank šodienas fokusam! Kā nonācāt līdz lēmumam par darbu tieši šajā finanšu pakalpojumu segmentā?

Kompetence kapitāla tirgū bankas komandai ir jau kopš 2013. gada. Gan es, gan citi komandas biedri ar investīciju produktiem ir strādājuši ilgstoši, un esam guvuši daudzpusīgu pieredzi šajā jomā. Līdz 2018. gadam Latvijas banku sektors bija citāds – regulators bija noteicis divu tipu banku pastāvēšanu: vienas – lielās bankas, kas pārsvarā strādā vietējā tirgū, otras – nelielās bankas, kas strādā vietējā tirgū noteiktā apjomā. Mūsu bankai FKTK bija noteicis maksimālo īpatsvaru biznesam ar vietējiem klientiem – 20% līmenī no kopējā biznesa apjoma. No šodienas pozīcijas raugoties, diezgan dīvaini noteikumi, bet tādi tie bija. Secīgi – toreiz mūsu biznesa modelis arī bija būvēts uz investīciju produktiem, bet nedaudz no citas puses.

Proti, stāsts pamatā nebija par finansējuma nodrošināšanu vietējiem uzņēmumiem, bet gan par to, lai palīdzētu izvietot kapitālu turīgām privātpersonām, kas vairumā gadījumu bija nerezidenti. Atšķirībā no citām bankām nerezidentu lauciņā mēs strādājām tieši uz investīciju produktiem.

Viss mainījās 2018. gadā, kad toreizējā FKTK vadība izsludināja citus spēles noteikumus, paziņojot, ka darbs ar nerezidentiem būtiski un strauji jāsamazina. Tobrīd arī tika atcelti jebkādi ierobežojumi vietējo klientu apkalpošanai, un mēs, izmantojot Signet Bank akcionāru un vadības zināšanas vietējā korporatīvo klientu segmentā un kapitāla tirgus kompetences, ātri pārorientējāmies uz vietējo klientu apkalpošanu. Sākām apkalpot klientus, kam ir brīvs kapitāls, kā arī klientus, kuriem ir nepieciešams finansējums sava biznesa attīstībai – kreditējot tos un nodrošinot finansējumu caur kapitāla tirgu, galvenokārt palīdzot emitēt obligācijas. Rezumējot - ja nebūtu regulatora noteikumu strādāt pārsvarā ar nerezidentiem, mēs noteikti šādu stratēģiju realizētu jau no 2013. gada.

Klasiskais banku darbības modelis, kas visiem zināms, - bankas pieņem noguldījumus un kreditē uzņēmumus. Jūsu gadījumā, palīdzot emitēt obligācijas, paliek tikai starpniecība pie obligāciju emisijas?

Nav gluži tā, ka obligāciju emisiju organizēšana ir vienīgais bankas darbības virziens. Obligācijas ir viens no finansējuma piesaistīšanas veidiem. Vienkāršojot – runājot ar klientu, kuram ir nepieciešams finansējums attīstībai, apsveram dažādus iespējamos risinājumus un izvēlamies optimālāko variantu. Atšķirībā no klasiskajām komercbankām mēs vadāmies nevis no standarta produktiem, bet izpētām katra klienta situāciju un izvēlamies optimālo risinājumu, izmantojot gan bankai pieejamos resursus, gan alternatīvus finansējuma variantus – kredītus, obligāciju emisijas, mezanīna finansējumu, pat akciju kapitāla piesaistīšanu.

Uzņēmējam ir nepieciešamība pēc finansējuma, savukārt mēs no savas puses piedāvājam konkrētai situācijai piemērotāko risinājumu. Protams, ir tādi projekti, kuriem ir piemērota tikai kreditēšana, kur nekas cits nav izdevīgs. Šādos gadījumos mēs to arī risinām kreditējot, ja vien redzam, ka projekta riski ir pieņemami. Līdztekus ir projekti, kurus var realizēt, tikai piesaistot alternatīvo finansējumu.

Jo? Kā to izšķirat?

No vienas puses, klients atnāk ar savu vajadzību, bet no otras puses ir banku darbības noteikumi, kas paredz, kādos gadījumos var realizēt kreditēšanu. Vairumā gadījumu, kad uzņēmums vēlas panākt straujāku attīstību un nopelnīto ieguldīt attīstībā, nevis pakāpeniski dzēst bankas kredītu, klasiskais bankas kredīts nav labākais risinājums. Proti, kreditēšanas gadījumā veidojas tāds kā konflikts starp klienta un bankas vēlmēm. Bankai ir nepieciešama pakāpeniska kredīta atmaksa, bet klients vēlas strauji attīstīties. Ja uzņēmums redz, ka, ieguldot attīstībā, noteiktā laika periodā spēs sasniegt straujāku uzņēmuma vērtības pieaugumu, tad piemērotāks produkts ir nevis kredīts, bet obligāciju emisija, jo obligāciju atmaksa jeb dzēšana lielākoties notiek tikai termiņa beigās.

Kādēļ šāda priekšrocība ir iespējama?

Obligācijas pēc būtības saved kopā uzņēmumu ar investoru, kuram ir brīvie resursi un kuram nav tik stingru regulēto noteikumu kā bankām pie kreditēšanas, proti, ir krietni brīvāki sadarbības noteikumi starp investoriem un aizņēmējiem. Šeit arī veidojas situācija, ka banka darbojas kā starpnieks obligāciju emisijas procesā, nevis ņem depozītu un izsniedz kredītu. Obligāciju gadījumā banka darbojas kā starpnieks, bet abas darījuma puses patiesībā iegūst vairāk – obligāciju emitents var aizņemties uz brīvākiem noteikumiem, savukārt investori gūst lielāku ienākumu, nekā izvietojot līdzekļu bankas depozītā.

Vai tas nozīmē, ka obligāciju emisijas gadījumā aizdevuma procenti ir mazāki nekā bankas kredīta gadījumā?

Obligāciju emisijas nav lētākas kā banku finansējums tādēļ, ka uzņēmumi bieži vien obligācijas izlaiž papildus banku kredītam, kā arī citi finansējuma noteikumi aizņēmējam ir labāki, nekā kreditējoties bankā. Nedaudz lielāki procenti, ko aizņēmējs samaksā obligāciju emisijas gadījumā, pretim iegūstot naudas plūsmas atspaidu, jo nav jāveic regulāra pamatsummas dzēšana, elastību lēmumu pieņemšanā, kā arī papildus atpazīstamību, ar uzviju kompensējās ar straujāku peļņas un uzņēmuma vērtības izaugsmi, kas bieži vien ir izdevīgāks uzņēmuma īpašniekam.

Uzņēmumi varētu emitēt arī akcijas, lai iegūtu naudas līdzekļus attīstībai. Kur ir obligāciju priekšrocība, ja salīdzinām ar akcijām?

Jāpiebilst, ka Signet Bank nodarbojas arī ar akciju emisijām, tomēr akciju tirgus Latvijā, salīdzinot ar obligāciju tirgu, ir diezgan neaktīvs. Tas ir skaidrojams ar to, ka akcijas vairumā gadījumu tiek laistas publiskajā apgrozībā tikai reizi uzņēmuma mūžā, kamēr obligācijas var emitēt ik pēc laika. Uzņēmuma īpašniekam, ja viņš redz uzņēmuma vērtības pamatīga pieauguma potenciālu noteiktā laika periodā, nav lielas intereses dalīties ar uzņēmuma akcijām. Ja kāda uzņēmuma daļa tiek pārdota, emitējot akcijas, tas nozīmē, ka no šīs daļas peļņu gūs citi īpašnieki. Kādēļ to darīt, ja paredzamā peļņa ir krietni lielāka par aizņēmuma procentiem? Papildus tam – līdzko parādās līdzīpašnieki, kaut arī tie ir daudz un nelieli, rodas papildu pienākumi uzņēmuma vadībai, kas izmaina līdzšinējo lēmumu pieņemšanas kārtību un nozīmē papildus administratīvās izmaksas. Es teiktu, ka akciju emisija ir kardināli atšķirīgs lēmums no obligāciju emisijas. Būtiskākā atšķirība – īpašnieks obligāciju emisijas gadījumā nezaudē daļu no uzņēmuma.

Par akciju sabiedrībām, kuru akcijas tiek kotētas biržā, ir zināms, ka tām jābūt maksimāli caurspīdīgām, regulāri jāiesniedz darbības pārskati. Arī obligācijas ir biržas produkts. Vai tas nozīmē, ka prasības ir līdzīgas?

Jā. Finanšu pārskati par darbību parasti jāsniedz reizi ceturksnī, kā arī jāziņo par būtiskākajiem notikumiem uzņēmumā. Ir minimālais noteiktais informācijas apjoms, kas investoriem un biržai ir jāiesniedz. Ir uzņēmumi, kas sniedz plašākus ziņojumus, ir tādi, kas iztiek, ziņojot tikai nepieciešamo. Lai arī obligāciju gadījumā biržā publicējamās informācijas apjoms parasti ir krietni mazāks nekā akciju kotācijas gadījumā, uzņēmumam ir jābūt gatavam publicēt savus finanšu pārskatus un citu investoriem būtisko informāciju.

Vai tas jāuztver kā papildu apgrūtinājums, kas ir kā nasta tādēļ, ka vajadzīga nauda attīstībai?

Viss atkarīgs no uzņēmuma īpašnieka domāšanas. Patiesībā, no īpašnieka skatapunkta, ja viņš nav tiešais uzņēmuma vadītājs, tas pat ir labi! Šīs biržas prasības automātiski sakārto uzņēmuma iekšējo pārvaldību, pakļauj disciplinētam ritmam visa gada garumā, un īpašnieks labāk var pārskatīt uzņēmumu. Prasības, ko uzliek birža, proti, ka uzņēmums ir atvērts, sociāli atbildīgs, manuprāt, dod tikai labumu. Papildus tam uzņēmums var izmantot biržu kā papildu kanālu savas reputācijas veicināšanai, kā arī attiecību būvēšanai ar klientiem un sadarbības partneriem, kas nereti klātesamību biržā uztver kā kvalitātes zīmi un novērtē partneru caurspīdīgumu.

Pēc obligāciju emisijas cik daudz līdzdarbojas banka, konkrēti - Signet Bank?

Ļoti lielā mērā mēs turpinām līdzdarboties un sekot uzņēmuma darbībai. Parasti, kad uzņēmums pirmo reizi emitē obligācijas, arī Signet Bank nopērk daļu no tām. Banka ir viens no konservatīvākajiem investoriem, tādēļ bankas līdzdalība dod pārliecību investoriem, ka konkrētais uzņēmums ir stabils un uzticams. Noslēdzoties emisijai, dzīve turpinās! Parasti emisijas noteikumos ir atrunāti zināmi parametri (kovenantes) – galvenokārt finanšu rādītāji, kas uzņēmumam ir jāievēro. Tiem arī ik ceturksni sekojam līdzi. Banka seko, kā emitentam klājas, regulāri tiekamies un pārrunājam gan uzņēmuma ikdienu, gan tālākos plānus. Arī investori iegūst šo informāciju. Līdz šim gan tā vēl nav bijis, tomēr, ja kādam uzņēmumam parādās problēmas, tad mēs esam spējīgi reaģēt laicīgi un tās risināt, lai nebūtu galēji sliktu seku. Mūsu organizētajās emisijās līdz šim nav bijušas nekādas problēmas, un regulārs darbs ar emitentiem šeit spēlē lielu lomu.

Vai ir gadījumi, kad atsakāt klientiem obligāciju emisiju?

Nav gluži tā, ka jebkurš uzņēmums, kurš pie mums ierodas ar savu projektu, uzreiz saņem bankas atbalstu un mēs organizējam obligāciju emisiju. Noteikti nē! Mēs izvērtējam, skatāmies, vai bankai šī projekta riska profils šķiet pieņemams un tā ir gatava atvērt limitu konkrētajam uzņēmumam. Ja esam gatavi paši ieguldīt un redzam, ka konkrētais projekts ir realizējams un spēs piesaistīt arī citu investoru interesi, tad atbalstām, bet ja nē, tad tā arī sakām, ka nevaram palīdzēt.

Kādi ir obligāciju emisijas pietiekamie priekšnoteikumi uzņēmumam?

Pirmais kritērijs ir aizņēmuma apjoms. Ļoti mazas obligāciju emisijas nav ekonomiski efektīvs pasākums. Mazākā emisija, ko esam organizējuši, ir 2,5 miljoni eiro. No aizņēmuma apjoma, protams, automātiski izriet arī finanšu prasības par naudas plūsmu, par atmaksas iespējām un citi kritēriji. Tomēr pamatkritērijs ir aizņēmuma izmērs, proti, vai uzņēmumam ir nepieciešami tik lieli līdzekļi, ka obligāciju instrumentu ir vērts izmantot. Ir, protams, kvalitatīvie kritēriji, kas ir ne mazāk būtiski. Tas ir jautājums par uzņēmuma iekšējo sakārtotību un gatavību sniegt biržā atbilstošas atskaites par darbību katru ceturksni. Cik uzņēmums ir iekšēji sakārtots? Vai uzņēmumam ir audits, kurš šādu auditu veic, cik ātri pēc gada beigām tas tiek sagatavots? Audits būtu jāveic uzticamai auditorkompānijai, nepietiks ar viena grāmatveža uzņēmuma veiktu auditu. Ja runājam par pirmreizēju obligāciju emisiju, tad šis kritērijs, iespējams, ir vissvarīgākais.

Runājot par investoriem, kāda ir minimālā summa, lai sāktu domāt par obligāciju iegādi?

Ir divu tipu emisijas. Ir publiskās emisijas, tādas, kas uzreiz tiek izvietotas caur biržu, un tur minimālais investīciju apjoms ir salīdzinoši zems, parasti ar 1000 eiro pietiek, lai kļūtu par obligāciju īpašnieku. Ir arī slēgtas emisijas, kas veido lielāko daļu no mazajām obligāciju emisijām, un šajā gadījumā minimālais viena investora investīciju apjoms ir 100 tūkstoši eiro. Liela daļa slēgto obligāciju noteiktā laika posmā pēc emisijas gan tiek iekļautas biržā, paverot mazajiem investoriem iespēju tās iegādāties otrreizējā tirgū.

Kā var iedalīt vai raksturot investorus Latvijā?

Viena sadaļa ir turīgās privātpersonas. Otra daļa ir institucionālie investori – apdrošinātāji, bankas un citi.

Pensiju fondi?

Lūk, ar pensiju fondiem mums grūti Latvijā klājas.

Kādēļ? Naudas taču viņiem ir daudz?

Otrā līmeņa pensiju plānos tiešām ir daudz naudas, un tā arī ir pamatproblēma, jo pensiju plāni ir pārauguši mūsu kapitāla tirgus pašreizējo nelielo izmēru. Piemēram, ja pensiju plāna pārvaldnieks izskata 10 miljonu eiro obligāciju emisiju, no kuras viņš varētu paņemt, piemēram, 10% jeb vienu miljonu, tad uz kopējā pensiju plāna darbības rezultātu fona šāda ieguldījuma iespaids ir minimāls. Savukārt, ja runājam par patērēto darbu, tad analīze ir nepieciešama tāda pati vai pat lielāka nekā jebkurā citā investīciju gadījumā. Tas ir laiks un izmaksas, un tādēļ pensiju plānu dabiskā izvēle ir par labu lielākām investīcijām, jo administratīvās izmaksas iznāk mazākas. Situācija ir tāda, ka mūsu pašu nauda, lielākais iedzīvotāju uzkrājums, kāds mums ir, pamatā ir investēts starptautiskajos finanšu tirgos, kaut arī obligācijas, kas šeit Latvijā ir pieejamas, no risku un atdeves attiecības viedokļa nereti ir labākas nekā tās, ko var iegādāties starptautiski.

Vai tomēr nav iespēju piesaistīt šos līdzekļus Latvijai vairāk? Atzīstam, ka kapitāla tirgus mums mazaktīvs, bet, lai būtu aktīvs, ir vajadzīga nauda!

Finanšu nozares asociācijā norit dialogs par Latvijas kapitāla tirgus iekustināšanu, un kā viens no pasākumiem būtu tas, ka pensiju fondi izvērtē arī vietējās emisijas. Loģiski, ja būs izvērtējuši, tad, iespējams, arī ieguldīs kādā no piedāvājumiem. Jau ir izstrādāts saprašanās memorands par to, kādiem kritērijiem jāatbilst obligāciju emisijām, lai vietējie pensiju plānu pārvaldnieki tos izskatītu kā investīciju objektu. Ja runājam par kapitāla tirgus attīstību kopumā, tad pensiju plānu iesaistīšanās Latvijas kapitāla tirgū ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Privātajiem investoriem naudas ir tik, cik ir, un ar to noteikti nepietiks, lai panāktu to izrāvienu, ko Latvija vēlas panākt un kas ir jāpanāk. Tādā vai citādā veidā pensiju naudai vietējā tirgū būtu jāpiedalās.

Ievērojot, ka esat nolēmuši aktīvi stimulēt kapitāla tirgu, informēt un izglītot sabiedrību par to, kāds ir jūsu viedoklis par valsts kapitālsabiedrību dalību tajā? Vai tas palīdzētu, un vai no tā būtu kāds labums pašām kapitālsabiedrībām?

Ja raugāmies no kapitāla tirgus attīstības viedokļa, mēs redzam, ka Latvijas lielākie uzņēmumi pamatā ir valsts kapitālsabiedrības. Lai kapitāla tirgus attīstītos, ir jābūt lielākai investoru interesei, to pašu pensiju plānu interesei. Reflektējot par apjomiem, ir skaidrs: ja biržā tiek kotēts viens no lielākajiem uzņēmumiem, interese par kapitāla tirgu būs lielāka gan vietējiem pensiju plāniem, gan vietējiem investoriem, gan starptautiskajiem investoriem. Runa nav tikai par konkrētu uzņēmumu un labumiem no tā, ka tas tiek kotēts biržā. Ieguvums ir plašāks! Proti, iegūst viss tirgus, pieaugot interesei kopumā, arī mazie uzņēmumi biržā tiek labāk pamanīti. Šobrīd izjūta ir tāda, ka mums kapitāla tirgus vispār neeksistē, ja runājam par akciju tirgu. Ja mums būtu kaut viens liels valsts vai pašvaldības uzņēmums, kura, piemēram, 20% akciju būtu biržā kotētas, tas nestu labumu visiem. Tas disciplinētu valsts uzņēmumus, nodrošinātu vēl labāko to korporatīvo pārvaldību, tas dotu iespēju iedzīvotajiem ieguldīt līdzekļus savas valsts uzņēmumos, radot pozitīvu precedentu un veidojot vietējo ieguldījumu kultūru. Kapitāla tirgū aktīvāk iesaistītos vietējie pensiju plāni. Vietējā kapitāla tirgū ieplūstu arī ārvalstu investoru investīcijas. Citiem emitentiem parādītos plašākas iespējas piesaistīt gan vietējo, gan ārvalstu investoru investīcijas.

Šobrīd Dienas Bizness ir uzsācis sadarbību ar Signet Bank par kapitāla tirgus attīstības tēmu un bankas fokusu uz to. Sadarbība būs visa 2023. gada garumā, ik mēnesi informējot par kādu tēmu vai uzņēmumu. Ieskicējiet, ko Dienas Biznesa lasītājs var gaidīt un par ko būs vēl 11 stāsti šajā gadā?

Mūsu uzmanības fokusā ir uzņēmējs, kuram ir ambīcijas audzēt sava biznesa vērtību, kuram ir nepieciešams finansējums un vajadzīga banka, kura var palīdzēt šīs ambīcijas realizēt. Mēs centīsimies izstāstīt par visām iespējām un parādīt konkrētus piemērus un finansējuma piesaistes risinājumus.

Ja runājam par finansējuma piesaisti, tad šobrīd, šķiet, īpaši aktuāli kļuvuši klimata, pārvaldības un sociālie jautājumi. Vai arī Signet Bank seko šiem principiem? Ir kāds klients, kura finansēšanā lomu spēlē klimata komponents?

Mēs esam uz ilgtspējīgu attīstību orientēta finanšu iestāde. Ilgtspēja apvieno visus jūsu pieminētos principus, un bez tās mūsu dienās normāla uzņēmējdarbība vairs nav iedomājama. Mēs paši domājam par ilgtspēju un veicinām, lai arī mūsu klienti par to aizdomātos.

Jāpiebilst, ka ilgtspējas jautājumā Latvijā nevajag ārkārtīgi koncentrēties uz vienu no sadaļām, proti, zaļo komponentu vai klimata jautājumiem. Latvijas gadījumā būtu jāpievērš lielāka uzmanība korporatīvai pārvaldībai, arī sociālajam komponentam. Latvijas uzņēmējdarbībā pārvaldība ir visvairāk uzlabojamais lielums, runājot par ilgtspēju kopumā. Te es vēl piebilstu, ka runa nav tikai par uzņēmumu pārvaldību, bet arī par valsts pārvaldību. Kaut vai elementārs piemērs - tā pati valsts uzņēmumu neesamība biržas sarakstos. Visās attīstītajās Eiropas valstīs tas jau notiek. Tas neapšaubāmi uzlabotu pārvaldību. Savukārt par sociālo komponentu uzskatu, ka ir jābūt atbildīgiem ne tikai savu akcionāru priekšā, bet visas sabiedrības priekšā un jādara tas labais, ko nu katrs var paveikt savu iespēju robežās.