Laikā, kad mūsu valsts ekonomika turpina attīstīties, arvien lielāks kļūst pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka. Vienlaikus darbinieku un nepieciešamo kompetenču trūkums ir nopietns šķērslis uzņēmumu izaugsmei. Tas ir brīdinājuma signāls tam, ka mums ar steigu ir nepieciešamas būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā.
Manuprāt, viens no svarīgākajiem uzdevumiem izglītības kvalitātes celšanā ir teorētisko zināšanu sasaiste ar praksi. Turklāt šādam uzstādījumam jāpastāv valstiskā līmenī. Piemēram, uzskatu, ka līdz šim neizmantota iespēja ir vasaras prakšu programma. Tās laikā uzņēmumiem ir iespēja ar atvieglotiem nosacījumiem pieņemt darbā skolēnu vai studentu. Pašlaik sistēma ir pārāk birokrātiska un uzņēmumiem nedraudzīga, tāpēc nebrīnos, ka daļa no tiem divreiz padomā, vai jaunieti vispār praksē pieņemt. Līdz ar to būtu pareizi, ja tiktu ieviesti atviegloti nosacījumi jauniešu pieņemšanai darbā vasaras periodā.
Manuprāt, ja valstiskā līmenī šis jautājums būtu sakārtots, ieguvējas būtu abas puses. Jaunietim tā būtu lieliska iespēja apgūt praktiskas zināšanas, strādājot reālā darba kolektīvā, bet uzņēmumiem – pašu izmācīts iespējamais nākotnes darbinieks. Izmaiņas būtu jāveic arī mācību saturā. Piemēram, joprojām daudzās Latvijas skolās valda postpadomju mācību process – skolotāji ievērojami vairāk uzmanības velta informācijas nodošanai, nevis skolēnu prasmju un kompetenču attīstībai. Tādējādi no bērniem tiek gaidīta vien saņemtās informācijas apstrāde, nevis spēja zināšanas praktiski pielietot un ieguldīt savu darbu.
Uzskatu, ka to varētu mainīt, ja skolēni daudz biežāk strādātu grupās, kopā ar klasesbiedriem meklējot dažādu problēmu risinājumus, – tas ļautu attīstīt viņu domāšanu un risinājumu meklēšanas spējas. Vienlīdz svarīgi ir attīstīt bērna dabisko zinātkāri, kā arī atpazīt katra skolēna individuālo talantu, jo šobrīd izglītības sistēma ir balstīta tajā, lai bērnus padarītu vienādus, nevis izceltu viņu unikālās īpašības un zinātkāri.
Ļoti noderīgas, bet Latvijā vēl par maz īstenotas ir arī mentoru programmas, kurās īpaši izvēlēts mentors topošajam speciālistam palīdz iejusties jaunajā darba vidē. Tas sniedz atbalstu un labāku izpratni par izvēlēto profesionālo jomu. Latvijas izglītībai ir jābūt konkurētspējīgai ne vien Latvijas, bet arī starptautiskā līmenī. Tāpēc ir jāalgo ārzemju lektori – Latvijas augstskolās nevar būt tikai noslēgta akadēmiķu kopiņa.
Uzskatu, ka talantīgo bērnu aizbraukšanu no Latvijas veicina pārdomātas sistēmas trūkums. Nav padomāts, kā šos bērnus noturēt Latvijā vai kā radīt viņos vēlmi pēc mācībām ārzemēs atgriezties atpakaļ. Piemēram, ir valstis, kurās valsts maksā stipendiju ar noteikumu, ka pēc labākas izglītības ieguves ārzemēs jaunietis atgriežas atpakaļ un ieguldītos līdzekļus atstrādā.
Manuprāt, ir jāmaina uzskats, ka jaunietis ir stilīgs un zinošs tikai tad, ja viņš ir beidzis vidusskolu.
Runājot par izglītības kvalitāti, ir svarīgi pieminēt arī profesionālo izglītības iestāžu prestižu. Galdnieks, metinātājs, santehniķis un elektriķis ir tikai dažas no profesijām, ko piedāvā apgūt arodskolas. Lai gan Latvijā labu aroda meistaru ļoti trūkst, uzskatu, ka valstiskā līmenī ir darīts par maz, lai veicinātu aroda ieguves prestiža celšanu. Manuprāt, ir jāmaina uzskats, ka jaunietis ir stilīgs un zinošs tikai tad, ja viņš ir beidzis vidusskolu. Tā vietā daudz vairāk ir jāstāsta, ka ikvienā profesijā cilvēks, kurš ir sava aroda meistars, var būt veiksmīgs un sekmīgi pelnīt. Ir jāizglīto jaunie un topošie speciālisti par vērtību radīšanu, kas arī veicinās viņu ienākumu palielināšanos.
Tas nozīmē, ka arī labs un prasmīgs santehniķis var būt tikpat labi atalgots kā finanšu analītiķis vai grāmatvedis. Iegūstot santehniķa arodu, ir daudz mazāk iespēju, ka cilvēks strādās, piemēram, veikala kasē.
Jauniešu intereses veicināšana par arodizglītību nav vienīgais Latvijas izglītības sistēmas virsuzdevums. Ir jāturpina sakārtot sistēmu kopumā, jo pēdējo gadu laikā no atbildīgajiem ministriem mēs esam daudz dzirdējuši par to, ka ir nepieciešams īstenot reformas. To galvenais mērķis ir sekmēt, lai izglītība ir gan pieejama, gan vienlaikus kvalitatīva. Lai to panāktu, ir jāīsteno divas būtiskas lietas.
Pirmkārt, ir būtiski jāpaaugstina skolotāja amata prestižs. Mēs nevaram cilvēkiem, kuri izglīto jauno paaudzi, maksāt grašus. Pareizāk būtu, ja pedagoģijas speciālistu ir mazāk, bet viņi ir augsti kvalificēti un labi atalgoti. Tāpat ir ļoti svarīgi ieguldīt darbu un resursus kvalificētu ķīmijas un fizikas skolotāju piesaistē, jo šo speciālistu trūkums atspoguļojas skolēnu vājajās zināšanās šajos mācību priekšmetos.
Otrkārt, ir jāturpina optimizēt un jārada efektīvāks skolu tīkls. Tas nozīmē, ka katrā Latvijas mazajā ciemā nav nepieciešama vidusskola. Tā vietā ir jānodrošina, ka bērni arī reģionos var saņemt kvalitatīvu izglītību. Šeit pašvaldībām ir jāizdara mājasdarbs un jānodrošina, ka visiem bērniem ir iespēja tikt aizvestiem uz skolu un atvestiem atpakaļ mājās.
