Ministru kabineta komiteja šodien atbalstīja Finanšu ministrijas (FM) priekšlikumu ar 2016.gadu ieviest diferencēto neapliekamo minimumu.

Neskatoties uz sociālo partneru iebildumiem, šo jautājumu virza skatīšanai valdības sēdē, kur tiks pieņemts politisks lēmums. Pret koncepcijas tālāku virzību iebilda ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs (V) atgādināja, ka diferencēta neapliekamā minimuma ieviešanu paredz valdības deklarācijā dotais uzdevums.

Jautājums vēl pirms valdības sēdes tiks skatīts Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē, kas notiks trešdien, 26.augustā.

Valdības komiteja šodien uzklausīja FM konceptuālo ziņojumu Priekšlikumi diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanai, kompleksi izvērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus un darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu, kurā ministrija rosināja atbalstīt priekšlikumu par diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu jau no nākamā gada.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Kamēr Latvijas iedzīvotājiem Ugunīgā Gaiļa gads nav nesis būtiskas izmaiņas atalgojuma nodokļu sloga ziņā, tikmēr kaimiņvalstīs strādājošajiem tas iezīmējas ar plus zīmi, norāda Swedbank Finanšu institūta eksperti.

Lietuva viena gada laikā spējusi ieviest būtiskus nodokļu sloga atvieglojumus darba ņēmējiem, tādējādi straujiem soļiem pietuvojoties mūsu priekšzīmīgākajam kaimiņam Igaunijai. Tā, piemēram, saņemt zemākus ienākumus visizdevīgāk tagad ir Lietuvā, savukārt augstākus ienākumus - Igaunijā. Turpretī Latvijas iedzīvotājiem, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nodokļiem arī šogad jāatvēl vislielākā daļa no ikmēneša ienākumiem. Šajā ziņā starp Baltijas valstīm esam pārliecinoši nodokļa sloga līderi. Kopumā strādājošiem labvēlīgākā arvien ir Igaunijas darbaspēka nodokļu politika.

Latvijā strādājošie šogad izjūt ikmēneša ienākumu samazinājumu diferencētā neapliekamā minimuma dēļ

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Saistībā ar 2020. gada budžetu un nevienlīdzības mazināšanu viens no aktuālākajiem jautājumiem ir par diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) piemērošanu.

Vairums ekspertu, piemēram, Pēteris Leiškalns no Latvijas Darba devēju konfederācijas, atkārtoti ir izteikušies, ka DNM nav efektīvs un taisnīgs, jo lielāku labumu dod strādājošajiem bez apgādājamajiem. Tā rezultātā vairāk saņem vientuļš strādājošais ar zemu algu nekā, piemēram, māmiņa ar augstāku algu, bet ar diviem apgādājamajiem. Līdz ar to tiek atbalstīta atgriešanās pie viena noteikta neapliekamā minimuma, turklāt proponējot, ka ir jāpaaugstina tieši neapliekamais minimums, nevis minimālā alga, kas Latvijā ir viszemākā Baltijā. Tas, protams, ir vislabvēlīgākais variants uzņēmējiem.

Taču ne tik labvēlīgs mazāk pelnošajiem, jo, tiklīdz neapliekamais minimums pārsniedz minimālo algu, tās saņēmēji to pilnā mērā nevar izmantot. Savukārt, ja neapliekamais minimums ir vienāds ar minimālo algu, tas automātiski nozīmē, ka tās saņēmējs ir IIN nemaksātājs un nekvalificējas nedz atvieglojumiem par apgādājamajiem, nedz attaisnotajiem izdevumiem. Skaudrā patiesība ir tāda, ka zemo algu saņēmējiem ir tikai nosacīts labums no neapliekamā minimuma, taču atvieglojumus par apgādājamajiem un attaisnotajiem izdevumiem tie izmantot vispār nevar, jo nav IIN maksātāji.

Diferencētā neapliekamā minimuma likumprojekts var audzēt priekšrocības aplokšņu algu sektoram

Ilgi ir ticis brēkāts par to, ka Lavijā vajadzētu ieviest nodokļu progresivitāti – lielo algu saņēmējiem likt nodokļos maksāt vairāk, mazo algu saņēmējiem – mazāk. Tagad Finanšu ministrija ir sagatavojusi scenāriju, kādā veidā šis process līdz 2020. gadam varētu tikt ieviests, taču vairāki aspekti šajā sakarā raisa bažas.

Finanšu ministrija rosina iet Eiropā nepopulāru ceļu un Latvijā ieviest progresīvo neapliekamo minimumu. Tuvāko gadu laikā tā dēvēto lielo algu saņēmējiem – no 1500 eiro – neapliekamais minimums varētu tikt atcelts vispār, bet mazāku algu saņēmēji to varēs atgūt ar novēlošanos. Proti, darba devējs samaksās nodokļus, it kā nekāda neapliekamā minimuma nebūtu, bet tā saucamo mazo algu saņēmēji paredzēto atvieglojumu varēs saņemt, ja nākamajā gadā iesniegs savu ienākumu deklarāciju Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Vispirms jau šāds mehānisms izraisīs sašutumu un neizpratni darba ņēmējos, jo īpaši mazkvalificētajos, kas veido mazo algu saņēmēju pamatmasu, jo viņi nebūs sekojuši nekādām nodokļu virāžām līdzi un tāpēc uzskatīs, ka darba devējs viņiem vienkārši brutāli samazinājis algu. Otrkārt, tieši šai kategorijai parasti katrs saņemtais eiro ir no svara, bet no izredzēm, neapliekamo minimumu saņemt pēc pusotra gada, šodien paēdis nebūsi. Treškārt, cik daudzi no viņiem vispār būs spējīgi pareizi aizpildīt ienākumu deklarāciju? Sanāks, ka ievērojama daļa no nodokļu maksātājiem valsti ne tikai avansā nokreditēs, bet vēl arī apdāvinās, jo šo naudu no budžeta nekad neatprasīs, lai gan tā viņiem pienākas. Arī šobrīd no visiem aptuveni 800 tūkstošiem darba ņēmējiem savas deklarācijas VID uz 21. maiju bija iesnieguši vien nepilni 362 tūkstoši – tātad pat ne puse. Pieņemot, ka jaunās normas dēļ ienākumu deklarācijas turpmāk iesniegtu ievērojami vairāk cilvēku, VID varētu būt nepieciešams jūtami pieaudzēt savu darbinieku skaitu, lai vispār varētu šo informācijas apjomu apstrādāt.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Ar nodokļiem neapliekamā ienākumu minimuma diferencēšana varētu tikt ieviesta algām no 1500 eiro mēnesī, šorīt LNT pastāstīja premjerministre Laimdota Straujuma (V).

Pēc politiķes vārdiem, algām virs 1500 eiro neapliekamais minimums varētu tikt atņemts, tādējādi šo algu saņēmēji varētu ik mēnesi zaudēt 70 līdz 80 eiro ieņēmumus, ko Straujuma novērtēja kā saprātīgu summu, kurai nevajadzētu palielināt ēnu ekonomikas īpatsvaru.

Šādi gūtie papildus budžeta ieņēmumi tiks novirzīti ar nodokļiem neapliekamā minimuma palielināšanai zemāku algu saņēmējiem.

Kā ziņots, Finanšu ministrija līdz šim nav atklājusi konkrētus priekšlikumus diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanai, norādot, ka darbs pie šī jautājuma turpinās. Finanšu ministrs Jānis Reirs (V) pagājušajā nedēļā aģentūrai LETA stāstīja, ka viena no valdības prioritātēm ir iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšana un minimālās algas palielināšana no šā gada 1.janvāra par 40 eiro bija būtisks atbalsts zemo algu saņēmējiem.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

#Lai arī Latvijas nodokļu politikas mērķis ir nodokļu sloga samazinājums zemāku ienākumu guvējiem, pārējās Baltijas valstis virzās uz priekšu straujāk.

Lai gan vērienīgā nodokļu reforma nesusi virkni jauninājumus nodokļu likumdošanā, Latvija joprojām ir valsts ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā - secināts Swedbank Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā. Latvijas nodokļu politika nelutina kā darba ņēmējus, tā arī darba devējus, radot Baltijā lielākos kopējos izdevumus uz vienu darbinieku.

Latvijā 2018.gads likumdošanas jomā nesis gana daudz jaunumu, tādēļ galvu lauzīt nākas ne tikai darba algas saņēmējiem, bet arī to izmaksātājiem. Cenšoties mazināt sociālo nevienlīdzību, ir palielināta minimālā alga (no 380 eiro uz 430 eiro), mainīts neapliekamā minimuma noteikšanas un piemērošanas princips (no 60 līdz 115 eiro pērn, no 0 līdz 200 eiro šogad) un ieviestas progresīvās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes (no 23% uz 20%, 23% vai pat 31,4% atkarībā no ienākumu apmēra). Tāpat, saskaņā ar reformas nestajām izmaiņām, palielināts atvieglojums par apgādājamo (no 175 eiro līdz 200 eiro) un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes (no 10,5% uz 11% darba ņēmējiem un no 23,59% uz 24,09% darba devējiem).

Ekonomikas ministrijas, LDDK un LTRK nostāja pret piedāvāto diferencēto neapliekamo minimumu liedz tam iegūt MK komitejas «jā» vārdu

Sēdes vadītājs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pēc Finanšu ministrijas un uzņēmēju organizāciju, kā arī ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas uzklausīšanas nolēma, ka jautājums par diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu vispirms tiks izdiskutēts Nacionālās Trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē. Pēc tam šis jautājums tiks skatīts Ministru kabinetā un pieņemts politisks lēmums.

Finanšu ministrija izstrādājusi priekšlikumu, kas paredz, ka tuvāko gadu laikā neapliekamā minimuma 1500 eiro algu saņēmējiem vairs nebūs, mazāku algu saņēmēji to varēs dabūt tikai nākamajā gadā, iesniedzot ienākumu deklarāciju. Tika paredzēta diferencēta neapliekamā minimuma ieviešana pakāpenski – līdz 2020. gadam, bet pirmo soli jau tiek plānots spert 2016. gadā. Proti, nākamgad tiek piedāvāts piemērot mēneša neapliekamo minimumu 75 eiro apmērā (tāpat kā līdz šim). 2017. gadā nodokļa maksātāji ar zemākām algām, iesniedzot VID gada ienākumu deklarāciju, var saņemt pārmaksāto nodokli. To pārrēķina, piemērojot diferencētu neapliekamo minimumu. Mazo algu saņēmējiem (līdz 380 eiro mēnesī) neapliekamais minimums būtu 100 eiro mēnesī. Strādājošajiem, kuri saņem darba algu no 380 līdz 1000 eiro mēnesī, neapliekamais minimums, piemērojot formulu, pakāpeniski samazinās, un līdz darba algai virs 1000 eiro mēnesī neapliekamais minimums paliek 75 eiro mēnesī.

Finanšu ministrijas ieplānotās izmaiņas neapliekamā minimuma piemērošanas kārtībā Latvijas iedzīvotājiem nozīmē administratīvo procedūru un ikmēneša nodokļa sloga pieaugumu. Paredzēts, ka jaunā sistēma tiks ieviesta līdz 2020. gadam, neapliekamo minimumu pakāpeniski samazinot līdz «0» eiro līmenim un vienlaikus palielinot neapliekamā minimuma līmeni zemo algu saņēmējiem. Līdz ar algas pieaugumu, neapliekamā minimuma apmērs tiks samazināts, tā aprēķinam piemērojot noteiktu formulu. Savukārt cilvēkiem ar lielākiem ieņēmumiem (algas virs noteiktā līmeņa) visi ienākumi tiks aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN).

Jaunās sistēmas piemērošanā paredzēts, ka par esošo gadu neapliekamais minimums visiem vienādi tiks samazināts, līdz 2020. gadā vairs netiks piemērots vispār, bet tie iedzīvotāji, kam tas pienāksies, nodokļa pārmaksu varēs saņemt tikai nākamajā gadā pēc noteiktu procedūru veikšanas. Proti, šiem iedzīvotājiem būs jāaizpilda un Valsts ieņēmumu dienestā (VID) jāiesniedz Iedzīvotāju ienākuma nodokļa gada deklarācija, jo tikai tā būs iespējams atprasīt pienākošos pārmaksāto IIN no VID. Piemēram, par 2016.gadu, kad neapliekamā minimuma līmeni zemajām algām ir paredzēts noteikt 100 eiro apmērā, bet vispārējais neapliekamais minimums saglabāsies 75 eiro apmērā, zemo algu saņēmēji, nākamajā gadā deklarējot 2016. gada ienākumus, varētu atgūt 69 eiro.

Lielo algu saņēmējus grib atstāt bez neapliekamā minimuma, tomēr attiecībā uz to, kas valstī ir «liela» alga, likumdevēji maldās neizpratnes džungļos

Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš jau sacēlis vētru Latvijas ūdens glāzē ar saviem ierosinājumiem demogrāfijas jomā, ir nācis klajā arī ar citām Latvijas nodokļu maksātāju vidi būtiski ietekmējošām idejām. Runa ir par neapliekamo minimumu, ko viņš ir rosinājis palielināt līdz 129 eiro mēnesī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru mēneša bruto darba samaksa nepārsniedz 536 eiro. Pēc Saeimā prezentētajiem datiem pērn šādu atalgojumu valstī saņēma aptuveni puse no visiem nodarbinātajiem, kas varētu būt neapšaubāmi ieguvēji, jo pašreiz neapliekamais minimums visiem ir vienāds – 75 eiro. Toties otrai iedzīvotāju pusei situācija vairs neizskatās tik spoža. Tiem, kas saņem 536 eiro lielu bruto algu, neapliekamais minimums varētu sarukt līdz 64,5 eiro, bet tiem, kas saņem tā saukto lielo algu – vismaz 1150 eiro – neapliekamā minimuma vairs nebūs vispār.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Politiķiem izdevīgāka ir minimālās mēnešalgas, kas rada papildus ieņēmumus sociālajās iemaksās, nevis neapliekamā minimuma paaugstināšana, kas nepalielina darba devēju izmaksas, bet tik un tā dod lielākus ienākumus darbinieku maciņos

To rāda nodokļu eksperta un Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes locekļa Aiņa Dābola aprēķini.

«Lielāka minimālā alga nozīmē, ka darba devējiem palielinās izmaksas, nodokļos valsts iegūs vairāk un valdošie politiķi varēs pārdalīt vairāk nodokļu naudas nekā iepriekš, jo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēri pieaugs ne tikai uz minimālās algas saņēmēju rēķina, bet arī uz strādājošo darba samaksas (pašlaik ir nedaudz - 50-100 eiro - virs minimālās algas) pieauguma,» skaidro A. Dābols. Viņš norāda, ka papildu nauda, ko pārdalīt, politiķiem nerodas tad, ja tiek paaugstināts ar IIN neapliekamais minimums. «Cilvēkam būtībā ir vienalga, vai makā banknošu paliek vairāk tāpēc, ka tiek paaugstināta minimālā alga vai neapliekamais minimums, savukārt darba devējiem svarīgākais, lai netiktu palielinātas izmaksas un līdz ar to ietekmēta konkurētspēja, – tātad viņi iestāsies par neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas savukārt valdošajiem politiķiem samazina budžetā ienākošās naudas pārdales priekus,» tā A. Dābols. Viņš piekrīt daudzu uzņēmēju viedoklim, ka vislabākais risinājums būtu tieši ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana. «Nodokļu reformas kontekstā jau ir paredzēta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana līdz 250 eiro pašreizējo 230 eiro vietā, taču ar to nepietiek,» tā A. Dābols.

It kā ar nāciju uz nervu sabrukuma robežas nemitīgi turošo salīdzināšanu ar Igauniju vēl nepietiktu, šogad populāra kļuvusi algu pieauguma salīdzināšana Latvijā un Lietuvā. Šajā sacensībā mums klājas labāk. Šī gada 1.ceturksnī algu pieaugums dienvidu kaimiņvalstī bija ievērojami lielāks, taču 2.ceturksnī esam viņus noķēruši, algām gada griezumā pieaugot par 8.7%.

Tātad Latvija «nosargāja» bruto algu līmeņa starpību, kas ir gandrīz simts eiro, vidējā bruto darba samaksa Latvijā sasniedza 927 eiro.

Kā jau ierasts, interesantas un ilustratīvas ir algu dinamikas atšķirības nozarēs. Visstraujāk samaksa auga zinātnisko, tehnisko un profesionālo pakalpojumu nozarē, par 13.5%, tai pārsniedzot 1000 eiro robežu. Tas ir rezultāts iepriekšējos gados augošajam biznesa pakalpojumu eksportam, kas gan šogad ir piebremzējies, kaut kādā ziņā tieši ierobežotas darbaspēka pieejamības dēļ. Ļoti strauji, par 13.0% auga algas izglītībā, to vidējam līmenim (780 eiro) gan paliekot zem vidējā, kas diez vai ir ilgtspējīga situācija. Ievērojami, par 11.0% augusi arī alga lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, iespējams, atspoguļojot cilvēku aizplūšanu no retāk apdzīvotajiem apvidiem, palielinot tur palikušo darbinieku iespējas panākt sev labākus nosacījumus. Atskaitot operācijas ar nekustamo īpašumu, visās nozarēs darba samaksa auga straujāk nekā cenas.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

«Minimālās algas palielināšana ir būtisks atbalsts zemo algu saņēmējiem, tomēr mums jāvirzās uz priekšu un jāturpina iesāktais darbs. Nākamais solis ir diferencēta neapliekamā minimuma ieviešana, kas veicinātu lielāku atalgojuma pieaugumu tieši iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem,» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

Otrdien, 2. decembrī, Ministru kabineta (MK) sēdē valdība pieņēma grozījumus noteikumos par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi, tādējādi atbalstot lēmumu no nākamā gada 1. janvāra palielināt minimālo algu no esošajiem 320 eiro līdz 360 eiro mēnesī, tādējādi risinot valdības deklarācijā noteikto mērķi mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā.

Tāpat ienākumu nevienlīdzības risināšanai ar 2016. gadu plānots ieviest progresīvo iedzīvotāju ienākumu nodokļa neapliekamo minimumu, paaugstinot to mazo algu saņēmējiem, vidējo algu saņēmējiem saglabājot tuvu esošajam apmēram, savukārt algām, kas būtiski pārsniedz vidējo algu valstī, to nepiemērojot. Vienlaikus plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošu personu, izvērtējot iespēju piemērot lielākus atvieglojumus par otro un katru nākamo bērnu ģimenē.

Mazajos uzņēmumos ar nodarbināto skaitu līdz 20 strādājošajiem darbiniekiem aptuveni 64% saņem dažādas neoficiālas piemaksas, secināts Latvijas Bankas pētījumā, kuru pirmdien diskusijā "Aplokšņu algu ēna pandēmijā krīt divreiz" prezentēja Latvijas Bankas ekonomists Konstantīns Beņkovskis.

Savukārt vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos - tikai par 8,2% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām, stāstīja Beņkovskis.

Izsakot aplokšņu maksājumus pret oficiālo neto darba algu jeb algu, ko darbinieks saņem "uz rokas", Latvijas Bankas pētījumā secināts, ka mazajos uzņēmumos aplokšņu maksājumi veido aptuveni 21% no oficiālās algas. Liela un vidēja izmēra uzņēmumos šis rādītājs ir būtiski zemāks.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien, teica Beņkovskis, norādot, ka vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Pirmdien, 31. augustā, turpinot darbu pie 2016. gada valsts budžeta izstrādes, ārkārtas valdības sēdē ministri panāca galīgo vienošanos par būtiskākajiem nākamā gada budžetā atbalstāmajiem jautājumiem.

Nolemts, ka minimālā alga tiks palielināta līdz 370 eiro, kā arī tiks ieviests diferencētais neapliekamais minimums, reizē par 10 eiro tiks palielināts arī vispārējais neapliekamais minimums, informē Finanšu ministrija.

«Līdz šim ieviestās nodokļu izmaiņas attiecībā uz darba ņēmējiem vienādi skārušas pilnīgi visus nodarbinātos, nemazinot nevienlīdzības problēmu un regresivitāti nodokļu sistēmā. Tādēļ priekšlikumi nākamā gada budžetam mērķtiecīgi virzās uz nodokļu progresivitāti un solidāru ienākumu nevienlīdzības mazināšanu sabiedrībā, kas ir šīs valdības viens no galvenajiem uzdevumiem. Nodokļu izmaiņas skars tikai šauras nodokļu maksātāju grupas, bet sabiedrība kopumā izjutīs ienākumu palielinājumu,» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

Uzņēmēju organizācijas uzsākušas aktīvu lobēšanas kampaņu, lai Saeimā panāktu solidaritātes nodokļa atcelšanu, piedāvājot alternatīvus priekšlikumus nodokļu sistēmā. Ja solidaritātes nodoklis skar tikai nelielu sabiedrības daļu – lielo algu saņēmējus, kas gadā pelna virs 48 600 eiro gadā, tad alternatīvie priekšlikumi var skart pilnīgi visus iedzīvotājus. Šādas uzņēmēju organizāciju aktivitātes var izraisīt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes celšanos līdz 22%, informē Finanšu ministrijā (FM).

«Uzņēmēju organizācijas ir uzsākušas aktīvas lobēšanas kampaņas parlamentā, lai panāktu solidaritātes nodokļa atcelšanu. Diemžēl tas, ko uzņēmēji grib panākt, var izraisīt PVN likmes celšanos. Šāda rīcība nepārprotami nostādīs ļoti neizdevīgā situācijā daudzbērnu ģimenes un iedzīvotājus ar zemākiem ienākumiem. Tiks saglabāta arī regresivitāte nodokļu sistēmā un lielo algu saņēmēji maksās proporcionāli zemākus darbaspēka nodokļus, nekā vidēji atalgotais Latvijas iedzīvotājs, » norāda FM parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens.

Gadījumā, ja tiks panākta solidaritātes nodokļa atcelšana, ko maksā no lielajām algām, tad vienīgā reālā uzņēmēju piedāvātā alternatīva varētu būt PVN likmes celšana. Šādu priekšlikumu FM kategoriski neatbalsta. Jānorāda, ka, panākot PVN likmes celšanu, to izjutīs visi Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši cilvēki ar zemākiem ienākumiem, taču lielo algu saņēmēji to pat nepamanīs.