Būvniecības valsts kontroles birojs šobrīd aktīvi strādā pie patvaļīgās būvniecības seku novēršanas vadlīnijām, norādot, ka patvaļīga būvniecība ir visas nozares problēma.

Biroja veiktās aptaujas dati liecina, ka katrs piektais respondents praksē ir saskāries ar patvaļīgas būvniecības gadījumiem vairāk nekā piecas reizes gadā, bet 52% respondentu norāda, ka patvaļīga būvniecība ir aktuāla problēma. Ir gadījumi, kad būvniecība jāsaskaņo arī ar kaimiņu Diemžēl, bet aizvien praksē ir gadījumi, kad dažādi būvniecības projekti netiek saskaņoti ar būvvaldi vai pat zemes īpašnieku.

Piemēram, Jēkabpils gadījums, kad cietuma teritorijā tika veikta patvaļīga būvniecība, to nesaskaņojot ar zemes īpašnieku. Civillikumā ir atrunāti gadījumi, kad būvniecība ir jāsaskaņo pat ar kaimiņu, kur nu vēl ar zemes īpašnieku. Pilnīgi nepareiza ir arī prakse, kad būvniecība tiek veikta vispirms, bet pēc tam tiek organizēts saskaņošanas process. Būtībā to var uzskatīt par pārkāpumu legalizāciju.

Latvijai ir vajadzīga "pašattīstoša birokrātija", lai izvērtētu, vai spējam reaģēt uz ārējiem notikumiem, un vadītu publiskajā sektorā notiekošos procesus, Latvijas Universitātes un biedrības "Latvijas formula 2050" rīkotajā konferencē "Birokrātija un sabiedrība" sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Politiķa vērtējumā, valsts pārvaldē novērojama stagnācija - sistēma nedarbojas pietiekami efektīvi gan politiskajā, gan birokrātiskajā līmenī. Lai gan valsti pārvalda 100 Saeimas deputāti, 13 ministri un aptuveni 3000 ierēdņu, kas nodrošina ikdienas pakalpojumus sabiedrībai, sniegums neesot pietiekami labs.

Ašeradens norādīja, ka Latvijā birokrātijas apjoms pārsniedz Eiropas vidējo rādītāju, bet sniegums neatbilst ieguldītajiem resursiem. Aprēķini liecina, ka birokrātijas pievienotās vērtības daļa Latvijā ir 17,6%, kamēr Eiropas vidējais rādītājs ir 16% vai mazāk.

Politiķis norādīja, ka birokrātija lielākoties nodrošina funkciju izpildi, bet reti tiekot uzdots jautājums, kāpēc šādas funkcijas jāpilda.

Viena no Latvijas premjerministres Evikas Siliņas šā gada martā izsludinātajām valdības restarta prioritātēm bija - mazināt birokrātiju par 25% procentiem. Atbalstāmi, taču vai arī šoreiz tas iezīmēs kārtējo kampaņveidīgi uzliesmojušo cīņu ar birokrātiju, vai tomēr novedīs pie taustāma rezultāta?

Premjerministres Evikas Siliņas izvirzītais mērķis mazināt birokrātiju par 25% ir apsveicams, taču šobrīd tas draud palikt vēl viens skaļš lozungs bez reālas ietekmes.

Birokrātijas mazināšana kā valdības prioritāte nav nekas jauns. “Mazināt birokrātiju vismaz par 25%” (Valsts pārvaldes politikas attīstības pamatnostādnes 2008.-2013. gadam), “viens iekšā, viens ārā” (Valsts pārvaldes politikas attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam), “vienas pieturas aģentūras princips” (Nacionālais attīstības plāns 2020 un teju katras valdības rīcības plāni), “nulles birokrātija” (Valsts pārvaldes modernizācijas plāns 2023.-2027.gadam), dažādas platformas sabiedrības ziņošanai par administratīvo slogu (vietne mazaksslogs.gov.lv - kura gan pēc pieminējuma 2025.gada 26.marta “Kas notiek Latvijā” raidījumā ir kļuvusi neaktīva, aplikācija “Futbols”), “dubultās informācijas sniegšanas” izskaušana (Valsts pārvaldes politikas attīstības pamatnostādnes 2008.-2013. gadam), “domāšanas maiņa”, “zaļie koridori” (to apjoms ir grūti izsekojams) - tie visi ir termini, kas kampaņveidīgi parādījušies valdību dienas kārtībās, valsts attīstības politikās un valdības deklarācijās iekļautos birokrātijas mazināšanas plānos. Līdz šim veikti neskaitāmi pētījumi un analīzes par sloga ietekmi un iespējām to mazināt, tomēr katra jaunā plānošanas cikla sākumā secinājumi ir vieni un tie paši - pārregulēšana turpinās, birokrātija tikai aug un tās mazināšana ir jāizvirza par prioritāti nākamajam plānošanas periodā.

Elektrovairumtirdzniecības nozares flagmanis Latvijā “Baltijas Elektro Sabiedrība” ir uzsākusi jaunu iniciatīvu, skaidrojot nākotnes perspektīvas enerģētikas sektorā. Šoreiz sarunā ar valdes priekšsēdētāju Oļegu Kolomijcevu noskaidrojam, kā valsts politika var ietekmēt elektroenerģijas tirgus attīstību, kā arī uzzināsim, kā globālie procesi attīsta elektromateriālu tirgu.

Kā pēdējos gados valsts politika ir ietekmējusi elektroenerģijas nozari un tās attīstību? Vai bijuši kādi lēmumi, kas kavējuši vai tieši pretēji sekmējuši?

Tāds spilgtākais piemērs ir pirms trīs gadiem valsts uzsāktais atbalsts saules paneļiem privātmājām. Sākotnēji tas radīja lielu iedzīvotāju interesi, bet pēc valsts lēmuma mainīt sistēmu no neto uzskaites uz neto norēķinu, tad, redzams, ka interese būtiski noplaka. Vienlaikus pozitīvi, ka šī maiņa sekmēja interesi par elektroenerģijas uzkrāšanas iespējām jeb uzkrājošajām baterijām, jo elektrību vairāk saražo vasarā, bet lielāks patēriņš ir rudenī, ziemā un agrā pavasarī. Valsts arī tam uzsāka atbalsta programmu.

Maijā Satversmes tiesa sāka skatīt kārtējo lietu par zemes likumiskās lietošanas maksu. Apstrīdētās normas noteic, ka zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs ir 4% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, lai gan kopumā nekustamo īpašumu jomā vidējā atdeve no kapitāla ilgtermiņa īres gadījumā ir 8% - 12%, bet projektu attīstīšanas gadījumā (pirkšana, būvniecība, pārdošana) pat 13-15% un vairāk.

Arī citos normālos biznesos kapitāla atdeves norma, kuru īpašnieki prasa, ir virs 10%, bet šajā gadījumā ar 4% ir teju neiespējami nosegt pat obligātos maksājumus (nodokļus) un izdevumus. Arī lielajos apdrošināšanas koncernos šī norma ir virs 10%. Esošā situācija ir toksiska, un, ja vēlamies, lai Latvijas ekonomika attīstītās, šis jautājums ir jārisina, negaidot kārtējo Satversmes tiesas lēmumu.

Piespiedu nomas maksas apmērs vairākkārt atzīts par neatbilstošu Satversmei

Šī ir astotā reize, kad Satversmes tiesa vērtē ar piespiedu dalīto īpašumu saistīto regulējumu. Vai ir vēl kāda lieta, kas Satversmes tiesā ir skatīta 8 reizes?! Iepriekš tiesa vairākkārt atzina zemes likumiskās lietošanas vai piespiedu nomas maksas apmēru par neatbilstošu Satversmei. Esošā situācija nenāk par labu nedz zemes, nedz dzīvokļu īpašniekiem, turklāt – noslogo tiesu. Kā viens no risinājumiem ir izskanējusi iespējamība ļaut pusēm vienoties par zemes lietošanas maksu individuāli – lai gan kopumā atbalstu uzskatu, ka brīvā tirgus apstākļos tirgus pats spēj noregulēt daudzas situācijas, šajā gadījumā problēma ir iekaisusi tik ļoti, ka nepieciešams arī risinājums normatīvo aktu ietvaros.

Latvijā joprojām daudzi būvniecības projekti tiek īstenoti pēc principa “mans īpašums - darīšu, kā gribu”. Šāda prakse ir ļoti izplatīta, un tās sekas redzamas gan privātajos īpašumos, gan publiskajos objektos. Būvdarbi tiek uzsākti bez projekta, bez saskaņošanas un bieži arī bez būvatļaujas.

Tikai tad, kad būve jānodod ekspluatācijā vai jāsakārto īpašuma dokumenti, atklājas, ka viss izdarīts nepareizi. Patvaļīgas būvniecības gadījumi Latvijā tiek konstatēti regulāri, tiek piemēroti sodi, pašvaldības piemēro paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli līdz pat 3% no kadastrālās vērtības, tomēr ir situācijas, kad noteikumus pārkāpj arī valsts un pašvaldību iestādes.

Ievērot noteikumus ir lētāk, nekā labot kļūdas

Būvniecība nereti tiek uzsākta bez projekta izstrādes un saskaņošanas, neaizdomājoties vai apzināti ignorējot faktu, ka būvniecība nav tā joma, kur katrs var rīkoties kā vēlas. Tiek uzbūvēta garāža, šķūnis, piebūve vai pirts, taču brīdī, kad ēka jānodod ekspluatācijā, izrādās, ka bez būvatļaujas tas nav iespējams. Ja situācija ir vienkārša, dokumentu sakārtošanu izdodas paveikt trīs mēnešu laikā. Taču, ja jāprecizē robežas, jāpārbūvē neatbilstošas daļas vai jāatrisina strīdi ar kaimiņiem, zemes īpašniekiem vai līdzīpašniekiem, process var ievilkties uz diviem, trim vai pat pieciem gadiem. Un izmaksas var sasniegt no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Šādas situācijas apliecina, ka ievērot noteikumus sākumā ir daudz vieglāk un lētāk, nekā vēlāk labot kļūdas.

Latvijā ir maz zināma nozare, kurā strādā izcilības, un mūsu valsts par kārtu apsteidz ne tikai Lietuvu un Igauniju, bet vēl virkni Eiropas valstu. Nozare ar augstu pievienoto vērtību varētu nodrošināt izrāvienu, tomēr politiķi un birokrātija katru dienu nodarbojas ar tās ierakšanu zemē.

Pavisam drīz, februārī, Apvienoto Nāciju Organizācijas diskusijā Vīnē viena no piecpadsmit Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta vecākajiem ekspertiem Angelīna Bekasova piedalīsies paneļdiskusijā Kā iesaistīt politisko lēmumu pieņēmējus kosmosa debatēs? kopā ar Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) ģenerāldirektoru Josefu Ašbaheru, Spānijas zinātnes un inovāciju eksministru, astronautu un Spānijas satelītsakaru kompānijas Hispasat valdes priekšsēdētāju Pedro Dukē, Ungārijas parlamenta deputāti, kosmosa izpētes un Ungārijas delegācijas ESA vadītāju Oršoju Ferencu un Turcijas Lielās Nacionālās asamblejas locekli Zejnepi Jildizu. Iespējams, turpat viņai sanāks aprunāties arī ar Starptautiskās astronautikas federācijas izpilddirektoru Kristianu Feihtingeru.

Zeme ir aktīvs, kurš ir jāizmanto tautsaimniecībā, tādējādi radot ne vien produkciju, kuru patērēt pašu zemē, bet arī to eksportēt. Tas nodrošina darbavietas un apdzīvotību, jo īpaši lauku reģionos, rada arī nodokļu ieņēmumus valsts budžetam, tāpēc ierobežojumu politikai ne tikai jābūt saprātīgai, bet arī segtai ar kompensācijām.

Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Nodokļu politikas izaicinājumi - ekonomiskā attīstība un zemes resursu izmantošanas nozares. Zemes nozares ir galvenie darba devēji laukos, kas rada pieprasījumu pēc citu sfēru precēm un pakalpojumiem, kā arī tieši un pastarpināti ģenerē nodokļus valsts budžetam, kas ir finanšu avots sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Tika norādīts, ka vispirms ir nepieciešama Latvijas resursu racionāla un jēgpilna izmantošana un tikai tad - visa veida prasību, ierobežojumu, liegumu, tostarp Zaļā kursa minimālās programmas izpilde.

Karš, bailes, drošība, birokrātija, izaugsme – šie vārdi pēdējos gados arvien biežāk iezīmē mūsu ikdienas fonu. Tie rada iespaidu, ka pasaule atrodas nepārtrauktā turbulencē, kas šūpo – Latviju, Eiropu un visas pārējās valstis. Taču būtiski apzināties: mēs neesam tikai pasīvi pasažieri, kas var vienīgi reaģēt uz sekām. Mums ir iespēja būt pilotiem.

Turbulence, lai arī biedējoša, vienlaikus ir spēcīgs augšupspēks. Tā ļauj pacelties augstāk tiem, kas prot to izmantot. Šis stāsts nav par aviāciju – tas ir aicinājums paskatīties ārpus ierastajām “sēdvietām” un paraudzīties, kā šodienas izaicinājumus var pārvērst rītdienas iespējās.

Arī pasaules inovāciju un tehnoloģiju simbols - daudz piesauktā Silīcija ieleja – radās vairāku sarežģītu globālu un nedrošu notikumu laikā. Tā izauga laikā, kad pasaule pārcieta divus karus un bija nepieciešamas jaunas militārās un tehnoloģiskās spējas. Valsts ieguldījumi, zinātnieku kompetence un sadarbības kultūra radīja vidi, kurā militārās vajadzības pārtapa par tehnoloģisku un ekonomisku izaugsmi.

Eiropas ekonomikā arvien lielāku lomu ieņem zināšanas, augsta līmeņa prasmes un inovācijas, uzsvēra Eiropas Komisijas (EK) ekonomikas un produktivitātes, īstenošanas un vienkāršošanas komisārs Valdis Dombrovskis (JV), pirmdien atklājot Rīgas Tehniskās universitātes Talantu programmas jauno sezonu.

Viņš uzsvēra, ka, lai radītu ekonomikas izaugsmi, ir vai nu jāpalielina nostrādāto stundu skaits, vai arī jārada lielāka pievienotā vērtība katrā nostrādātajā stundā. Eirokomisārs atzīmēja, ka, ņemot vērā negatīvās demogrāfiskās tendences Eiropas Savienībā (ES), ir jāfokusējas uz produktivitātes jeb darba ražīguma veicināšanu. Savukārt inovācijas ir galvenais veids, kā produktivitāti ilgtermiņā kāpināt - tautsaimniecībā ieviešot jaunus vai būtiski uzlabotus produktus, procesus un modernas tehnoloģijas.

Runājot par ilgtermiņa plāniem, kas maina Eiropas ekonomiku, viņš izcēla tautsaimniecības zaļo un digitālo transformāciju. Dombrovskis skaidroja, ka ar zaļā kursa stratēģiju ES ir apņēmusies līdz 2050.gadam sasniegt klimata neitralitāti, proti, pakāpeniski pārorientēt enerģētiku, rūpniecību, transportu un citus sektorus uz ilgtspējīgiem, videi draudzīgiem risinājumiem.

Latvijas militāro tehnoloģiju ražošanas nozarei ir liels eksporta potenciāls, jo Latvijas uzņēmumiem ir liela pieredze darbā ar robotiku, kur var saglabāt savu nišu, un ir arī potenciāls piesaistīt investīcijas, aģentūrai LETA pauda Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācijas ("MilTech") izpilddirektors Artis Pabriks.

Viņaprāt, dažāda veida dronu izstrādē un ražošanā Latvija ir priekšā virknei Rietumvalstu, bet šī priekšrocība ir trausla, jo Rietumvalstīm ir lielāks ražošanas un tehnoloģiskais potenciāls. Tādēļ savas iekarotās nišas saglabāšanai aktīvi jāiesaistās gan valstij, gan asociācijai.

"Ja gribam, lai militāro tehnoloģiju ražošanas nozare attīstās, ir jānovērš trīs traucējošie faktori jeb "šaurie punkti" - birokrātija, lēnie iepirkumi un finansējuma pieejamība kopumā," teica Pabriks.

"MilTech" izpilddirektors skaidroja, ka liela daļa Latvijas dronu ražotāju ir "start-up" jeb jaunuzņēmuma statusā, kas spēj radīt pāris testa modeļu, taču, ja no viņiem tos nepērk, tad izstrādātos modeļus nevar attīstīt un nevar arī iegūt finansējumu.

“Es domāju, ka visā var atrast kaut kādu odziņu, bet tas automātiski nenozīmē, ka tam ir jābūt dārgam vai ekskluzīvam. Interesantu arhitektūru var panākt arī ar ļoti pieejamu budžetu un ļoti vienkāršiem materiāliem,” uzskata arhitektu biroja Outofbox vadošais arhitekts Pēteris Bajārs.

Viņam svarīgi veidot uz cilvēku orientētu arhitektūru. Vai tas būtu gadsimtiem sens namiņš vecpilsētā vai moderna jaunbūve.

Fragments no intervijas Dienas Biznesa speciālizdevumam Nekustamais īpašums

Sāksim sarunu par pēdējiem projektiem, pie kuriem esat strādājis. Pastāsiet, kas tie ir un ar ko tie ir īpaši!

Mums šis sanāca ražas ievākšanas gads, kurā vienlaicīgi finišējām faktiski trīs projektus – Rakstniecības un mūzikas muzeja interjeru un daļu ekspozīcijas, divas Magdelēnas kvartāla biroju ēkas un tāpat arī biroja ēku Barona ielā. Visiem šiem objektiem finišs bija vienā brīdī, bet starti bija dažādi. Tas, kas, manuprāt, visiem bija zīmīgs, - tie visi bija izaicinoši projekti. Muzejs – tie ir pieci gadi no projekta līdz realizācijai. Barona iela līdzīgi. Savukārt Magdelēnas kvartāla konkurss notika 2017. gadā, un tikai 2025.gada maijā mēs ēku nodevām ekspluatācijā. Šie trīs objekti savā ziņā ir arī atbilde uz to, kāpēc mēs aizvien vairāk darbojamies ārpus Rīgas. Lai kādi būtu zaļie koridori, ātrākas izskatīšanas, bet vēl joprojām es gribu teikt, ka slīkstam pamatīgā birokrātijā. Departamenti savā starpā nerunā un pat nedraudzējas, institūcijas izdod pretrunīgus nosacījumus. Pēc šiem trim ilgajiem projektiem bija sakāpis tik ļoti, ka es negribēju neko par Rīgu dzirdēt, tāpēc mēs ļoti apzināti un aktīvi meklējām iespējas darboties ārpus Rīgas. Darbojāmies Valmierā, Cēsīs. Manuprāt, Cēsīs šobrīd ir visredzamākais un apjomīgākais projekts – Konrāda kvartāls, kas ir četru ēku komplekss. Tas mums arī ir izaicinošs projekts, bet šoreiz ne birokrātijas dēļ, bet tādēļ, ka katra no četrām ēkām ir atšķirīga un unikāla. Mums ir 17.gadsimta mūra ēka, tā paša laika koka māja, pavisam maza, nezināms, cik sena vēsturiskā ēka, jaunbūve un zem tā visa vēl apakšā ir Cēsu viduslaiku pils mūris. Tas, kas šobrīd apjož pili, nemaz nav īstais mūris, jo tas ir tapis pirms gadiem 100-200, bet, veicot arheoloģiju, mēs atklājām īsto, oriģinālo 13.gadsimta mūri, un tas kļūs par daļu no visa apbūves kompleksa. Faktiski tā būs multifunkcionāla pasākumu telpa, kuras vidū ir šī atraktā, saglabātā un eksponētā viduslaiku mūra siena. Tas ir lielais ieskicējums par to, ko mēs darām.

Starptautisko investoru interese par Baltijas nekustamo īpašumu tirgu ir mērena, taču stabila, norāda Džūlija Hana Dorfmane (Julia Hana Dorfman), Neighborhood+ dibinātāja.

Šobrīd Baltijas reģions tiek uztverts kā salīdzinoši neliels, bet vienlaikus caurspīdīgs un drošs, kas mūsdienu Eiropas kontekstā ir būtiska priekšrocība. Tāpat Baltija arvien biežāk tiek uztverta kā Ziemeļvalstu reģiona paplašinājums, kas piedāvā pievilcīgas ienesīguma iespējas, salīdzinoši zemas ienākšanas izmaksas un augošus kvalitātes standartus. Latvijas specifiskais izaicinājums ir projektu mērogs un prognozējamība, jo starptautiskais kapitāls meklē apjomu, stabilitāti un skaidru vietējo regulējumu. Ja šie nosacījumi uzlabosies, Rīga un Latvija varētu piesaistīt ievērojami lielāku pārrobežu investīciju apjomu, pārliecināta ir Dž.H.Dorfmane.

Birokrātija ir jāmazina arī Eiropas Savienības (ES) fondu projektu ieviešanā, tādēļ tas, kas nav obligāts Eiropas Komisijas prasību līmenī, šobrīd ir jāliek malā, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra Finanšu ministrijas (FM) valsts sekretāres vietnieks ES fondu jautājumos Armands Eberhards.

Viņš atzina, ka ir virkne prasību, kas Eiropas regulējumā ir bijušas vēlamas, taču Latvijas nozaru politikas veidotāju izpildījumā kļuvušas par saistošām.

"Acīmredzot šis ir brīdis, kad to pārskatīt un atgriezties pie vēlamā, ne obligātā," norādīja FM pārstāvis, piebilstot, ka tas varētu arī paātrināt no ES fondiem finansēto projektu ieviešanas procesu.

Tāpat, pēc viņa teiktā, tas rada iespēju pārskatīt informācijas un datu uzkrāšanas apmēru, tostarp to, kādus datus no finansējuma saņēmējiem valsts puse grib, kādi dati jāvērtē un kā tas varētu vai nevarētu pilnveidot nozares politikas veidošanu. Latvija esot nosūtījusi arī priekšlikumus kohēzijas komisāram Rafaēlam Fito, kā paātrināt ES fondu finansēto projektu ieviešanu, jo arī Eiropas Komisija ir izvirzījusi mērķi tās darbības termiņa laikā mazināt birokrātisko slogu.

Atkritumu apsaimniekošanas nozares attīstību pēdējos gados ietekmējuši gan globālie notikumi - Covid-19 pandēmija un ģeopolitiskie satricinājumi -, gan nacionālā vides politika ar augošu dabas resursu nodokli un valsts zaļo mērķu kursu, bet perspektīvā jaunus izaicinājumus nodrošinās ES nosacījumi un iepriekš izvirzīto mērķu sasniegšana.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS CleanR Grupa valdes loceklis Guntars Levics. Viņš atzīst, ka nozīmīgākie pārmaiņu laiki vēl ir priekšā un to pamatā ir jauno ES normatīvu piepildīšana ar reālu saturu un to ieviešana nacionālā līmenī.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 22.aprīļa numurā lasi:

Statistika

Eiropas Tiesa konsultē un soda

Tēma

Latvijas datorzinātņu devums pret IKP

Nekustamais īpašums

Pirmie soļi birokrātijas samazināšanā nozarei dod cerības

Birokrātija

Birokrātijas mazināšanai 360 grādu skatījums

Kooperatīvi

Darbaspēka nodokļos kooperatīvi samaksā arvien vairāk

Portrets

Jānis Rumkovskis, informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmuma Uniso valdes loceklis

Eksporta plaisa starp Latviju un pārējām divām Baltijas valstīm acīmredzami pieaug.

To rāda kādreizējā Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena un AS Industra Bank valdes priekšsēdētāja Dr. oec. Raivja Kakāņa pētījums par Latvijas eksporta attīstību pēdējo 15‒30 gadu laikā uz pārējo divu Baltijas kaimiņvalstu fona.

Latvijas eksporta atpalicība reģionā aug

Pētnieki parāda kopējos eksporta ienākumus un izaugsmi 2024. gadā pret 2020. gada rezultātu. Proti, ja 2020. gadā Latvijas un Igaunijas eksporta ienākumu apmērs bija ļoti līdzīgs – 18,99 miljardi eiro Igaunijai un 18,31 miljards eiro Latvijai ‒, tad 2024. gadā Igaunijai tas bija jau 30,14 miljardi eiro, bet Latvijai – 25,98 miljardi eiro, savukārt Lietuva no 36,41 miljarda eiro savus eksporta ienākumus ir audzējusi līdz 58,11 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas eksporta ienākumu (ieskaitot inflācijas efektu) izaugsmes temps minētajā posmā ir 42%, Igaunijas ‒ 59%, bet Lietuvas ‒ 60%. 2024. gadā Latvijā imports pārsniedza eksportu par vairāk nekā vienu miljardu eiro, kamēr Igaunijai eksporta ienākumi pārsniedza importu par teju 223 miljoniem eiro, bet Lietuvai pat vairāk par četriem miljardiem eiro. Lietuvai gan ir naftas pārstrādes komplekss, bet nevietā ir atrunas par to, ka Latvijai nav tāda uzņēmuma, jo arī Igaunijai tāda nav, turklāt nevienai no Baltijas valstīm nav tādu derīgo izrakteņu kā nafta vai dabasgāze. Faktiski Latvijas atpalicība eksporta ienākumos no Igaunijas 2020. gadā bija tikai ap 0,6 miljardiem eiro, bet četru gadu laikā pieauga līdz četriem miljardiem, no Lietuvas atpalicība sasniedza pat vairāk nekā 32 miljardus eiro. Pētnieki jautā ‒ vai Latvija ar savu līdzšinējo pieeju vispār spēs vēl kādu valsti «noķert» un aizsniegties līdz ES vidējiem rādītājiem?

Gada beigas uzņēmumos tradicionāli ir arī laiks, kad notiek darba snieguma novēršana un darbinieku attīstības plānošana nākamajam gadam. Aktuālākās tendences liecina, ka neapmierinātība ar darba snieguma novērtēšanu pieaug gan starp darba devējiem, gan darba ņēmējiem.

Kamēr darba devēji uzskata, ka tā ir lieka birokrātija, kas nesniedz reālu pienesumu, darbinieki uzskata, ka process nav taisnīgs. Neapmierinātību rada gan izpratnes trūkums par ieguvumiem, gan procesa salīdzinājums ar eksāmenu – joprojām ir izplatīts uzskats “ja mani vērtē, tad esmu izdarījis ko nepareizi”. Vai darba snieguma novērtēšana tiešām ir tikai kritika un administratīvais slogs? Vai attīstības sarunas var aizstāt vērtēšanas procesus, samazinot darbinieku stresu? Ko šīs pārmaiņas nozīmētu darba devējiem? Starptautiskās organizācijas “McKinsey & Company” dati liecina, ka 95% vadītāju ir neapmierināti ar darba snieguma vadības sistēmu, 90% personālvadības ekspertu uzskata, ka šis novērtējums neatspoguļo darbinieku reālo ieguldījumu, bet divi no trīs darbiniekiem uzskata, ka process nav taisnīgs un vienlīdzīgs visiem. Rodas pamatots jautājums – ja reiz visas iesaistītās puses ir neapmierinātas, vai no šī procesa tiešām ir kādi ieguvumi?

Sagaidāms, ka šogad Vācijā tiks reģistrēti aptuveni 23 900 uzņēmumu bankrota gadījumi, kas būs augstākais līmenis kopš 2014. gada, liecina kredītinformācijas un parādu piedziņas kompānijas "Creditreform" apkopotā informācija.

Pērn Vācijas tiesās tika reģistrēti gandrīz 24 100 uzņēmumu bankrota gadījumi.

"Lielai daļai uzņēmumu ir lielas parādsaistības, tiem ir grūti iegūt jaunus aizdevumus un tie saskaras ar tādiem izaicinājumiem kā augstas enerģijas cenas vai birokrātija," norāda "Creditreform".

Jo sevišķi lielas grūtības izjūt vidēja izmēra ģimenes uzņēmumi, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par galveno labklājības pamatu, skaidro "Creditreform".

Vienlaikus gan palēninās uzņēmumu bankrota gadījumu skaita pieauguma temps.. Gan pērn, gan 2024. gadā tas palielinājās par gandrīz 25%, jo tika pārtrauktas valsts subsīdijas, kuras uzņēmumi saņēma koronavīrusa pandēmijas laikā.

Ārvalstu investīciju piesaistes rādītāji Latvijā turpina stabili augt, un valdība dara visu, lai Latvijā būtu vieglāk nodarboties ar uzņēmējdarbību, pirmdien Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) organizētajā konferencē "Beyond Borders: Investment & Security in the Baltics" teica Latvijas Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

"Latvija ir atvērta investīcijām, inovācijām un sadarbībām. Es ticu, ka Latvija ir droša un stabila vieta, kur investēt," teica premjerministre, norādot, ka Latvija novērtē ilgtermiņa sadarbības un investīcijas.

Viņa arī izteica pateicību FICIL par stratēģiskajiem pārskatiem un ikgadējām atskaitēm, norādot, ka tie ir kā gids par to, kas ir jādara Latvijā, lai palielinātu investīciju apmēru un uzlabotu investīciju vidi.

2024.gada beigās kopējās ārvalstu investīcijas Latvijā sasniedza vairāk nekā 26 miljardus, kas ir 65% no Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP), norādīja Siliņa, piebilstot, ka, salīdzinot ar 2023.gada beigām, tas ir pieaugums par 2,1%. "Tas parāda lielo nozīmi, ko ārvalstu kapitāls spēlē Latvijas ekonomikā," teica Siliņa, uzsverot, ka kopumā Latvijas investīciju piesaistes rādītāji turpina stabili augt.

Latvijai ir maksimāli efektīvi un lietderīgi jāizmanto zemes resursi, tādējādi nodrošinot ekonomiskos ieguvumus — eksporta ienākumus, darba vietas, nodokļu ieņēmumus valsts budžetā.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portālu zemeunvalsts.lv videodiskusijā Eiropas Zaļais kurss 2.0 sabiedrības informētība un iesaiste. Valstiski svarīgo lēmumu pieņemšanā jāiesaista visas interešu grupas, vienlaikus izskaidrojot ikviena potenciālā nākotnes scenārija īstenošanas pozitīvos un negatīvos aspektus.

Izaicinājumu netrūkst

„Kūdras nozarei ir nepārtraukti izaicinājumi jau kopš 2020. gada, kad saasinājās jautājums par šī resursa izmantošanu, jo īpaši enerģētikā, un tika atvēlēts finansējums nozares transformācijai, vienlaikus, neraugoties uz starptautiskiem satricinājumiem, kūdras substrāta eksporta pieauguma temps nemainās,” skaidro SIA Laflora valdes priekšsēdētājs un Latvijas Darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Ameriks.

Liels birokrātiskais slogs ir patiesais cēlonis vismaz vienai daļai no korupcijas, intervijā aģentūrai LETA šādu viedokli pauda Ministru prezidentes izveidotās birokrātijas mazināšanas darba grupas vadītājs Jānis Endziņš.

Endziņš domā, ka pārlieka birokrātija patiesībā ir korupcijas krustmāte. To Endziņš zinot no personīgās pieredzes, pirms vairākiem gadiem vadot Uzņēmumu reģistru. "Tajā laikā uzņēmumu reģistrēja mēneša laikā. Dabiski, ka biznesam vajag ātri, un tad bizness mēģina kaut kā to tēmu sakārtot. Ticami - ne ar tām legālākajām metodēm," sacīja Endziņš.

Pēc Endziņa teiktā, viņa vadībā tika panākts, ka reģistrācijas laiks tika saīsināts un bija ne ilgāks kā trīs dienas. Mēs panācām, ka uzņēmumu var reģistrēt vienas iestādes apmeklējuma ietvaros. Ko tas nozīmē no korupcijas viedokļa? Nav jau par ko tev to kukuli dot! Viss tāpat notiek," uzsver Endziņš.

Viņš uzskata, ka visur, kur ir gari procesi, nenormāli sarežģītas skaņošanas un viss tas, kas tiek saukts par birokrātisko slogu, ir patiesais cēlonis vismaz vienai daļai no korupcijas. "Līdz ar to birokrātijas mazināšana ne tikai dod ekonomisko labumu, bet vienlaikus arī palīdz mazināt korupciju un ēnu ekonomiku," teica Endziņš.

Neilgi pirms tarifu ieviešanas Eiropas Savienības lielākā elektroauto un hibrīdauto importa partnere 2024. gadā bija Ķīna, kas ieveda 55% no 15,2 miljardu eiro vērtās elektroauto importa tirgus daļas, liecina Eurostat dati.

Ķīnas transportlīdzekļi segmentā šobrīd veido vairāk nekā 20% no ES akumulatoru elektrotransportlīdzekļu pārdošanas apjoma.

Ķīnas elektroauto invāzija

2020. gadā Ķīnā ražoto transportlīdzekļu daudzums, ko eksportēja uz Eiropas Savienību, bija nedaudz vairāk par 50 tūkstošiem vienību, ieskaitot gan plug-in, gan non plug-in hibrīdmašīnas. 2021. gadā to bija jau virs 200 tūkstošiem, bet 2024. gadā ievesto ķīniešu mašīnu skaits Eiropā pārsniedza 450 tūkstošus vienību. Tirgus daļa pēdējo trīs gadu laikā ir pieaugusi no 3% līdz 20%. Vairāk nekā puse elektroautomobiļu (55%) no kopējā ES importa apjoma tiek importēta no Ķīnas, kas īsā laikā ir apsteigusi visus citus konkurentus nozarē. Tuvākā sekotāja importā ir Dienvidkoreja, kuras ražoto elektroauto apjoms Eiropas Savienības importā pērn veidoja tikai 16%, Japānai un ASV bija tikai 9% vērta tirgus daļa. Eiropas Savienībā ražotos elektroauto visvairāk eksportē uz Lielbritāniju (31%), ASV – 23% un Norvēģiju – 11%. ES elektroauto eksports uz Ķīnu ir niecīgs, un arī tirgus daļa ES šajā valstī ir neliela.

Lai zāļu un farmaceitisko produktu ražošanas sfēra Latvijā kļūtu par vēl nozīmīgāku tautsaimniecības dzinējspēku, būtiski palielinot gan produktu klāstu, gan ienākumus, ir vajadzīga atbilstoša valsts politika un tās īstenošanai nepieciešamie instrumenti.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 27.maija numurā lasi:

Statistika

Eksporta pieaugums pavasarī – laba zīme

Tēma

Malkas aizliegums uz iedzīvotāju labklājības rēķina

Enerģētika

Bijušajā kūdras purvā ražos elektrību

Ražošana

Uzaudzējuši muskuļus. Lat Eko Food dibinātāja, īpašniece un valdes priekšsēdētāja Egija Martinsone

Siltumapgāde

Siltumenerģijas cenas stabilizējas

Birokrātija un sekas

Ilgtspējīgākais risinājums ir birokrātijas mazināšana

Portrets

Anna Litvina, vadītāju atlases uzņēmuma Fontes vadošā partnere

Latvijā pašlaik ir nelikvidētas zemnieku saimniecības, zvejnieku saimniecības, individuālie komersanti, individuālie uzņēmumi, kā arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kam nav nevienas amatpersonas vai arī tās ir mirušas.

To rāda SIA Lursoft IT pētījums. Pašlaik bez aktuālām amatpersonām ir 8284 uzņēmumi, 6855 ir tādas kompānijas, kuru vienīgā amatpersona ir mirusi, turklāt 6599 uzņēmumi ir bez amatpersonām, un to vienīgais īpašnieks ir miris.

Pusdzīvo problēma

“Tas, ka Latvijā eksistē 8284 nelikvidēti uzņēmumi, kuriem nav neviena aktuāla valdes locekļa, kas veido 4,6% no Latvijā uz šo dienu nelikvidēto uzņēmumu (181 540 šī gada 20. martā) kopskaita, ir fakts, un iemesli šai parādībai var būt dažādi,” situāciju komentē SIA Lursoft IT valdes loceklis Ainars Brūvelis. Viņš uzsver, ka Uzņēmumu reģistrs korekti pilda savu funkciju, šos datus publiskojot gan valsts iestādēm, gan citiem uzņēmējiem. “Savukārt risinājumi, kā šo pusdzīvo uzņēmumu tēmu sakārtot, ir politiķu, ne Uzņēmumu reģistra kompetence, jo valdes neesamība vēl neliecina par citu Uzņēmumu reģistram nezināmu saistību neesamību, tāpēc šķietami vienkāršākais risinājums – izslēgt šādus uzņēmumus no Uzņēmumu reģistra – nebūtu vienmēr korekts,” skaidro A. Brūvelis. Viņaprāt, šo jautājumu var dalīt pēc diviem pamatkritērijiem: uzņēmumi un komercsabiedrības.

Par uzņēmējdarbības attīstību ārpus Rīgas un citām lielajām pilsētām tiek spriests gadiem ilgi, taču daudzviet Latvijā nekādu biznesa “uzrāvienu” nejūt – jauni cilvēki ir spiesti aizbraukt, jo nav darba. Veidojas paradoksāla situācija – vienlaikus dzirdam par darbinieku trūkumu un to, ka nevar atrast darbu.

Uzņēmējdarbības aktivitāte galvenokārt koncentrējas Rīgā un dažās Latvijas pilsētās, taču tā varētu un tai vajadzētu attīstīties arī citviet. Galvenie nosacījumi ir, lai pašvaldība gribētu pie sevis redzēt jaunus uzņēmumus, jo tad sekos gan bieži daudzinātā birokrātijas mazināšana un biznesam labvēlīgas vides radīšana. Uzņēmējam jābūt pārliecinātam, ka valsts pārvalde un pašvaldība ir partneri, kas palīdz biznesam attīstīties.

Mana pieredze, savulaik attīstot uzņēmumu Jelgavā un tagad – Kalnciemā, liecina, ka biznesa veicināšanai palīdzētu pašvaldības spēja saskatīt savu īpašo nišu vai ekonomikas nozari, kurā tā vēlas un spēj būt spēcīga. Ja vēsturiski kādā Latvijas vietā ir attīstījusies ražošana, kokapstrāde vai tūrisma nozare, iespējams, tieši tā ir konkrētās pašvaldības attīstības iespēja. Te varētu būt arī citi priekšrocību faktori – izejvielu tuvums, kultūrvēsturiskais mantojums, attiecīgu izglītības iestāžu klātbūtne vai infrastruktūra. Atalgojums un mērogs nelielai pašvaldībai nekad neļaus konkurēt ar Rīgu vai citu valsti, bet šaurāka specializācija gan var dot tai labvēlīgu konkurences priekšrocību.