Attēls: Graplingaklubs.lv

Kur gan šis sports ir bijis visu manu mūžu?

– Tā jautā Marks Cukerbergs intervijā ar Džo Roganu. Cukerbergs ir svaigākais “upuris”, kurš aizrāvies ar Brazīlijas džiu džitsu, bet varētu minēt vēl veselu virkni citu slavenību un ievērojamu cilvēku, kuri ar lielu entuziasmu trenējas šo cīņas mākslu. Var pieminēt kaut vai Īlona Maska un Marka Cukerberga supercīņu, kas likās pavisam reāla, tomēr Masks, šķiet, pārdomāja. Slavenais aktieris Toms Hārdijs ne vien trenējas cīņu zālē, bet jau piedalījies vairākās sacensībās. Džo Rogans, Kjanu Rīvss, Čaks Noriss, Abū Dabī šeihs Zajeds ir tikai daži no zināmākajiem pārstāvjiem.

Divi būtiskākie faktori, kas ietekmē jauno mājokļu pieejamību, ir to cena un finansējuma izmaksas. Ja uz pirmo objektīvu iemeslu dēļ, visticamāk, nebūtu vērts gaidīt, tad saskaņā ar daudzu analītiķu prognozēto banku aizdevumu procentu likmju mainīgās daļas kritums šogad ir pat ļoti reāls.

Turklāt pirmās pozitīvās vēsmas kreditēšanas jomā jau novērojam – Eiropas Centrālā banka (ECB) nu jau divas reizes pēc kārtas procentu likmes atstājusi negrozītas, radot pamatotas cerības, ka jau drīzumā hipotekāro kredītu procentu likmju mainīgā daļa jeb Euribor varētu samazināties. Vienlaikus cerību mākoņi var izrādīties arī ar ne tik gaišu maliņu.

Kad daudz nemaz nav tik daudz

Kā rāda nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijas “Colliers” dati, pirmreizējā tirgū Rīgā un Pierīgā pašlaik iegādei pieejami aptuveni 1000 vidējās un ekonomiskās klases dzīvokļu, kuros iespējams ievākties uzreiz, savukārt vēl aptuveni 1500 pieejamo segmentu dzīvokļu ir būvniecības vai plānošanas stadijā. No vienas puses, ja skatāmies uz ekspluatācijā nodoto mājokļu skaitu, tas ir diezgan daudz. Patiesībā tirgū vairākus gadus nav bijis tik plašs pabeigto dzīvokļu piegādājums, līdz ar to pircējiem šī situācija ir izdevīga, jo beidzot iespējams fiziski apskatīt, izstaigāt un iegādāties tieši tādu mājokli, kādu gribas.

Eiropas gāzes tirgū notiekošo pirms jaunās apkures sezonas nebūt nevar salīdzināt ar pagājušās vasaras beigu drāmu, kad šī resursa cena uz brīdi katapultējās kaut kur kosmosā. Tomēr nav arī gluži tā, ka šajā tirgū tagad viss būtu pilnīgi mierīgi, lai gan, ņemot vērā pagājušā gada fonu, tas tā, protams, varētu arī nedaudz maldīgi likties.

Piemēram, Nīderlandes gāzes nākamā mēneša piegāžu līgumu cena, ko var mēģināt uzskatīt par Eiropas etalonu, kopš augusta sākuma līdz pagājušās nedēļas pirmajai pusei bija palēkusies jau par gandrīz 60% līdz teju 43 eiro par megavatstundu. Pēc tam nedēļas vidū tā strauji atkāpās (trešdien par 14,5%), lai gan cena pagaidām vēl paliek nosacīti paaugstināta.

Gāzes cenu Eiropā nosaka streiki...

Austrālijā!Viena lieta, kas ir interesanta, ka Eiropas gāzes tirgū, šim resursam būtiski lielākos apmēros nākot no citurienes (nevis Krievijas), arī cenas ietekmē notiekošais citās mūsu planētas malās. Piemēram, nu izskatās, ka Eiropas gāzes cenu nosaka notikumi tālajā Austrālijā. Tur nobriedis šķidrinātās gāzes industrijas darbinieku streiks, kas var ietekmēt pat 10% no pasaulē eksportētā šī resursa apmēra. Proti, Austrālijas arodbiedrības brīdinājušas, ka streiks varētu sākties septembrī, ja sarunās ar šķidrinātās gāzes ražotāju Woodside Energy Group netiks panākta vienošanās par atalgojuma palielināšanu.

Augot likmēm, bezmaksas pusdienas esot beigušās - procentu maksājumi augs straujāk nekā parādi vai ieņēmumi.

Kāds šajā pasaulē joprojām mēģina savilkt galus kopā tam, cik tad cilvēce pati sev ir parādā. Šajā ziņā bez kādiem īpaši lieliem pārsteigumiem ir redzams tas, ka globālā parādu nasta turpina augt, sasniedzot arvien jaunus rekordus. Proti, pasaules kopējais parāds – valdību, uzņēmumu un mājsaimniecību - šā gada pirmajā pusē ir palielinājies par 10 triljoniem līdz prātam īsti neaptveramu 307 triljonu atzīmei, liecina Institute of International Finance (IIF) dati.

Pasaules saistības 10 gados palielinājušās par 100 triljoniem ASV dolāru. Tātad var rēķināt, ka šis temps vismaz vidēji ir 10 triljoni ASV dolāru gadā.

Var pavērtēt arī globālā parāda attiecību pret visas ekonomikas apmēru. Te redzams, ka pasaules saistības pret IKP pirmā pusgada beigās atradušās pie 340% atzīmes. Tas ir mazliet vairāk nekā ceturksni iepriekš. Pirms pandēmijas šis rādītājs atradās pie 320% no IKP. Pēc tam pandēmijas ietvaros tas uzšāvās virs 360% no IKP. Savukārt, ekonomikām un inflācijai augot, tas atkal saruka (bet ne parādu kopējā summa ASV dolāru izteiksmē). Nu gan ir skaidrs tas, ka pasaules parāds pret IKP atkal atsācis palielināties. Lielā mērā visu šādu parāda pieaugumu nosaka pieaugušie valdību budžetu deficīti. Tas nozīmē, ka valdībām, lai aizbāztu finansējuma caurumus, jāmēģina nauda piesaistīt parāda tirgū.

Apmierināti un motivēti darbinieki ir galvenais priekšnoteikums veiksmīgai biznesa attīstībai, tāpēc vēlos jūs iepazīstināt ar jaunākajām atziņām no Deloitte 2024. gada “Global Human Capital Trends” ziņojuma, ko Deloitte publicē kopš 2012. gada. Šī gada pētījums, kurā apkopoti vairāk nekā 14 000 respondentu viedokļi no 95 valstīm, izceļ būtisku faktu: darba robežām izplūstot (domājot par attālināto darbu), tādas iezīmes kā empātija un zinātkāre kļūst arvien būtiskākas.

Novērojamas labbūtības pasliktināšanās pazīmes

Lai gan vairums vadītāju atzīst, ka ilgtspējas prioritizēšana, arī attiecībā uz cilvēkresursiem, ir ļoti svarīga organizācijas panākumiem, šķiet, ka pašreizējie centieni ir nepietiekami, jo lielākā daļa darbinieku ziņo par stagnējošu vai pasliktinājušos labbūtību darbā. 53% darbinieku apgalvo, ka viņus visvairāk uztrauc pieaugošais darba stress, kas pasliktina mentālo veselību.

Saskaņā ar Deloitte Globālo Mileniāļu un Z paaudzes aptaujas datiem, 48% darbinieku un 53% vadītāju atzīst, ka darbā ir izdeguši, un gandrīz puse mileniāļu un Z paaudzes darbinieku norāda, ka visu laiku vai lielāko daļu laika jūtas stresa pārņemti. 2023. gada “Gallup State of the Global Workplace” pētījumā atklāts, ka 59% no pasaules darbaspēka “klusi aiziet no darba ” jeb, angliski runājot, “are quiet-quitting”.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Kopš pagājušā gada mēs esam ļoti daudz rakstījuši par katastrofālo dzimstības kritumu 2022. gadā un tā turpinājumu 2023. gadā. Uz šiem rakstiem ir dzirdētas atšķirīgas emocionālas izpausmes. Pirmā ir vienaldzība. Nu un tad? Visās attīstītās valstīs krītas dzimstība. Tas tikai liecina par to, ka Latvija ir viena no attīstītām valstīm.

Šajā vērtējumā var piekrist tikai tam, ka Latvija nav starp pasaules nabadzīgākajām valstīm. Tomēr, pat pesimistiski vērtējot, mēs esam viena no visnabadzīgākajām valstīm starp attīstītajām valstīm. Otrs emocionāls vērtējums tiek izteikts ar jautājumu - kādas tad sekas var izraisīt dzimstības un bērnu skaita ievērojama samazināšanās?

Atbilde ir divos līmeņos. Pirmais ir etniskais līmenis – bez bērniem latviešu tautai nav nākotnes. Šo atziņu līdz šim nav vēlējušies saprast pat to politisko spēku līderi, kuri Latvijā sevi lepni dēvē par nacionāliem. T.s. nacionālie spēki līdzdarbojās valdībās, kuras ekonomiski nožņaudza ģimenes ar bērniem. Atšķirībā no tiem, kas tikai uzdodas par nacionālajiem spēkiem, lielākajai latviešu sabiedrības daļai nav vienaldzīga latviešu valodas un kultūras saglabāšana nākamajām paaudzēm. Saeimas līmenī pagaidām nav bijis politisku spēku, kas patiešām iestātos par dzimstības veicināšanu, jo, ja nebūs bērnu, tad nebūs, kam nodot valodas un kultūras vērtības. Pašvaldību līmenī šo jautājumu risināja efektīvāk, bet 2024. gadā valdošās koalīcijas īstenotā budžeta politika pašvaldības iedzina tādā finanšu izmisumā, ka jau ir pašvaldības, kas ievērojami samazina atbalstu jaundzimušajiem bērniem. Taču, ja etniskais jautājums lielai daļai Latvijas politiskās elites ir vienaldzīgs, tad ir ekonomiski argumenti.

Domājot par ilgtspēju, visbiežāk saprotam racionālu elektroenerģijas patēriņu, atkritumu apjoma samazināšanu un šķirošanu vai videi draudzīgu mobilitāti. Dzīvojot laikmetā, kad aizvien vairāk pakalpojumi tiek sniegti un saņemti attālināti un strauji pieaug datu apjomi, jāatceras, ka digitāls automātiski nenozīmē videi draudzīgs vai ilgtspējīgs.

Arī IT nozare rada CO2 pēdu, turklāt salīdzinoši lielu, piemēram, Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (International Energy Agency) dati liecina, ka IT nozare gadā rada aptuveni 5% no pasaules CO2 emisijas apjoma – vairāk nekā aviācija. Diskusija par to, kā padarīt aviāciju ilgtspējīgāku, aktīvi norit jau vairākus gadus, un nozares vadošie uzņēmumi uzstādījuši ļoti ambiciozus mērķus emisiju samazināšanai, tāpēc arī IT nozarei ir laiks meklēt risinājumus, piemēram, zaļajā kodēšanā (green coding) un ilgtspējīgā programmatūrā (sustainable software).

E-komercijas apjomi un augošs viedierīču skaits

Lai arī varētu šķist, ka digitalizējot noteiktus pakalpojumus vai informācijas apjomus, piemēram, datu bāzes, automātiski rīkojamies arī videi draudzīgāk, ne vienmēr viss ir tik viennozīmīgi. Arī dažādi IT nozares elementi rada CO2 nospiedumu, piemēram, IT pakalpojumi veido aptuveni 15% no kopējām nozares emisijām, datu centri – 19%, programmatūras – 18%, tīkli – 15%, bet gala lietotāju ierīces - aptuveni 30%. Pieprasījums pēc dažādiem IT pakalpojumi strauji pieaug, to būtiski ietekmēja arī pandēmija, kas veicināja e-komercijas apjomus.

Latvijas valsts var spēlēt būtisku lomu meža nozares un jo īpaši tās pārstrādes segmenta – kokapstrādes – attīstībā, to īstenojot ar saprātīgu rīcību un tai atbilstošiem lēmumiem, jo īpaši tik būtiskā jautājumā kā koksnes resursu pieejamība ilgtermiņā un adekvāta rīcība tirgus nepilnību novēršanā.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Koksnes resursu pieejamība Latvijā kā nozares attīstības stabilizators. Latvijā koksnes resursi bija, ir un būs svarīgākais jautājums, kā īstenot saprātīgu, ekonomiski pamatotu, videi draudzīgu to ieguvi, ko ietekmē ne tikai ES Zaļais kurss, bioloģiskas daudzveidības un klimata mērķi, bet arī pašu mājās pieņemtie lēmumi, attieksme un rīcība.

Pašreizējais izaicinājums — cena

“Pašlaik būtiskākā problēma ir nevis pieejamos kubikmetros, bet gan to cenā. Lai arī pēdējā gada laikā apaļkoku cena ir kritusies no ekstrēmi augsta līmeņa uz vienkārši augstu, no privātā meža īpašnieka skatupunkta svarīgākais šajā faktā ir cena ir kritusies, un, cerot, ka tā atgriezīsies kosmosā, tie nogaida ar mežizstrādi. Savukārt AS Latvijas Valsts meži (LVM) gadījums ir īpašs, jo cenu indekss, kas bija izstrādāts pirms kara un centrālo banku bezprecedenta refinansēšanas likmju kāpuma, vienkārši nespēj absorbēt straujās tirgus svārstības. Tādēļ šobrīd ir situācija, ka LVM zāģbaļķu cenu reizinot ar divi (nepieciešamais m3 apjoms, lai saražotu vienu m3 zāģmateriālu), iegūst pašreizējo viena m3 dēļu cenu tirgū, lai gan normāli baļķa izmaksām dēlī vajadzētu būt ~60%,” situāciju skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš norāda, ka skujkoku zāģmateriālu ražotāji pašlaik ekonomiski nevar samaksāt šādu apaļkoksnes cenu.

Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?

Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.

Tas viss tikai izklausās vienkārši – šķirot atkritumus, pārstrādāt derīgos materiālos, tos izmantot ražošanā, bet nederīgo pārstrādāt siltumā un elektrībā, tomēr, kad dzirdam prasības, ka 2035. gadā aprakt varēs tikai 10% no visiem atkritumiem, izrādās, ka Latvijai ir problēma!

Par galvenajām tendencēm atkritumu apsaimniekošanā Dienas Bizness iztaujāja Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas (FEAD) prezidenti Klaudiju Mensi (Claudia Mensi) un ģenerālsekretāru Paolo Kampanellu (Paolo Campanella).

Pastāstiet īsumā, ko pārstāvat un kas ir jūsu vizītes mērķis Latvijā!

Klaudija Mensi: Esmu Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas prezidente. Asociācijā darbojos jau septiņpadsmit gadu kā tehniskā atbalsta cilvēks dažādās darba grupās. Vienlaikus Itālijā es strādāju privātā kompānijā, kas nodarbojas ar atkritumu enerģētiku un ūdens attīrīšanu. Latvija, konkrētāk – Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija ir viena no FEAD dalībvalstīm, un mums ir būtiski izprast biedru vajadzības, situāciju valstī atkritumu apsaimniekošanas kontekstā, kā arī to, ko varam darīt Latvijas labā, kā sadarboties mērķu sasniegšanai.

Kopā ar budžetu 2024.gadam Saeimā tiekskatīta virkne nodokļu likumprojektu. Liela daļa no tiem vairāk ir tehniski grozījumi. Daļa noteikti nāk par labu nodokļu maksātājiem, piemēram, papildus iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi.

Taču, kā jau tas ierasts, bieži vien kā “kompensējošie pasākumi” tiek virzīts arī akcīzes nodokļa palielinājums. Te īsti gan nav skaidrs, kas tiem jākompensē, turklāt, vai nebūs tā “ka bija domāts labi, bet sanāca kā vienmēr”. Proti, vai nodokļa palielinājums nepalielinās nelegālo tirgu un ieņēmumu samazinājums no akcīzes nodokļa drīzāk būs jākompensē ar citiem ieņēmumiem.

Akcīzes nodokļa primāram mērķim būtu jāsamazina kaitīgo preču patēriņu un nodokļa ieņēmumiem nevajadzētu “lāpīt budžetu”. Akcīzes nodokļa likmes jau tā ir augstas, turklāt tām jau bija paredzēts pieaugums. Nodoklis nav no gumijas. Vēl vairāk to stiepjot, gumija var pārtrūkt…

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

Baltijas Ilgtspējas inovāciju balvas svinīgajā ceremonijā paziņoti balvas ieguvēji sešās kategorijās - uzņēmumi un cilvēki, kuri Baltijā īstenojuši ilgstpējīgus un inovatīvus risinājumus.

Uzvarētāju vidū ir Latvijas uzņēmums AS Augstprieguma tīkls, jaunuzņēmums Puroceans Technology, kā arī ilgstpējas vēstnese Jana Trapāne.

Latvijas jaunzņēmums Puroceans Technology saņēma galveno balvu kategorijā Klimata inovācijas par sevis izstrādāto tehnoloģiju, kas izmanto gaisa burbuļus, lai efektīvi attīrītu naftas un plastmasas atkritumus no jūras dzelmes. Žūrija izcēla risinājuma unikalitāti, risinot jūras piesārņojumu saudzīgā un videi draudzīgā veidā.

Sociālo iniciatīvu kategorijā, kas izceļ sasniegumus un projektus, kuru mērķis ir uzlabot sabiedrības labklājību, galveno balvu ieguva Latvijas uzņēmums Augstsprieguma tīkls par lomu Ukrainas energoinfrastruktūras atjaunošanā. Viņu atbalsts ne tikai palīdzēja pārvarēt krīzes situāciju, bet arī rada precedentu ilgtspējīgiem un uz sadarbību vērstiem centieniem enerģētikas infrastruktūras attīstībā sarežģītos apstākļos.

Izsniegto aizdevumu un garantiju apjomus būtiski mainījusi Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā, inflācijas ugunsgrēks un tā slāpēšanai Eiropas Centrālās bankas paaugstinātās procentu likmes, turklāt garantiju vietā arvien lielāks spiediens ir uz kredītu izsniegšanu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS Attīstības finanšu institūcija Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš. Viņš norāda, ka pērn atbilstoši situācijai ir veiktas vairākas būtiskas izmaiņas Altum jau administrētajās atbalsta programmās, piemēram, kreditēšanas veicināšanai bankās Altum ieviesa divu veidu atvieglojumus garantiju instrumentiem, nosakot 0% garantijas prēmiju jauniem ilgtspējīgiem projektiem un garantijas prēmijas samazinājumu par aptuveni 50% visām uzņēmumu garantijām, kā arī ieviešot citus atvieglojumus, piemēram, lauksaimniekiem apgrozāmo līdzekļu aizdevumiem nosakot likmi 3,5%.

Fragments no intervijas

Pēdējos mēnešos tiek runāts par Altum pārveidi par valsts attīstības banku. Cik ilgā laikā to varētu paveikt, un vai bankas statusam ir būtiska priekšrocība salīdzinājumā ar to, kāds tas ir pašlaik?

Aizvadītais gads mežsaimniecības nozarē ir bijis sarežģīts. Problēmas ar nepieredzēto sausumu pavasarī, astoņzobu mizgrauža plosīšanās, aizvien jauni valsts plāni par aizsargājamo teritoriju paplašināšanu bez paralēliem plāniem par kompensāciju palielināšanu meža īpašniekiem ir ietekmējušas kopējo mežsaimnieku noskaņojumu. Taču par jautājumu numur viens ir izvirzījies – kas tālāk notiks ar koksnes cenām? Pirkt mežu vai pārdot? Nezināmo ir bijis pārāk daudz, ieskaitot ģeopolitiskos faktorus.

Kā zināms, 2022. gads koksnes cenu ziņā bija izcils. To ietekmēja gan Krievijas un Baltkrievijas izkrišana jeb izmešana no tirgus, gan ārkārtīgi augstās energoresursu, tostarp malkas, granulu u.tml. resursu cenas tās pašas Krievijas uzsāktā kara dēļ, gan pasaules ekonomikas atkopšanās pēc kovida krīzes. Latvijas meža produkcijas eksporta vērtība togad pārsniedza 4 miljardus eiro, kas ir vēsturiski augstākais rādītājs. Dažiem šķita, ka sācies pavisam jauns nozares attīstības cikls.

Taču jau pērnā gada sākumā svārsts pavērsās pretējā virzienā. Koksnes cenas strauji samazinājās. Piemēram, vidējā zāģbaļķu cena Latvijas tirgū no 2022. gada septembra, kad tā sasniedza 108,17 eiro par kubikmetru, līdz 2024. gada janvārim bija sarukusi līdz 74,96 eiro par kubikmetru, rāda portāla latvianwood.lv dati. Tajā pašā laika periodā vidējā papīrmalkas cena kritās no 99,62 eiro par kubikmetru līdz 56,93 eiro par kubikmetru, bet malkas cena – no 77,13 līdz 45,74 eiro par kubikmetru.

Gads sākās ar streiku vilni. Vācijā, Itālijā un Lielbritānijā tas turpināsies arī martā, Francijā transporta jomas darbinieki draud pat ar septiņus mēnešus ilgiem protestiem, ja netiks apmierinātas viņu prasības par algām. Šīs ziņas varētu palikt tikai virsrakstos, taču tās, ietekmēs arī mūsu maciņus, jo algu pieaugums rada spiedienu uz cenām, kas stimulē inflāciju, un, ja tā saglabāsies virs 2%, tad Eiropas Centrālā banka (ECB), visticamāk, procentu likmes tik drīz nesamazinās.

Pēdējos divos gados esam piedzīvojuši ievērojamu cenu kāpumu. Baltijas valstīs 2022. gadā cenas pieauga par aptuveni 20% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Eiropā 2022. gada decembrī cenu kāpums gadā bija 9,2%, bet 2023. gada decembrī pieauguma temps palēninājās līdz 2,9%, taču gada inflācija joprojām pārsniedza ECB noteikto mērķi – 2%.

Augsta inflācija uzņēmumus ietekmē dažādos veidos. No vienas puses, pieaug elektroenerģijas, izejmateriālu, transporta un citu pozīciju izmaksas. No otras puses, pieaug arī ieņēmumi, kas nozīmē, ka inflācijas dēļ uzņēmumiem ir vairāk naudas. Runa nav tikai par bankām, kas gūst lielāku peļņu no paaugstinātām procentu likmēm; visu uz pārdošanu orientēto uzņēmumu rīcībā ir vairāk naudas. Vienlaikus pieaugot dzīves dārdzībai, pieaug arī darbinieku spiediens uz algām.

Saules enerģijas parku attīstība ir viena no jaunām un daudzsološām biznesa jomām Latvijā, kurā iesaistās un par kuru interesējās arvien vairāk uzņēmumu. Tomēr, kā jebkurā biznesā, šāda projekta veiksmīgai īstenošanai jāņem vēra virkni būtisku faktoru, ir pareizi tos jāpārvalda, ka arī jāizvērtē potenciālie riski.

Protams, šo nozari jāskata kontekstā ar klimata politiku un tieši elektrifikāciju kā labāko risinājumu ceļā uz tā saucamo “net-zero” jeb klimatam neitrālu sadzīvi un ekonomiku. Papildus grūdienu saules enerģijas attīstībai dod arī enerģijas cenu nestabilitāte un pieaugums viscaur Eiropā un vajadzība nodrošināt enerģētisko neatkarību.

Klimata politika rada patiesi vēsturiska mēroga enerģētikas transformāciju un tieši saules enerģija ir vadošais atjaunojamās enerģijas veids. Saskaņā ar Starptautiskās enerģētikas aģentūras (IEA) aprēķiniem, saules enerģijas uzstādītās jaudas apsteigs ogļu elektroenerģijas staciju jaudu 2027. gadā, bet dabasgāzes – jau 2026. gadā. Pērn saules enerģijas jaudas pasaulē pieauga par 26 % – visstraujāk no visiem “zaļās” enerģijas veidiem. Tomēr, lai sasniegtu klimata politikas mērķus, saules enerģijai joprojām ir milzīgs potenciāls tuvākajā desmitgadē. Saules enerģijas priekšrocība ir elastība – to varam izmantot gan mājsaimniecību ražošanā, gan lielos, komerciālos projektos. Šajā komentārā fokusējos uz pēdējiem un ieskicēšu galvenos faktorus, kuriem mēs kā banka – saules enerģijas projektu finansētāji, aicinām pievērst pastiprinātu uzmanību pirms projekta īstenošanas.

Latvijai nav jāatkārto citās valstīs pieļautās kļūdas attiecībā uz dzīvnieku populācijas pieaugumu, bet gan jāmācas no citu pieļautajām kļūdām, kā arī jāizmanto pašiem sava pieredze, vienlaikus jāveicina sabiedrības zināšanas un izpratne par procesiem dabā.

Tāds secinājums skanēja izdevniecības Dienas Bizness sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Dabas aizsardzības prasību slogs - saimniekošanas izmaiņu indikators Latvijā. Diemžēl cilvēki, kuriem ir viedoklis par konkrēto jautājumu, ne vienmēr ir informēti par to, kāda ir realitāte. Turklāt reti kurš lasa informatīvi izglītojošus rakstus, jo uzmanību vairāk piesaista skaļi virsraksti, kuri pat ne vienmēr atbilst patiesībai.

Plēsēju kļuvis vairāk

„Dabā tukšums nepastāv - ja cilvēku laukos kļūst mazāk, tad, atbrīvojoties dzīves telpai, arī, piemēram, āpšu un dažu citu meža dzīvnieku kļūst vairāk,” situāciju iezīmē Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks. Viņš norāda, ka sīko plēsēju skaits ir būtiski pieaudzis, bet - cik tas ir labi, jāvērtē zinātniekiem. „Pieaug arī vilku skaits, un šī problēma jau ir kļuvusi zināma Saeimas līmenī, bet par citiem dzīvniekiem, jo īpaši pārnadžiem, viņu pārpopulāciju runāt nav īstais brīdis, jo, piemēram, aļņu gadījumā esam kritiskas bedres priekšvakarā,” tā H. Barviks. Savukārt Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidente, Latvijas Dāmu mednieču kluba dibinātāja, žurnāla Medības galvenā redaktore Linda Dombrovska uzsver, ka dzīvojam interesantā laikā. „Pagājušā gadsimta nogalē ES ieviestās direktīvas strādā — Eiropā dzīvniekiem klājas labi, jo nav valsts, kurā nebūtu atgriezies kāds no lielajiem plēsējiem. Piemēram, vilki atgriezušies valstīs, kur tie nav bijuši 150 - 200 gadus, pieaudzis lāču skaits,” skaidro L. Dombrovska.

Elektroenerģijas cenu kāpums ir parādība, kas rada ievērojamu izaicinājumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) Latvijā. Šis pieaugums, kurš pēdējā laikā ir novērojams, negatīvi ietekmē uzņēmējdarbības rentabilitāti un kopējo ekonomisko vidi.

Pirmkārt, elektroenerģija ir būtisks faktors daudzu uzņēmumu darbībā, būdams pamatresurss dažādu procesu darbībai, ražošanai un pakalpojumu sniegšanai. Tā kā elektroenerģijas cenas pieaug, tas automātiski palielina uzņēmumu izmaksas saistībā ar darbību un ražošanu. MVU ir spiesti saskarties ar šīm palielinātajām izmaksām, kas var radīt spiedienu uz jau tā ierobežotajām peļņas iespējām.

Pieaugošās elektroenerģijas cenas rada arī izaicinājumus attiecībā uz uzņēmumu peļņas robežām. Dažām nozarēm, kur peļņas slieksnis jau ir plāns, pat neliels elektroenerģijas izmaksu pieaugums var ievērojami samazināt to. Uzņēmumi, kuriem ir ierobežotas iespējas palielināt savas cenas, var atrasties sarežģītā situācijā, cenšoties saglabāt savu rentabilitāti.

Jau drīzumā tiek plānota higiēnas preču ražotāja iCotton obligāciju slēgta emisija, kas cita starpā izceļas ar divām lietām. Pirmkārt, iCotton būs viens no nedaudzajiem Latvijas ražotājiem, kas emitēs obligācijas, otrkārt, obligāciju emisijas mērķis ir divu valstu banku kredītu refinansēšana, izmainot finansējuma struktūru un atbrīvojot papildu apgrozāmos līdzekļus.

Par uzņēmumu, par izaicinājumiem un to, kas mudinājis tieši šobrīd veikt obligāciju emisiju, Dienas Bizness izjautāja uzņēmuma iCotton padomes locekli Jāni Bormani. Materiāls tapis sadarbībā ar Signet Bank.

Pastāstiet par pirmsākumu, kā radās iCotton ideja un kam?

Uzņēmuma patiesā labuma guvējs un īpašnieks ir Marelbeks Gabdsattarovs. Viņš, būdams Kazahstānas pilsonis no Vidusāzijas reģiona, kur kokvilna kā produkts ir plaši izplatīts, biznesu bija izveidojis šā gadsimta sākumā, iegūstot dažādu pazīstamu higiēnas preču zīmolu izplatīšanas tiesības NVS valstīs. Viņš sāka ar higiēnas preču izplatīšanu un tad attīstību turpināja ar to ražošanu. 2011.gadā, būdams ambiciozs un moderni domājošs, viņš savlaicīgi saprata, ka: 1) ir nepieciešams diversificēt naudas plūsmas riskus un strauji attīstīt biznesu Eiropā, 2) ja ir vēlme tirgot preces Eiropā, tad arī ražotnēm jābūt šeit, turklāt arī NVS valstīs/Āzijā un citos reģionos Eiropā ražotai precei ir augstāks emocionāls novērtējums un attiecīgi arī lielāks uzcenojums . Tāpēc varam šo nosaukt par Rietumu tirgu «iekarošanas» plāna sākumu un viņš meklēja vietu šī plāna realizācijai. Lai arī Latvija kopumā daudzām ražošanas nozarēm nav interesanta zemā iedzīvotāju skaita un darbaspēka trūkuma dēļ, tieši šai nozarei, kas ir ar augstu automatizācijas pakāpi, Latvija savas ģeogrāfiskās lokācijas dēļ bija un ir piemērota.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās cenās 2022. gadā bija 39.08 miljardi eiro. Tas raksturo Latvijas ekonomikas lielumu. Savukārt Latvijas ēnu ekonomikas lielums, saskaņā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (SSE Riga) Ēnu ekonomikas indeksa pētījumu, pērn bija 26.5% no IKP. Pie tam, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina augt – 2016. gadā tas bija 20.7%.

Kā viens no biežāk minētiem ēnu ekonomikas cēloņiem Latvijā tiek minēts nedeklarētie skaidras naudas darījumi. Pie ēnu ekonomikas īpatsvara 26.5% apmērā, tas monetārā izteiksmē ir 10.36 miljardi eiro. Šī ir naudas masa, kas paliek ārpus Latvijas nodokļu sistēmas administrācijas uzraudzības. Tā rezultātā nesaņemtie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pie efektīvas nodokļu likmes 20% (IIN, UIN, kapitāla pieauguma nodoklis ir 20%, bet PVN – 21%) ik gadu sastāda vismaz ap diviem miljardiem eiro. Šī summa būtu svarīgs pienesums Latvijas kopbudžetam, lai varētu samazināt budžeta deficītu, Latvijas ārējo parādu un papildus iegūtu līdzekļus aizsardzības, veselības, izglītības un citu nozaru stiprināšanai.

Eiropas Centrālās bankas likmes celšana cerībā slāpēt inflāciju Latvijā izraisījusi ne vienu vien diskusiju. Nodoklis avansā? Virspeļņas nodoklis? Necelt likmes iepriekš aizņemtai naudai, kaut arī līgums par mainīgo likmi (balsojums portālā ManaBalss)?

Jēga ir inflācijas slāpēšanā, un komercbankas to var veicināt, citās valstīs tā dara, nekropļojot tirgu un noslēgtos līgumus. Proti, bankas aizdod aizņemtu naudu, un, ja vien tās aizdevēji, depozītu noguldītāji arī pelnītu, būtu nodoklis.

Ir skaidrs, ka straujā centrālo banku bāzes likmju celšana beidzot ir atgriezusi bankas pie tām pierastajām peļņas maržām, tomēr vietvietām komercbankas cenšas ignorēt savu dalību inflācijas apkarošanā, ko realizē centrālās bankas, liecina Financial Times publiskotie reitingu aģentūras S&P dati un analīze.

Kā un kāpēc bankas pelna?

Banku neto procentu ienākumi veidojas no procentu ieņēmumiem no aizdevumiem, atņemot no tiem procentu izdevumus, ko veido depozīta un noguldījuma procentu izmaksas, kā arī izmaksas par aizņēmumiem no Centrālās bankas, kā apmēru nosaka Centrālā banka caur Centrālās bankas procentu likmes palielināšanu vai samazināšanu. Lai arī Centrālās bankas procentu likmes komercbankas nevar ietekmēt, procentu ieņēmumi, it īpaši Eirozonā, tiek veidoti no mainīgās likmes (jeb Centrālās bankas procentu likmes, pieskaitot tai klāt maržu), lai samazinātu bankas risku par tās pelnītspēju dažādās ekonomiskās situācijās, nodrošinot finanšu sektora stabilitāti.

Ēnu ekonomika viesmīlības nozarē ir sen zināma problēma, taču politikas veidotāji nozari ignorē, pauda vairāku ēdināšanas uzņēmumu īpašnieka "Tiamo gurpas" valdes priekšsēdētājs Toms Zukulis.

Viņš sacīja, ka "Michelin Guide" ceļveža ienākšana Latvijā ir liels notikums Latvijas restorānu, viesmīlības un visai tūrismu nozarei, taču plaši izskanējušās ziņas par atzinību guvušo restorānu nodokļu parādiem skaidri parāda nozares pašreizējo situāciju - Latvijā ir spējīgi uzņēmēji un lieliski šefpavāri, bet tajā pašā laikā pastāv nesakārtota infrastruktūra, kas burtiski piespiež kļūt par nodokļu parādniekiem.

"Bieži dzirdam par ēnu ekonomiku tieši ēdināšanas nozarē un par dažādiem plāniem, kā to izskaust, tomēr viesmīlības nozarē ēnu ekonomika nav problēmu cēlonis, bet valstiski nesakārtotu jautājumu sekas," uzsvēra Zukulis.

Viņš piebilda, ka nozares problēmas ir sen zināmas, taču netiek sadzirdētas. "Problēma ir tajā, ka nozari ignorē," teica Zukulis, piebilstot, lai arī dažādām uzņēmēju organizācijām tiekoties ar politikas veidotājiem, tiek runāts par viesmīlības nozares sakārtošanu, trūkst plāna un rīcības.

27.reizi klajā nācis Dienas Biznesa speciālizdevums TOP500, kurā sadarbībā ar Lursoft, SIA Ernst & Young Baltic un AS Olainfarm apkopoti Latvijas lielāko uzņēmumu biznesa sasniegumi. Svinīgā TOP500 izdevuma atvēršanas ceremonijā Mākslas muzejā Rīgas Birža 6.decembrī tika pasniegtas īpašas TOP500 godalgas piecās nominācijās.

Novērtējot visu Latvijas uzņēmumu pienesumu valsts labklājībai, Dienas Bizness īpaši izceļ nacionālā kapitāla uzņēmumu nozīmi šajā laikā, jo tieši viņi būs tie, kas paliks Latvijā un turpinās cīnīties jebkuros apstākļos. "Nereti Latvijas kapitāla uzņēmumi, ražotāji un darba vietu devēji nav lielie rekordisti ne pēc apgrozījuma, ne peļņas, tomēr tieši viņi ir tie, kas veido tādas darbavietas, kas veido maksimālo pienesumu tautsaimniecībai. Viņu peļņa Latvijai ir daudz vērtīgāka, jo tā paliek pilsoņu īpašumā un turpinās nest procentu procentus arī nākamajā gadā gan pilsoņiem, gan nodokļus valstij. Ieraudzīt šos uzņēmumus kā valsts lielo iespēju nākotnē, nevis tikai kā nodokļu maksātājus un kārtējā gada budžeta veidotājus ir kopējs uzdevums," jaunākajā TOP500 izdevumā norāda Izdevniecības Dienas Bizness galvenais redaktors Gatis Madžiņš. "Mums ir nepieciešams lielāks skaits vietējā kapitāla uzņēmumu, un tas prasa uztveres maiņu valsts iestādēs. Visās. Iespējams, ka, sākot uztvert vietējos uzņēmumus kā valsts asinsriti, mēs varēsim teikt ne tikai: “Latvija var!” -, ar to domājot uzņēmējus, bet arī: “Latvija grib!”-, ar to domājot valsti".