Optimisms par dažādiem indikatoriem dažādās pasaules vietās, kas atspoguļo labāku situāciju ekonomikās, tomēr ietver divas lamatas – vienas acīmredzamas, otras – smalkākas, raksta The Economist.

Acīmredzamās lamatas ir sekojošas: cerību uzliesmojumi var tikt interpretēti kā spēcīgas atlabšanas sākums, taču vienīgais, ko tie rāda: lejupslīdes temps mazinās.

Optimisms ir viena lieta, bet ilūzija, ka pasaules ekonomika atgriežas normālās sliedēs, var kavēt atlabšanu un bloķēt politiskās rīcības, kas novērstu tālāku ekonomikas pagrimumu.

The Economist akcentē divus faktorus, kas „saindēs ekonomiku” uz ilgu laiku. Galvenais ir banku krīze un kredītproblēmas „burbuļa” ekonomikās, īpaši Amerikā un Lielbritānijā, kur nobijušies cilvēki ir tendēti taupīt. Otrs – daudzas ekonomikas ir skāris negaidīts privātā pārrobežu kapitāla plūsmas kritums jeb piesardzīgie investori patur naudu paši savās mājās. The Economist norāda, ka, lai atgūtu investoru uzticību, būs nepieciešami gadi.

The Economist akcentē, ka „tumšākās dienas joprojām ir priekšā” un vēl ilgus gadus lielākā daļa pasaules ekonomiku būs atkarīgas no valdībām.