Viedoklis: Parāds nav brālis?

2017. gada 15. novembris plkst. 7:49
Autors: Svetlana Saksonova - Aina Joppe, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore un docente
Sadaļa: Eksperti
Dalies ar šo rakstu

Valsts parāds būtībā ir instruments, ko valstis izmanto, lai finansētu savus izdevumus. Tā ir alternatīva nodokļu palielināšanai vai papildu naudas drukāšanai. Statistikas dati liecina, ka Latvijas valsts parāds aug un jau pašlaik tuvojas vēsturiski augstākajam līmenim.

Neraugoties uz to, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijas parāds vēl arvien ir viens no zemākajiem. Tomēr tā kopapjoms ir iespaidīgs – aptuveni 9,4 miljardi eiro, un jau šogad valsts parāda apkalpošanas izmaksas pārsniegs 220 miljonus eiro. Valsts parāds un budžeta deficīts ir cieši saistīti – budžeta deficīta pieaugums palielina valsts parādu un otrādi. Arī turpmākajos gados valsts budžets tiks plānots ar deficītu, tāpat nav pamata domāt, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas varētu ievērojami samazināties.

Daudzi ekonomisti uzskata, ka budžeta deficīts nav sliktas pārvaldības rādītājs. Jau pagājušā gadsimta 30. gados ekonomisti ierosināja atkāpties no tradicionālās pieejas, ka valsts budžets obligāti ir jāsabalansē, un pieļāva, ka valsts izdevumi var pārsniegt ienākumus, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi, īpaši krīzes laikos. Tas nozīmē, ka budžeta deficīts ir noderīgs ekonomikas lejupslīdes laikā, jo šāda finansēšanas politika kavē privāto investīciju un patēriņa lejupslīdi, aizkavējot arī nodarbinātības samazināšanu. Savukārt atveseļošanās posmā budžeta deficīts ir bīstams un noved pie inflācijas, jo pirktspējas pieaugums daudzos gadījumos nav saistīts ar atbilstošu ražošanas pieaugumu.

ES ir iezīmējušās neskaidras izaugsmes perspektīvas, ko sekmē globālā politiskā un ekonomiskā nenoteiktība nākotnē. Tas nākotnē var radīt papildu slogu Latvijas valsts finansēm, neraugoties uz pašlaik «drošo» parāda līmeni. Turklāt, pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, līdz 2060. gadam Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies par 31%. Bet pēc OECD prognozēm, iedzīvotāju novecošanās dēļ jau nākamās desmitgades laikā demogrāfiskā slodze Latvijā pieaugs par 20%. Šie faktori apgrūtinās valdības spēju pildīt sociālā budžeta saistības, nodrošināt labas kvalitātes sabiedriskos pakalpojumus un veikt procentu maksājumus par uzkrāto valsts parādu.

Ir skaidrs, ka deficīta finansējumu nav ieteicams izmantot, lai finansētu tekošos izdevumus, jo tādējādi izdevumu nasta tiek uzlikta nākamajām paaudzēm. Cita lieta, kad runa ir par projektiem ar ilgtermiņa pielietojumu, piemēram, infrastruktūras attīstība, jo nākamās paaudzes arī izmantos šo labumu. Tomēr ir jānovērš gadījumi, kad vienā gadā tiek modernizēta skolas materiāli tehniskā bāze, bet nākamajā gadā skola tiek slēgta. Nauda tiek izmantota projektiem, kas nav vajadzīgi nevienam, izņemot amatpersonas.

Dalies ar šo rakstu