Bankām būs jaunas prasības attiecībā uz aizņēmumiem, izsniegtajiem kredītiem, kas kredītiestādes padarīs drošākas un stiprākas, vienlaikus tiek veikti pasākumi, lai stiprinātu eirozonas valstu ekonomisko noturību un krīzes pārvarēšanas mehānismu
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Eiropas Komisijas viceprezidents Eiro un sociālā dialoga, kā arī finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgus savienības jomā Valdis Dombrovskis. Viņš norāda, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, jo tādu nepieciešamību diktē iepriekšējā ekonomiskā krīze, kas sāpīgi skārusi ne vienu vien ES dalībvalsti.
Latvijā pašlaik ir pieteikts finanšu sektora uzraudzības kapitālais remonts. Vai visā ES arī notiks kaut kas līdzīgs?
Banku sektorā ir jānodala divas uzraudzības sistēmas – prudenciālā un cīņa ar naudas atmazgāšanu. Eiropas banku sistēmas kapitālais remonts kontekstā ar prudenciālo uzraudzību ir veikts jau pirms 4-5 gadiem, kad tika izveidota banku savienība – vienoti noteikumi, vienots uzraudzības un noregulējuma mehānisms. 2016. gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu paketi tālākai banku sektora stabilitātes nostiprināšanai. Likumdošanas darbs pie šīs banku paketes noslēdzās ar Eiropas Parlamenta balsojumu šī gada aprīlī. Tā bankām ES uzliek par pienākumu izpildīt starptautisko standartu (tā dēvētās Bāzeles) prasības. Ir noteikts ierobežojums – cik daudz bankas drīkst aizņemties naudu, lai aizdotu tālāk, tiek ieviesta prasība, kura faktiski bankas ierobežo īstermiņa aizdevumus izmantot ilgtermiņa kreditēšanai u.tml. Šo jauninājumu ieviešanas termiņi ir no 1,5 līdz 2 gadiem atkarībā no normas. Kamēr ES ievieš tikko nobalsotos standartus banku darbībā, tikmēr Bāzeles komiteja jau ir vienojusies par jauniem nosacījumiem un prasībām, kuras spēkā stāsies, sākot ar 2021. gadu, bet būs pārejas laiks līdz 2027. gadam. Eiropas Komisija jau ir uzsākusi konsultācijas par jauno standartu ieviešanu. Līdz ar šo prasību ieviešanu varēs sacīt, ka pēckrīzes regulējošais ietvars būs izveidots. Svarīgākie uzstādījumi – bankām jānodrošina lielākas kapitāla rezerves, lielāki likviditātes buferi, lai bankas varētu sekmīgi pārdzīvot iespējamus finanšu nestabilitātes vai tirgus turbulences periodus. Vienlaikus jāveic darbs pie tā dēvēto slikto kredītu īpatsvara samazināšanas, ir apstiprināts plāns slikto kredītu apmēra samazināšanai. Pašlaik ES vidēji slikto kredītu īpatsvars ir 3,3%, bet starp dalībvalstīm šis īpatsvars ir krasi atšķirīgs. Piemēram, Grieķijā slikto kredītu īpatsvars sasniedz 43,5% pēc summas, kam seko Kipra, Portugāle, Itālija, savukārt Latvijai – 6%, kas salīdzinājumā ar minētajām valstīm ir labs rādītājs, taču, vērtējot pret ES vidējo, arī Latvijai tā apmērs ir jāsamazina uz pusi. Ja prudenciālo jomu kontrolē Eiropas Centrālā banka, tad naudas atmazgāšanas uzraudzība ir valstu nacionālo kontroles dienestu pārziņā. Protams, cīņas ar naudas atmazgāšanu jomā (AML – anti money laundering) ir būtiski palielinātas prasības – ES direktīvu veidolā. Turklāt piektās ES AML direktīvas prasības vēl nav ieviestas, jo vēl nav iestājies attiecīgais termiņš. Ja izvirzītās AML prasības ES ir vienas no stingrākajām visā pasaulē, tad nacionālo kontroles dienestu uzraudzības līmenis varētu būt augstāks. Redzot situāciju ar daudzajiem naudas atmazgāšanas skandāliem ES dalībvalstīs, Eiropas Komisija nāca ar priekšlikumu dot lielākas tiesības Eiropas banku iestādei, kura varētu uzdot nacionālo valstu iestādēm īstenot noteiktus pasākumus, ja tiktu konstatēta šo iestāžu bezdarbība, vai īpašos gadījumos konkrētu banku sakarā arī rīkoties valstu kontrolējošo iestāžu vietā. Par šādu risinājumu salīdzinoši nesen ir panākta politiskā vienošanās, un Eiropas Parlaments to arī savā sesijā ir akceptējis, tagad notiek darbs pie tās iedzīvināšanas procedūrām.
Vai tas nozīmē, ka beidzot visās ES dalībvalstīs būs vienādas prasības attiecībā uz naudas atmazgāšanas pasākumiem? Līdz šim ir bijusi sajūta, ka Latvijā tiek piemērotas stingrākas prasības nekā citās ES dalībvalstīs?
Lai šādu iespēju mazinātu, arī bija Eiropas Komisijas iepriekšminētais priekšlikums – piešķirt lielākas pilnvaras Eiropas banku iestādei, lai ES direktīvas tiktu vienmērīgi piemērotas un ievērotas visā ES teritorijā un nebūtu tik lielas atšķirības dalībvalstu līmenī.
Bet kā tad radās situācija, kad tā nauda, kura kā aizdomīga tika vērtēta Latvijā, tika pārskaitīta uz vairāku citu ES dalībvalstu bankām, kuras to par aizdomīgu neuzskatīja?
Finanses nav lokālas un ierobežotas ar kādu valstu robežām, tāpēc arī ir svarīgi, lai prasības attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu visās ES valstīs tiktu piemērotas vienādi. Nav jēgas, ja vienā valstī ir īpaši stingras prasības attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, bet citā daudz zemākas vai arī tās pilnībā netiek ievērotas. Tas rada ne tikai risku, ka šī aizdomīgā nauda no vienas ES dalībvalsts vienkārši tiks pārskaitīta uz citu ES dalībvalsti, bet arī ir jautājums par godīgu konkurenci un tās vienādiem nosacījumiem. Uzstādījums arī ir tāds, ka šim prasību līmenim attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu ir jāizlīdzinās un jābūt līdzīgam visā ES telpā.
Ir dzirdētas bažas par to, ka stingrākas prasības būtībā apgrūtina finanšu tehnoloģiju inovācijas vai atsevišķos gadījumos pat tās liedz.
Pērn martā tika pieņemts fintech attīstības plāns, tā mērķis ir ne tikai veicināt finanšu tehnoloģiju attīstību visā ES, bet arī kontrolēt tos riskus, kurus tās potenciāli varētu radīt. Arī uzraudzībā par fintech ir dotas lielākas pilnvaras Eiropas banku iestādei. ES spēkā ir maksājumu direktīva, un jau septembrī arī fintech sniegtos maksājumu pakalpojumus ievirzīs regulētajā sfērā. Faktiski fintech uzņēmumiem būs skaidri spēles nosacījumi, savukārt klientiem būs lielāka drošība izmantot šādus pakalpojumus. Līdztekus tam vēl ir jautājums par kriptoaktīviem, kur veikts izvērtējums, cik tālu līdzšinējo regulējumu var piemērot šiem aktīviem. Protams, ir tādi kriptoaktīvi, kuri īsti «neierakstās» pašreizējā regulējumā, un tāpēc pašlaik notiek vērtēšana, vai tos atstāt dalībvalstu ziņā, vai tomēr būtu vajadzīgs ES līmeņa normatīvs. Protams, visam minētajam līdztekus ir jautājums par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu kriptoaktīvu biržām, maku turētājiem, faktiski tiek kontrolēta tā vieta, kur kriptoaktīvi tiek konvertēti reālajā naudā vai otrādi. Protams, ir vēl nosacīti baltie plankumi, piemēram, pūļa finansējums, kur ir iesniegts attiecīgs Eiropas Komisijas priekšlikums, bet tas vēl nav pieņemts. Ideja ir noteikt, ka pūļa finansētāji var darboties ar vienu licenci visā ES teritorijā, vienlaikus nosakot skaidras prasības, t.sk. investoru aizsardzībai. Tomēr ir nianse, proti, pūļa finansējums savā veidā ir kapitāla tirgus instruments, un tiem cilvēkiem, kuri vēlēsies ieguldīt savu naudu šādos projektos, varbūt ir lielākas peļņas iespējas, taču ir jārēķinās ar augstāku risku. Nav arī valsts garantiju, kādas ir, piemēram, depozītu noguldītājiem bankās – līdz 100 000 eiro.
Vai nevar nonākt situācijā, kad, bankām arvien pieaugot prasībām, maksājumi arvien vairāk pārceļas uz maksājumu iestādēm, kurām ir vieglākas prasības?
Tik vienkārši jau nav. Ir jāatceras, ka uzņēmumi, kuri saņem banku licences, atšķiras no maksājumu iestādēm. Proti, bankas ne tikai veic naudas pārskaitījumus, bet arī piesaista depozītus, izsniedz kredītus gan fiziskajām, gan juridiskajām personām, bet maksājumu iestādēm nav tiesību piesaistīt depozītus. ES ir regulējums, kādā veidā maksājumu iestādes piekļūst klientu kontiem, lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumus, taču klientu konti ir tikai un vienīgi bankā. Minēto iemeslu dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējs nevar nedz piesaistīt depozītus, nedz arī būt par klienta konta turētāju.
Cik tālu ir pavirzījusies ideja ar vienotu uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzi?
Par to dažādos formātos tiek diskutēts. Pirmais Eiropas Komisijas priekšlikums attiecībā uz vienotu uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzi visā ES bija jau 2010. gadā, kad biju Latvijas valdības vadītājs. Pēdējo gadu laikā Eiropas Komisija šo piedāvājumu ir pārstrādājusi, bet nekādas tālākās virzības tam nav, jo ES dalībvalstu vidū joprojām nav vienprātības. Šis jautājums paliks mantojumā nākamajai Eiropas Komisijai.
Kāda situācija ir ar jaunu pievienotās vērtības nodokļa regulējumu?
Atšķirībā no vienota uzņēmuma ienākuma nodokļa bāzes, pievienotās vērtības nodokļa jautājumā ir progress, jo priekšlikumi ir apstiprināti. Jau kopš septiņdesmitajiem gadiem virmo ideja par to, ka PVN tiks saistīts ar preces vai pakalpojuma izcelsmes valsti, taču jaunā vienošanās paredz, ka tas tiks attiecināts uz patērētājvalsti, jo galu galā PVN ir patēriņa nodoklis. Tāpat ir panākta vienošanās par labāku administratīvo sadarbību pasta sūtījumos no trešajām valstīm, kas e-komercijas uzplaukuma situācijā kļūst arvien nozīmīgāka. Tāpat e-publikācijām ir ieviesta samazināta PVN likme, uzlabota sadarbība starp nodokļu administrācijām, informācijas apmaiņas ātrums krāpnieku (PVN karuseļu shēmu) identificēšanā un apkarošanā.
Eiropas Parlaments, tāpat kā Latvijas Saeima, vēlas vairāk naudas pārdalei, bet visam naudas nepietiek. Kur iegūt papildu līdzekļus?
Lielbritānijai izstājoties no ES, būs robs ES budžetā. ES budžets vienmēr ir sabalansēts budžets, attiecīgi situāciju var risināt, palielinot budžeta ieņēmumus vai samazinot izdevumus. Eiropas Komisijas priekšlikums ES daudzgadu budžetam 2021.-2027.gadam paredz gan vienu, gan otru.Priekšlikums paredz valstu maksājuma apmēra palielināšanu no pašreizējiem 1,03% no KNI (kopējā nacionālā ienākuma) līdz 1,11% no KNI. Vienlaikus Eiropas Komisija ir piedāvājusi veikt finansējuma samazināšanu lielākajās ES budžeta programmās – lauksaimniecībā un kohēzijā. Latvijas gadījumā faktiskajās cenās kohēzijas finansējums paliktu līdzšinējā 4,8 miljardu eiro apmērā septiņu gadu laikā, bet lauksaimniecības finansējums pat pieaugtu, jo Eiropas Komisija piedāvā turpināt tiešmaksājumu izlīdzināšanu lauksaimniecībā.
Jāatzīmē, ka par šo priekšlikumu vēl ir jāpanāk vienošanās starp ES dalībvalstīm, ka arī ar Eiropas Parlamentu. Sarunas nebūs vieglas, jo donorvalstis īsti neapmierina maksājumu pieaugums ES budžetā, savukārt saņēmējvalstis neapmierina paredzamais saņemtās naudas apjoma sarukums.
Runājot par ES budžeta ieņēmumiem, tos var balstīt uz dalībvalstu iemaksām, kas ir proporcionālas to KNI, vai arī ieviest tādus nodokļus, kas nonāktu tieši ES makā.
Idejas par tādiem nodokļiem ir bijušas, tostarp gan par finanšu transakciju nodokli, vienoto uzņēmuma ienākuma nodokli, digitālo nodokli, taču nevienā no minētajiem progresa nav. Tātad, visticamāk, jārēķinās ar dalībvalstu iemaksu pieaugumu.
Kas, jūsuprāt, ir trīs svarīgākie EK uzdevumi tuvākajā laikā?
Nākamās EK galvenais uzdevums būs pabeigt darbu pie 2021.- 2027. gada budžeta, un būtu apsveicami, ja to izdarītu 2019.gada laikā, lai nerastos pārrāvums starp daudzgadu budžetiem, kas negatīvi atsaucās uz būvniecības nozari ne tikai Latvijā un ietekmēja arī daudzu valstu makroekonomiskos rādītājus. Proti, kohēzijas valstīs ekonomikas izaugsme bija lēnāka. Otrs bloks būtu strādāt pie kopējās ES ārpolitikas un drošības politikas. Ar zināmām iniciatīvām klajā nākusi EK, un arī Latvijas interesēs būtu, lai visa ES runā vienotā balsī un var radīt pretstatu, piemēram, Krievijas agresīvajai ārpolitikai. Svarīgas būtu eirozonas reformas – ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanas virzienā. Eiropas Komisija jau līdz šim ir strādājusi divos virzienos. Proti, viens virziens ir eirozonas valstu ekonomiskās noturības stiprināšana, otrs – Eiropas līmeņa krīzes pārvarēšanas mehānisma nostiprināšana. Ekonomiskās noturības stiprināšanas kontekstā jārunā gan par valstu fiskālās un makroekonomiskās politikas koordināciju, gan par to, kādā veidā tiek atbalstītas strukturālās reformas dalībvalstīs. Eiropas Komisija ir sagatavojusi savus priekšlikumus šajās jomās. Savukārt krīzes pārvarēšanas mehānisma kontekstā runa ir par Eiropas stabilitātes mehānisma reformu, kura jau ir uzsākta, taču ne pabeigta. Tāpat notiek diskusijas par eirozonas fiskālo instrumentu un, protams, arī banku savienības un kapitāla tirgus savienības izveides pabeigšanu.
