Latvija ir maza valsts – ja par aplokšņu algām kriminālatbildību piemēros gan šādas algas maksātājiem, gan ņēmējiem, neviens par šādu faktu neziņos.
Uzbangojusī diskusija par gaidāmo nodokļu celšanu, kā arī vēlēšanu tuvums liek vadošajām valsts amatpersonām savā publiskajā retorikā skart vēl kādu nepatīkamu tēmu – aplokšņu algas. Pēc oficiālām aplēsēm, ēnu ekonomika valstī pārsniedz 20%, bet vismaz dažos sektoros veido pat 45% līdz 60%, norāda uzņēmēji. VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone aģentūrai LETA atzīst, ka, šejienes mentalitāte esot tāda, ka pat braucot tramvajā, cilvēki apspriež, kā nemaksāt nodokļus. Līdzīgi kā labākajos Balkānu piemēros – ja neshēmo, tad tas nav bizness. Latvijā nodokļu maksāšana caurmērā joprojām nav starp populārākajām tradīcijām, turklāt vislabāk šo tendenci ilustrē paši tautas kalpi – Saeimas deputāti. Vienu no bijušajiem deputātiem Ingmāru Čaklo prokuratūra pašlaik apsūdz par izvairīšanās no nodokļu nomaksas lielos apmēros. Savukārt Vienotības Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis savulaik nolēma, ka var iegādāties auto, izmantojot valstī diezgan plaši pielietotu nodokļu «optimizēšanas» shēmu. Un kas tad par to? Viņa partijas biedri to nedaudz pakritizēja kā neapdomīgu vai ētiski apšaubāmu soli, un pat toreizējais premjers Valdis Dombrovskis Latvijas Radio vien noteica, ka nekas jau īpašs neesot, Zaķis taču kļūdu atzinis un apņēmies izlabot.
Tomēr tagad tuvojas Saeimas vēlēšanas, un politiķi saprot, ka sabiedrībai jāservē priekšā citas vērtības. Tāpēc tagad mēs Latvijas radio dzirdam premjeres Laimdotas Straujumas bargo prasību par aplokšņu algām krimināli sodīt abas puses – gan ņēmējus, gan devējus. Aplokšņu algu maksātāju sēdināšanu cietumā atbalsta arī viens otrs uzņēmējs, īpaši tie, kuri paši nodokļus maksā, bet dažādos iepirkumos «izčakarēti» no ne tik godīgu konkurentu puses. Abpusēja atbildība par aplokšņu algām atbilst Rietumeiropas standartam, taču Latvijas gadījumā varētu novest pie tā, ka šādu krimināllietu vienkārši nebūtu. Kurš tad ies ziņot par savu darba devēju – aplokšņu algu maksātāju, ja pašam pēc tam nāksies iet cietumā līdz ar viņu? Un, pat ja ziņotāju no soda atbrīvotu, Latvija nav plašā Krievzeme, kur var pazust kā adata siena kaudzē. Negribu iztēloties, kas ar godīgo ziņotāju notiktu pēc tam, kad priekšniecība un «pateicīgie» kolēģi pēc izciestā soda nāktu no cietuma ārā. Nemaz nerunājot par to, ka cietumos nemaz nebūtu vietas, kur visus aplokšņu algu maksātājus un devējus ievietot. Varētu ar skubu sākt būvēt visus jebkad Latvijā apspriestos jaunos cietumus un paralēli gādāt starptautiskajos tirgos naudu, ar ko visu šo pasākumu finansēt.
Tā, protams, ir groteska vīzija, bet jautājums īstenībā ir gana nopietns, kura risināšanai ar vienu radikālu pasākumu nepietiek. Nezin kāpēc sabiedrībā ir nostiprinājies priekšstats, ka raksturīgs aplokšņu algas saņēmējs ir tēvainis spēka gados, kas celtniecībā pelna lielo naudu, par kuru savas pārliecības pēc nemaksā nodokļus. Taču ievērojams skaits nelegālā atalgojuma saņēmēju ir arī reģionos, turklāt cilvēki strādāt ar šādiem nosacījumiem piekrīt nevis tāpēc, ka viņiem tā labāk patīk, bet lai vispār saņemtu tos dažus desmitus eiro un būtu vismaz kaut kāds darbs. Lai nodokļi tiktu labprātīgāk maksāti, nodokļu likmēm būtu jābūt pēc iespējas zemākām. Lai arī kādā Eiropas Savienības apakšgalā mēs būtu ar kopējo nodokļa slogu pret IKP, t.i., pēc finanšu ministra Andra Vilka sacītā, Latvijā šis nodokļu slogs, salīdzinot ar Eiropas līmeni, esot pārāk mazs, tad attiecībā uz darbaspēka nodokli tad šis nodokļu slogs Latvijā visnotaļ atbilst Eiropas vidējam līmenim un ir pat tuvāk augšgalam. Arī atalgojumam jābūt tādam, lai cilvēks par to, kas paliek pāri pēc nodokļu nomaksas, varētu vēl arī vismaz puslīdz cienījami dzīvot. Savukārt darbinieku atalgojuma pieaugums likumsakarīgi pavelk līdzi arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas jautājumu, līdz ar to ir redzams, ka aplokšņu algu problemātika patiesībā ir krietni vien kompleksāka, lai to nevarētu atrisināt ar tik vienkāršotām metodēm – visus aiz restēm, un miers.
