Latvijā jaunu industriālu projektu ieviešana bieži sastopas ar ievērojamiem izaicinājumiem. Aizvien biežāk tās aizkavē vai pilnīgi bloķē sabiedrības attieksme, ko citviet pasaulē apzīmē ar terminu "nimbisms" (no angļu valodas "not in my backyard" jeb "tikai ne manā pagalmā").
Tas apraksta situāciju, kad vietējā sabiedrība kategoriski iebilst pret projektiem savas dzīvesvietas tuvumā, pat ja tiem ir sabiedrības kopējs labums. Manā pieredzē ir situācija, kurā Latvija varēja zaudēt nozīmīgas investīcijas ļaunprātīga nimbisma dēļ, un cīņa pret šo sociālo fenomenu ilga veselus 12 gadus. “EcoLead” rūpnīcas izveide Kalnciemā prasīja teju dekādi, lai gan tā tika plānota jau esošā industriālā teritorijā. Šī pieredze izgaismo sistēmisku problēmu, kas skar daudzus projektus visā valstī.
Iedzīvotāju “viedoklis” un profesionālie apstrīdētāji
Antiindustriāls noskaņojums Latvijā nav nekas jauns – mazāk izteikts tas bija pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, bet pēdējās desmitgadēs lielākoties esam bijuši pret. Negribam vēja enerģijas parku, negribam ražotni, savulaik bija pat protesti pret t.s. “Saules akmens” augstceltni, “Swedbank” Centrālo ēku Ķīpsalā. Šāds noskaņojums ir pateicīga augsne populistiem politikā – atliek vien piebalsot protestiem, pieliet eļļu ugunī, attīstot dažādas sazvērestības teorijas, un politiskais kapitāls tiks garantēti vairots. Šādu scenāriju esmu izbaudījis uz savas ādas, attīstot “EcoLead” svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcu Kalnciemā, Jelgavas novadā. Degradētā teritorijā, kas jau kopš 1930. gada un arī padomju laikā bija industriālā zona – savulaik te bija ķieģeļu un minerālvates rūpnīcas, un teritorijas detālplānojumā tā bija paredzēta rūpniecības attīstīšanai. Tāpēc, uzsākot šo projektu, mums bija pārliecība, ka aptuveni trīs gadu laikā ražotnei vajadzētu sākt darbu. Trīs gadi pārvērtās veselos 12, jo 2012. gadā sākās iedzīvotāju protesti, kas, kā izrādījās vēlāk, bija mērķtiecīgi organizēti. Esam izgājuši cauri visām trim tiesu instancēm, visās uzvarējuši, un tagad, kopš rūpnīca 2023. gada nogalē sāka strādāt, skaidri redzam, cik nepatiesa bija pret uzņēmumu sarīkotā kampaņa.
Esmu pārliecināts, – ja projekta īpašnieki būtu bijuši ārzemnieki, šādas ražotnes Latvijā nebūtu, tie jau sen būtu atmetuši ar roku un būtu stingri ieteikuši visiem saviem partneriem pat nemēģināt ko attīstīt Latvijā. Mēs bijām neatlaidīgi, jo skaidri zinājām, ka patiesība agri vai vēlu uzvarēs. Zinu, kas organizēja šo kampaņu, esmu ar šiem cilvēkiem runājis, un uzklausījis to, ka viņu mērķis ir panākt, lai šādas ražotnes Latvijā nebūtu. “EcoLead” manā pieredzē ir trešais apjomīgais projekts, un arī abos pārējos iedzīvotājus pret noskaņoja “profesionāli apstrīdētāji”, kurus kāds bija attiecīgi motivējis. Cik daudz investoru mēs šādi jau esam aizbiedējuši? To precīzi neviens nezina, taču ir zināms tas, ko vajadzētu darīt, lai izskaustu ļaunprātīga, mākslīgi uzkurināta nimbisma izplatīšanos. Skaidrs, ka ievērojama loma un līdz ar to morāla un faktiska atbildība gulstas arī uz juridiskās palīdzības sniedzējiem, advokātu birojiem. Materiālu interešu vadīti, tie reizēm izvēlas radīt juridiskus šķēršļus, kas ignorē gan biznesa ētikas principus, gan plašākus sabiedrības un valsts ekonomikas ieguvumus.
Ar iedzīvotājiem ir jāsarunājas
Esmu pārliecināts, ka katram jauna projekta ieviesējam ir jāsarunājas ar vietējiem kopienas iedzīvotājiem, jāstāsta par savu ieceri un jāpanāk cilvēkos izpratne. Lai cilvēki uzticētos, ar viņiem ir jāsarunājas, nevis jāklusē.
Ja var atļauties, varu ieteikt doties kopīgā ekskursijā uz līdzīgu ražotni ārvalstīs, jo tas ir daudz efektīvāk, nekā saruna topošajā būvlaukumā. Noteikti ir jāsarunājas arī vēlāk, kad ražotne jau strādā, lai cilvēki savām acīm redzētu, kas un kā notiek īstenībā. Vietējiem Kalnciema iedzīvotājiem, kas izrāda interesi apskatīt rūpnīcu, piedāvājam organizētu un iepriekš pieteiktu vizīti nelielās grupās. Iedzīvotāji, kas viesojušies pie mums un ieraudzījuši situāciju savām acīm, rod pārliecību, ka viss tomēr nav tik traki, kā bija sacījis kāds kaimiņš.
Jāņem vērā, ka Latvijai būs izaicinoši piesaistīt investīcijas, ja katrs investors zinās – pēc trīs gadu IVN procedūras (kura būtu jāsaīsina!), pret var nobalsot kāda vietējā politiķa “uzkurinātie” iedzīvotāji. Un nebūs politiķa vēlme iedzīvoties, bet pavisam triviāla popularitātes vairošana, izmantojot investoru kā ērtu “boksa maisu”.
“EcoLead” ir aprites ekonomikas uzņēmums – mēs esam vienīgie Latvijā, kas pārstrādā nolietotos svina akumulatorus. Produktus, ko saražojam no iegūtā svina, 100% eksportējam uz Vāciju, Poliju, Čehiju, Nīderlandi un Izraēlu, un šobrīd strādājam pie jauna, augstākas pievienotās vērtības, produkta. Ražotnē strādā 43 cilvēki, un darbinieku skaits pieaugs, ja jaunais produkts būs sekmīgs. No nolietotiem akumulatoriem, kurus agrāk nebija kur likt, ir tapis ražojošs uzņēmums, nodokļu maksātājs. Tomēr labi apzinos, ka šāds uzņēmums te varēja nebūt, ja mēs nebūtu bijuši tik neatlaidīgi un antikampaņas organizētāji būtu guvuši virsroku. Viņiem par to nebūtu nekādas atbildības. Rastos vēl viena iespēja sūroties, ka Latvijā trūkst labu darba vietu, ceļi ir vienās bedrēs un nekas labs te nevar iznākt. Var gan, ja spēsim nokaut šo sūrošanās bacili! Antiindustriāls noskaņojums nedrīkst kļūt par normu Latvijas attīstībā.
