Ziemeļigaunijas maršrutu vēlams izvēlēties, ja gribas redzēt brīnumus, ko radījusi daba, cilvēkam vien piepalīdzot, lai tūristu gaitas būtu ērtākas. Šī Igaunijas teritorija ir īpaša ar to, ka tā atgādina Skandināviju un ir Baltijas visziemeļnieciskākā daļa. Baltijas ziemeļu piekrastes savdabīgo šarmu galvenokārt rada pamatieži, kas pateicoties plānajai zemes kārtai, itin bieži spraucas zemes virskārtā. Līdz ar to krietni atšķirīga no pierastā ir augu valsts. Ziemeļigauniju var arīdzan dēvēt par lielo dižakmeņu, klinšu un ūdenskritumu zemi, kas vienuviet savākusi lielu daļu Baltijas iespaidīgākos dabas pieminekļus. Viens no tiem ir Baltijas iespaidīgākais un augstākais dižakmens Jaani Toma, kas vairāk atgādina klints radzi nekā Latvijā atrodamos apaļos laukakmeņus, kurus ledājs līdz Latvijai ripinot jau noapaļojis. Salīdzinājumam, ja Nīcgales dižakmeņa tilpums ir ap 130 kubikmetriem, tad Igaunijas dižakmeņi lepojas ar gandrīz tūkstoš kubikmetru lielu tilpumu. Otrs šī maršruta lepnums ir ūdenskritumi. No Paldiskiem līdz Narvai apskatāms klinšainas kāples veidojums, ko sauc par Ziemeļigaunijas glintu un tas stiepjas gar visu šī reģiona piekrasti, vietām pietuvojoties, vietām attālinoties no jūras. Glinta raksturīgākais posms ir pie Sakas, Ontikas, Toilas ciemiem, kur pelēkā klinšainā krauja sasniedz pat 50 metru augstumu, kas ir vērā ņemams skaitlis Baltijas līdzenajā zemītē. Aptuveni 20 līdz 30 kilometru posmā nav iespējams tikt pie jūras savādāk kā vien brīvā kritienā no skaistās klinšainās sienas. Taču visskaistākie posmi šajās klintīs ir vietās, kur Ziemeļigaunijas upes baltās šaltīs krītot no klintīm. Protams, dodoties pa šo maršrutu, nedrīkst neapmeklēt Baltijas lielāko ūdenskritumu Jegala un augstāko (24 metri) Valastes ūdenskritumu. Pagājušajā sezonā, tūristu ērtībām pie šī ūdenskrituma tika izveidota arī speciāla skatu platforma. Ievērības cienīgs apskates objekts ir arī degakmens izdedžu kalni, kas izveidojušies no degakmens rūpnieciskās pārstrādes uzbērumiem. Tuvojoties šai vietai, pāri mežu galotnēm parādās vulkānu kalniem līdzīgi veidojumi – apmēram 80 metru augstumā, kas ir Baltijas apstākļiem visnotaļ neparasta ainava. Vecākajā no mākslīgi veidotajiem kalniem iespējams arī uzkāpt, no šāda augstuma paveras skats tuvākajā apkārtnē aptuveni 50 kilometru rādiusā. Iespējams, var pat saskatīt šādā attālumā esošās Somu jūra līcī esošās salas. Šai novadā ietilpst Lahemā nacionālāis parks, kas patiešām atspoguļo šīs vietas būtību. (Laht – līcis, maa – zeme; igauņu val.) Baltijas pirmais nacionālais parks Lahemā, kura milzīgajā teritorijā ir meži, purvi, dabas takas un tūkstošiem līcīšu, savu patieso pievilcību atklās tikai tad, ja tā apskatei tiks veltīta vismaz nedēļas nogale, vai nakšņojot brīvā dabā teltī vai treilerā četras vai piecas dienas. Lahemā ir arī ļoti plašs naktsmāju piedāvājums par ļoti demokrātiskām cenām. Ik pa pādesmti kilometriem gar salas krastos sagalbājušās un kvalitatīvi restaurētas nelielas muižiņas, daļā no tām iekārtotas ļoti kvalitatīvas viesnīcas. Pretējā gadījumā saviesīga fotografēšanās pie ūdenskritumiem nebūs vairāk vērta kā pastaiga pa Majoru pludmali. Protams, maršrutā ir daudz vairāk apskates objektu, nekā iekļauts Lauku ceļotāja norādēs, tāpēc pieturas vietas jāplāno proporcionāli ceļojuma laikam. Tomēr jārēķinās, ka pēc Baltijas tūrisma mērogiem šis maršruts ir viens no populārākajiem gan igauņu, gan latviešu vidū. Kadiķu un baznīcu salas Tāpat kā Lahemā ir tūkstošiem līcīšu, salu zemē Sāremā ir tūkstošiem saliņu, tāpēc maršruta nosaukums ir Pa salu zemi. Parasti latviešu tūristu galamērķis, dodoties uz Igauniju, ir lielākā no Sārema salu grupas ir lielākā no tām ar tādu pašu nosaukumu – Sāremā, jeb Sāmsala. Patiesībā tas ir vispraktiskākais maršruts, jo uz Sāremā ir sastopams un apskatāms gandrīz viss tas pats, kas uz tai apkārt esošā salu tūkstoša – gan dabas, kultūras pieminekļi, tradīcijas, flora un fauna. Apskates vērta noteikti ir Kuresāres pils, kas ir vienīgais šāda tipa cietoksnis Baltijā, kas veidots no dolomīta blokiem. Otrs Sāmsalas apskatāmo objektu to