Latvijā esam apauguši ar daudzām pašu izdomātām darbībām un prasībām, kas komplektā ar valsts pārvaldes neuzticību arī bremzē nekustamo īpašumu un būvniecības nozari, paildzinot un sadārdzinot visus procesus.

To intervijā Dienas Biznesa speciālizdevumam Nekustamais Īpašums stāsta SIA Mapri Būve valdes loceklis un līdzīpašnieks Artūrs Sausiņš. Viņaprāt, lai situāciju mainītu, nepieciešams ne tik daudz mainīt normatīvus, cik valsts iestāžu attieksmi pret uzņēmējiem, kur tik nepieciešamā dialoga vietā valda šauras resoriskas intereses, kurām ir pilnīgi vienalga, kādas būs sekas.

Kāda ir situācija būvniecības sfērā Latvijā?

Kopumā varētu teikt, ka situācija būvniecībā ir neprognozējama, sarežģīta, un šāda raksturojuma iemesls – nenosakāmi ģeopolitiskie apstākļi un riski. Tam vēl virsū klājas fakts, ka visas Baltijas, nevis tikai Latvijas, uzņēmējdarbības vide ir kļuvusi ļoti trausla, kā rezultātā jebkurš globāla mēroga notikums atstāj negatīvas sekas. Faktiski kopš 2020. gada vienu krīzi nomaina nākamā, bet problēma tik un tā paliek tā pati. Proti, Covid-19 pandēmija pārrāva globālās loģistikas piegāžu ķēdes, kas izraisīja virkni būvmateriālu vai to ražošanas komponentu (vai pakalpojumu) trūkumu, kas rezultējās ar to deficītu un būtisku cenu lēcienu, 2022. gadā sākās karš Ukrainā, kas radīja nākamo satricinājumu ar jau citu būvmateriālu - armatūras, cementa utt. - nepietiekamību un to cenām.

Tiesiskā valstī būtisks elements ir skaidra un nepārprotama normatīvo aktu piemērošana. Būvvaldēm kā pašvaldības pārraudzībā veidotām iestādēm ir svarīga loma būvniecības procesā. Pasaules Bankas veidotais “Doing Business” reitings, kas tiek izmantots kā novērtēšanas rīks, salīdzinot būvniecības administratīvo procedūru skaitu un izpildes ilgumu, ļauj secināt, ka Latvijā būvniecības gaita ir sarežģīta un ilgstoša.

Taču caurspīdīga, pārraugāma un profesionāli organizēta būvniecības kontrole ir kritiski svarīga gan publiskajiem, gan privātajiem pasūtītājiem, jo tā visiem labāk un lētāk. Tāpēc ir svarīgi izvērtēt, kā būvvaldes var padarīt efektīvākas.

Ir pilnīgi vienalga, vai runājam par nocirstā ozola lietu un nesaprotamajām peripetijām ap izsniegtajām būvatļaujām Mārupē, par patvaļīgu būvniecību Jēkabpils cietumā, kur tika izbūvēts pastaigu laukums, nesaskaņojot ar zemes īpašnieku, skaļo “mājas-kuģa” lietu vai vienkārši kādu gadījumu, kas nav publiski iztirzāts, bet tāpēc ne mazāk svarīgs gan kādam noteiktam tiesību subjektam, gan mums kā sabiedrībai kopumā, jo visos šajos gadījumos ir iesaistītas būvvaldes. Taisnības labad jāsaka, ka būvvalde ir tikai viens no būvniecības procesa dalībniekiem plašākā šī termina izpratnē.

Centrālās statistikas pārvaldes dati jau 2025. gadā liecināja, ka būvniecības nozarē iezīmējas atkopšanās pēc sarežģītā 2024. gada. Lai gan dati par 2025. gada noslēdzošo ceturksni vēl nav pieejami, pagājušā gada pirmie deviņi mēneši ļauj izdarīt secinājumus - pirmajā ceturksnī būvniecības apjomi pieauga par 8,9%, otrajā ceturksnī – par 8,1%, bet trešajā sasniedza 9,6% pieaugumu (pret attiecīgo ceturksni 2024. gadā). Tas norāda, ka nozare atguva apgriezienus un pakāpeniski atgriezās pie augstākas jaudas.

To apliecina arī būvniecības produkcijas apjoma indekss - rādītājs, kas demonstrē, kā mainās būvniecībā paveikto darbu apjoms, un atspoguļo gan faktiskos būvdarbus (piemēram, ēku būvniecību, ceļu un infrastruktūras objektu būvi), gan aktivitātes intensitāti nozarē kopumā. Ja 2024. gadā indekss svārstījās ap 100 punktiem (no 100,0 līdz 102,0), tad 2025. gada pirmajā ceturksnī tas jau sasniedza 108,6, otrajā - 110,0, bet trešajā saglabājās ļoti līdzīgā līmenī - 109,8. Pat ar nelielo kritumu 3. ceturksnī pērn būvniecības aktivitāte saglabājās ievērojami augstāka nekā 2024. gadā.

Atgūšanos un izaugsmi apliecina arī būvniecības produkcijas apjoma indeksi - produkcijas apjomi pieauga visos ceturkšņos, bet īpaši 3. ceturksnī, kad sasniegts rekordliels būvdarbu apjoms – vairāk nekā 1 miljarda eiro apmērā. Tas liecina, ka nozare darbojas ar ievērojami lielāku jaudu nekā iepriekš. Arī mūsu uzņēmumā, arhitektūras birojā SEP, 2025. gads aizvadīts ar spēcīgu izaugsmes tempu kā intensīvu projektu, tehnoloģisku inovāciju un komandas profesionālās izaugsmes periods.

Jaunās paaudzes materiāli, digitālie rīki un ilgtspējīgi risinājumi maina gan projektēšanas kultūru, gan ēku kvalitāti. Latvijā šī pārmaiņu dinamika kļūst arvien redzamāka — arvien biežāk sabiedriskās, industriālās un dzīvojamās ēkas tiek projektētas ar domu par ilgtermiņu, energoefektivitāti un atbildību pret vidi.

Lai gan arhitektūra tradicionāli tiek uztverta kā mākslas un funkcionalitātes mijiedarbība, mūsdienu kvalitāti aizvien vairāk nosaka tehnoloģiskie faktori — projektēšanas kvalitāte, būvniecības process, izmantoto materiālu izcelsme un ēkas ilgtspējas rādītāji“Latvijā šajā jomā notiek pozitīvas pārmaiņas — no projektēšanas pieejas līdz pat būvniecības metodēm. Arvien biežāk ēkas top digitāli jau pirms fiziskas būvniecības, tiek modelēta enerģijas plūsma, ventilācija, materiālu ilgmūžība un izmaksu efektivitāte,” norāda arhitektūras biroja projektu direktors Pāvels Rešetņikovs.“Ainava veidojas ilgā laika posmā atspoguļojot iepriekšējās desmitgadēs dominējošās idejas, būvniecības praksi un kopumā sabiedrības dzīvesveidu un kultūru. Pēdējā desmitgadē Latvijas arhitektūras domu visspēcīgāk ietekmējusi ideja par cilvēku, kā galveno vērtību pilsētā un būvētajā vidē. Tā ir ne tikai humāna, bet arī racionāla ideja, jo gandrīz viss (ja ne viss) tiek būvēts priekš cilvēku vajadzībām. Un tieši šis skats uz cilvēka dzīvi kā vērtību kopumā, ne tikai atsevišķu praktisku vajadzību apmierināšanu, ļoti plašā mērogā liek pārvērtēt, kā mēs veidojam būvēto vidi un attiecības ar dabu. Tas tālāk arī ietekmē gan būvniecības tehnoloģijas, gan materiālus,” norāda RTU Arhitektūras un dizaina institūta vecākais jomas eksperts Rūdis Rubenis.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2024. gadā būvniecības nozare nodarbināja 64 tūkstošus cilvēku, kas ir par 6 tūkstošiem mazāk, nekā vēl gadu iepriekš. Nodarbināto skaits sarūk, nevis tāpēc, ka darbinieki nav vajadzīgi, bet gan tāpēc, ka aizvien mazāks skaits cilvēku izvēlas darbu šajā jomā.

Arī 2025. gadā nozares uzņēmēji turpināja saskarties ar darbaspēka trūkumu, meklējot aizvien jaunus veidus, kā strādāt efektīvāk ar mazāku darbinieku skaitu. Lai gan ir nozares, kurās darbinieku trūkumu risina, piesaistot pensionējušos speciālistus, būvniecībā tas nav risinājums. Darbs bieži ir fiziski smags, to ietekmē laikapstākļi, kā arī būvniecības objektu ģeogrāfiskā atrašanās vieta, kas daudzos gadījumos nozīmē – strādājošie ir ilgstoši prom no mājām.

Vairāk būvatļauju un lielākas platības

Aizvadītais gads būvniecības nozarē kopumā bija veiksmīgs – auga gan būvniecības produkcijas apjoma indekss, gan būvniecības produkcijas apjomi, arī mūsu uzņēmuma apgrozījuma pieaugums bija 7% (salīdzinot ar 2024. gadu). Analizējot kopumā izsniegto būvatļauju skaitu rūpnieciskās ražošanas ēkām un noliktavām, varam secināt, ka aizvadītā gada pirmajos trīs ceturkšņos bija ne tikai vairāk projektu (par 11% vairāk būvatļauju), bet arī platības ziņā ievērojami lielāki objekti.

Latvijas tautsaimniecības attīstības stāstā ir nozares, kas, neraugoties uz ekonomikas cikliem, notur savu nozīmību un sniedz stabilu ieguldījumu valsts labklājībā. Mežsaimniecība un kokrūpniecība ir viena no tām – tā ne tikai nodrošina tūkstošiem darba vietu reģionos, bet arī ir viens no Latvijas eksportspējas un inovāciju balstiem.

Meža nozare ir daudz vairāk nekā resursu ieguve – tā ir mērķtiecīga un uz zināšanām balstīta sistēma, kas ar pārdomātu pārstrādi un investīcijām rada augstu pievienoto vērtību un notur valsts ekonomiku starptautiskā konkurencē.

Nozare ar stabilu pienesumu valsts budžetā un ekonomikā

Oficiālā statistika skaidri parāda: meža un saistīto nozaru devums Latvijas budžetā un ekonomikā ir pieaudzis gandrīz divkārt. Ja 2018. gadā nozares iemaksas valsts budžetā bija aptuveni 263 miljoni eiro, tad 2024. gadā šis skaitlis sasniedza 537 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka meža nozare sešu gadu laikā kļuvusi par vienu no dinamiskākajiem un stabilākajiem nodokļu maksātājiem valstī.

Latvijas ekonomikai šis gads bijis viens no labākajiem pēdējā laikā – pēc vairāku gadu stagnācijas tā atkal sākusi augt. Izaugsmi veicinājuši vairāki faktori, kas stiprinājuši gan uzņēmējdarbību, gan iedzīvotāju patēriņu.

Neraugoties uz to, ka inflācija joprojām ir augstāka nekā vidēji Eiropā, algu kāpums Latvijā bijis straujāks, un iedzīvotāju pirktspēja ir uzlabojusies. Tomēr līdzās pozitīvajām tendencēm saglabājas arī izaicinājumi, kas var ietekmēt turpmāko attīstības tempu.

Ekonomikas izaugsme pēc ilgstošas stagnācijas

Pēc ilgstošas lejupslīdes un stagnācijas, kas sākās 2021. gadā, šī gada pirmajos divos ce-turkšņos Latvijas ekonomika sāka uzrādīt izaugsmi. Analizējot datus pa sektoriem, redzams, ka pieaugumu kopš 2024. gada sākuma pret šī gada vidu uzrādījuši gandrīz visi sektori. Atguvusies ražošana un to lielā mērā ietekmējis gan eksporta, gan vietējā tirgus pieprasījums. Iz-augsme vērojama arī finanšu un citu pakalpojumu sektoros, kā arī vienā no svarīgākajām Latvijas nozarēm – mežsaimniecībā. Turpretī ievērojams kritums bijis ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, nedaudz arī nekustamo īpašumu nozarē, mazāk tirdzniecībā, transportā un tūrismā.

Augošās būvniecības izmaksas, EURIBOR procentu likmju svārstības un stingrāki banku finansēšanas nosacījumi pēdējos gados būtiski mainījuši nekustamo īpašumu attīstības vidi.

Svarīgi saprast, ka līdztekus šiem faktoriem ne mazāk svarīgs ir jautājums par to, kā tiek finansēta dzīvojamo projektu attīstība, jo tieši tas lielā mērā nosaka, cik daudz jaunu mājokļu nonāk tirgū.

Kas Latvijas tirgū būtu jāpilnveido?

Ņemot vērā, ka Rīgā gadā tiek uzbūvēti vien aptuveni 2000–2500 jaunu dzīvokļu, lai gan sabalansētai mājokļu tirgus attīstībai būtu nepieciešami vismaz 4000–5000, kļūst skaidrs, ka problēma nav tikai pieprasījumā, bet arī tirgus spējā pietiekami efektīvi finansēt jaunu mājokļu attīstību. Latvijā lielākā daļa dzīvojamo projektu joprojām tiek finansēti ar aizņēmumiem no bankām, attīstītāju pašu kapitālu un pirmspārdošanas līdzekļiem. Taču šāds modelis nozīmē, ka būtiska daļa ieņēmumu attīstītāj saņem tikai pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā un sadalīšanas dzīvokļu īpašumos. Praksē tas nozīmē, ka 85–90 % no kopējās darījuma summas attīstītājs saņem tikai projekta noslēgumā, līdz ar to piesaistītais kapitāls vienā projektā tiek “iesaldēts” uz ilgāku laiku un jaunu projektu uzsākšana kļūst lēnāka. Protams, kapitāla izmaksas tiek pārliktas uz dzīvokļu cenu, padarot tos dārgākus un mazāk pieejamus pircējiem.

Pēdējos gados loģistikas sektors piedzīvo būtiskas pārmaiņas, un tas arvien vairāk atspoguļojas arī būvniecības nozarē Latvijā. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka pieaug pieprasījums pēc rūpniecības un noliktavu objektiem, kas liecina par strukturālām izmaiņām uzņēmumu piegādes ķēžu un loģistikas plānošanā.

2025. gadā būvniecības produkcijas apjoms Latvijā pieauga par 9%, nedzīvojamo ēku būvniecībai tika izsniegtas 1 250 būvatļaujas ar kopējo platību 1,687 miljoni kvadrātmetru. No tām būtisku daļu veidoja rūpniecības un noliktavu projekti - 282 būvatļaujas ar kopējo platību 743 tūkstoši kvadrātmetru, tostarp 186 jaunbūves ar 501 tūkstoti kvadrātmetru. Tas nozīmē, ka runa nav tikai par atsevišķiem projektiem vai īslaicīgu aktivitāti, bet par stabilu pieprasījuma pieaugumu, kas saistīts ar plašākām izmaiņām ekonomikā un uzņēmumu stratēģijās.

No “just-in-time” uz “just-in-case”

Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir pāreja no “just-in-time” uz “just-in-case” pieeju. Ja iepriekš uzņēmumi centās samazināt noliktavu apjomus un paļāvās uz stabilām piegādes ķēdēm, tad šobrīd arvien biežāk tiek veidoti lielāki krājumi, lai mazinātu iespējamo piegādes traucējumu riskus. To veicina globālo piegādes ķēžu svārstības, ģeopolitiskā nenoteiktība, transporta izmaksu kāpums un muitas politikas izmaiņas. Šādos apstākļos noliktava kļūst par stratēģisku aktīvu, kas palīdz nodrošināt biznesa nepārtrauktību. Šī pieeja tieši atspoguļojas arī pieaugošajā būvniecības apjomā šajā segmentā. Arī “BauArt” projektu portfelī arvien lielāku daļu veido tieši ražošanas ēkas un loģistikas objekti.

Latvenergo mērķtiecīgi virzās uz vēja enerģijas attīstīšanu Latvijā un Baltijā, ik gadu palielinot atjaunīgās ģenerācijas portfeli, norāda Kaspars Novickis, AS Latvenergo vēja un saules parku attīstības direktors.

Mūsu mērķis ir nodrošināt klientiem ilgtspējīgu, drošu un pieejamu elektroenerģiju, un, redzot nepieciešamību palielināt vēja jaudas Baltijas mērogā, mēs turpinām iesākto ceļu, skaidro K.Novickis. Pašlaik Latvijā Latvenergo īsteno vairākus nozīmīgus vēja enerģijas projektus, tostarp Laflora Energy vēja parku ar 108,8 megavatu (MW) uzstādīto jaudu, Pienava Wind projektu ar plānoto jaudu 147 MW, kā arī 54 MW vēja elektrostacijas izbūvi Preiļu novadā. Tāpat uzņēmums strādā pie trīs attīstības iecerēm Ventspils novadā un izskata sadarbības iespējas ar citiem uzņēmumiem par vēja parku iegādi.

Sabalansē portfeli

Vēja enerģija, salīdzinot ar fosilajiem energoresursiem, ir videi draudzīgāka un ilgtspējīgāka, atgādina K.Novickis. “Tā nerada siltumnīcefekta gāzu emisijas, turklāt mūsu rīcībā ir pietiekami daudz vēja resursu. Salīdzināt varam arī pašas elektroenerģijas ģenerācijas izmaksas, kas, ņemot vērā Lazard pētījuma datus, vējam ir krietni zemākas nekā fosilajiem resursiem. Vienlaikus jāatceras, ka vēja enerģija ir atkarīga no laika apstākļiem – brīžos, kad vēja un saules jaudu nav pietiekami un hidroresursi ir ierobežoti, elektroenerģijas nodrošināšanai tiek izmantoti fosilie enerģijas avoti. Tie darbojas kā drošības tīkls jeb apdrošināšanas polise energosistēmai, garantējot piegādes nepārtrauktību. Šī iemesla dēļ Latvenergo uztur sabalansētu ģenerācijas portfeli, kurā līdzās atjaunojamajiem energoresursiem (AER) ir arī vadāmās jaudas - termoelektrocentrāles (TEC) un hidroelektrostacijas (HES),” uzsver K.Novickis.Viņš norāda, ka vēja staciju būtiska priekšrocība, salīdzinot ar saules stacijām, ir stabilāka enerģijas ražošana visa gada garumā, taču vienlaikus saules enerģijas projekti ir vieglāk īstenojami un retāk saskaras ar sabiedrības pretestību. “Vēja enerģijas projekti ir pakļauti vairākiem riskiem - ne visi no tiem nonāk līdz realizācijai sabiedrības pretestības, birokrātisku šķēršļu un tirgus neprognozējamības dēļ, turklāt arī pats vējš var būtiski ietekmēt sagaidāmos rezultātus. Šādos apstākļos sabalansēts ģenerācijas portfelis kalpo kā aizsardzība pret riskiem. To apliecina arī Somijas pieredze - uzlabojot energosistēmas infrastruktūru un nodrošinot konkurētspējīgu elektroenerģijas ražošanu, iespējams daudz veiksmīgāk piesaistīt energoietilpīgo nozaru investorus,” pauž K.Novickis.

Latvijas būvniecības tirgū šobrīd notiek strukturālas pārmaiņas. Aizvadītajā gadā izaugsmi galvenokārt nodrošināja inženierbūvniecība, kur apjoms pieauga par vairāk nekā 25%.

Tajā pašā laikā ēku būvniecība saglabājās salīdzinoši vāja, un vairākos segmentos bija vērojama stagnācija. Šobrīd inženierbūves veido aptuveni pusi no visa būvniecības apjoma, un šo tendenci lielā mērā nosaka publiskā sektora investīcijas.

Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs

Lieli infrastruktūras projekti, piemēram, ceļi, tilti, enerģētikas objekti, kā arī saules un vēja parki, tiek finansēti no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondiem. Tas nozīmē, ka būvniecības nozare kļūst arvien atkarīgāka no publiskā finansējuma cikliem. Valsts šobrīd ir lielākais pasūtītājs, un tas nosaka arī to, kur virzās uzņēmumu kapacitāte un resursi. Savukārt privātajā būvniecībā aktivitāti būtiski ietekmē finanšu tirgus situācija. Salīdzinoši augstās procentu likmes tieši ietekmē attīstītāju iespējas sākt jaunus projektus gan dzīvojamo ēku, gan komerciālajā segmentā. Ja aizņemšanās izmaksas ir augstas, daudzi projekti tiek atlikti vai netiek sākti vispār. Tas arī lielā mērā izskaidro ēku būvniecības stagnāciju. Rezultātā veidojas nelīdzsvarota situācija, vienā pusē ir intensīva aktivitāte infrastruktūras projektos, bet otrā - piesardzīga nogaidīšana privātajā sektorā.

Lai veicinātu investīciju piesaisti un uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departaments piecu gadu laikā būvniecības “zaļā koridora” principu piemērojis vairāk nekā 290 lieliem būvniecības objektiem un to saistītajām iecerēm.

Lielākā daļa - vairāk nekā 220 - ir trešās grupas būves. Tās ir ēkas ar vairāk nekā sešiem virszemes stāviem vai vairāk nekā vienu pazemes stāvu, kā arī publiskas ēkas ar kopējo platību virs 1000 m2 un rūpnieciskās ēkas virs 2000 m2.

“Zaļais koridors” ir būtiski samazinājis būvatļauju izsniegšanas termiņus, nodrošinot lielajiem attīstītājiem un uzņēmējiem paātrinātu ar būvniecību saistītās dokumentācijas izskatīšanu, individuālu pieeju, kā arī iespēju tieši sazināties ar projekta vadītāju.

Aktīvākie un lielākie uzņēmumi un attīstītāji, kas izmanto šo pieeju, ir “Riga Waterfront”, “Hanzas 14”, “Bonava Latvija”, “Pillar”, “Merks”, “LIDL Latvija”, “Hepsor”, “YIT”, “Vastint”, “Linstow” un “Estera”. Kopumā attīstītāju vidū šī pieeja novērtēta pozitīvi - 79% no klientiem norāda, ka šis pakalpojums ir veicinājis projekta virzību.

Pieaugošā ģeopolitiskā nenoteiktība, aizsardzības investīciju pieaugums un saasinātā konkurence par būvniecības resursiem arvien būtiskāk ietekmē nekustamā īpašuma tirgu Baltijā, liekot pārskatīt gan attīstības tempus, gan pilsētu plānošanas pieejas.

Lai pilsētas saglabātu konkurētspēju un piesaistītu investīcijas, būs nepieciešama aktīvāka un mērķtiecīgāka rīcība mājokļu, mobilitātes un pilsētvides attīstībā, uzsver Rīgas pilsētas arhitekts Pēteris Ratas.

Par šiem un citiem aktuāliem nozares izaicinājumiem diskutēs eksperti un viedokļu līderi no vairāk nekā 15 valstīm ikgadējā starptautiskajā Nordic Real Estate Forum 2026, kas norisināsies Igaunijas galvaspilsētā Tallinā.

Analizējot nekustamā īpašuma nozares tendences, eksperti arvien biežāk brīdina, ka ģeopolitiskās nenoteiktības pieaugums un straujais aizsardzības nozares investīciju kāpums Baltijas reģionā sāk būtiski mainīt nekustamā īpašuma un būvniecības nozaru pamatus. Valstīm arvien aktīvāk uzņemoties būvniecības pasūtītāja lomu, attīstītājiem un investoriem var nākties pārvērtēt līdzšinējos darbības modeļus, savukārt pircēji var saskarties ar ilgākiem projektu īstenošanas termiņiem, jo nozares kapacitāte arvien vairāk tiek novirzīta stratēģiskās infrastruktūras attīstībai.

SEP arhitektūras birojs kā projektētājs un SEP Construction kā būvnieks ir gatavi Latvijas tirgum piedāvāt būvniecību, kas ar garantiju iekļausies termiņos un paredzētā budžeta rāmī, tā mainot domāšanu būvniecības nozarē kopumā.

To intervijā Dienas Biznesam apliecina SEP arhitektūras biroja komercdirektors Oļegs Umanskis un šogad aprīlī dibinātā būvniecības uzņēmuma SEP Construction izpilddirektors Gatis Kauliņš.

Fragments no intervijas

SEP kā arhitektūras birojs pastāv kopš Latvijas brīvvalsts atgūšanas, ilgstoši nodarbojās ar pakalpojumu eksportu, projektēja elektrostacijas ārvalstu pasūtītājiem. Kaut cik vērā ņemama tirgus daļa vietējā tirgū sāk parādīties pēc 2008. gada krīzes. Kad nolēmāt, ka arī būvniecības sadaļa būs labs papildinājums grupas darbam?

O.U.: Projektējot atomelektrostacijas ārvalstīs, mēs ieguvām ļoti plašu kvalifikāciju būvniecības vadībā. Šādu objektu būvniecības vadība ir ļoti atbildīga, un mēs to apguvām perfekti. Esam novadījuši tieši šajā segmentā projektēšanu un autoruzraudzību ap 50 ēkām. Izveidojās arī spēcīga būvniecības vadības komanda. Pienāca brīdis, kad pasaulē notika ģeopolitiskas pārmaiņas un mēs sapratām, ka arī mums ir strauji jāmainās. Tas bija jau 2014. gads, kad sākām virzīt papildu biznesa stratēģiju.

Tuvāko gadu laikā atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana kļūs par mūsu ikdienu, tomēr tas nenozīmē simtprocentīgu atteikšanos no fosilajiem kurināmajiem, domā Kristaps Ramiņš, FILTER Latvia vadītājs.

Fosilajiem resursiem arī turpmāk būs nozīmīga loma mūsu enerģētikā, taču vienlaikus būs arī tādi kurināmie, kas, visticamāk, izzudīs, spriež K.Ramiņš, kā piemēru minot Igaunijā plaši izmantoto degslānekli vai Polijai raksturīgās ogles. Šie resursi rada būtisku kaitējumu videi un ir aizstājami, savukārt dabasgāze ir daudz mazāk kaitīga un daudzos gadījumos - joprojām labākā izvēle. Skaidrs, ka mums patīk būt zaļiem, efektīviem un vairāk izmantot AER, taču, lai tas notiktu, ir jābūt arī ekonomiskam pamatojumam, atgādina K.Ramiņš.

Par līdzsvaru starp zaļajiem mērķiem un ekonomisko realitāti, kā arī citām enerģētikas nozares aktualitātēm tiks diskutēts arī FILTER Enerģētikas konferencē, kas notiks šā gada 16.oktobrī un vienkopus pulcēs enerģētikas, siltumapgādes, rūpniecības un ražošanas uzņēmumu pārstāvjus, kā arī tehnoloģiju inovatorus no Baltijas un Ziemeļvalstīm.

Uz Bauskas šosejas (A7) ievada Rīgā rudenī plānotas satiksmes organizācijas izmaiņas, aģentūru LETA informēja VSIA "Latvijas valsts ceļi" (LVC).

Uz Bauskas šosejas (A7) ievada Rīgā divos posmos tiek izbūvēts tunelis gājējiem un velosipēdistiem, kā arī notiek Dienvidu tilta ceturtās kārtas būvdarbi - Jāņa Čakstes gatves izbūve no Vienības gatves līdz Ziepniekkalna ielai.

Plānots, ka rudenī tiks izbūvēta gājēju un velosipēdistu tuneļa daļa zem Bauskas šosejas Ķekavas virzienā un satiksme tiks pārslēgta uz šo šosejas brauktuvi. Virs jaunizbūvētā tuneļa būs iespējams izvietot tikai divas braukšanas joslas un satiksme būs organizēta pa vienu joslu katrā virzienā. Savukārt zem Rīgas virziena brauktuves sāksies tuneļa otras daļas izbūve.

Tuneļa konstrukcija kopumā paredz, ka virs tā var tikt izvietotas ne vairāk kā divas braukšanas joslas katrā virzienā, tāpēc būvdarbu laikā satiksme lielākoties notiks pa vienu joslu katrā virzienā, skaidroja LVC.

Tērauda kausēšanas sārņi, kurus dēvē par mākslīgo granītu, Latvijā var piedzīvot plašu lietojumu, jo ir ar augstākiem nestspējas un labākiem ilgtermiņa izturības rādītājiem nekā pārsvarā Latvijā izmantotajiem minerālmateriāliem. Uzņēmums NextStep Gravel ir gatavs piegādāt unikālo būvniecības komponentu.

Tā izmantošana ļauj samazināt būvniecības izmaksas vairākās apakšnozarēs. Tas ir jauns piedāvājums Latvijas būvmateriālu tirgū, kuru importēt nolēmis uzņēmums NextStep Gravel. Materiāls ir sertificēts Eiropas Savienībā, iekļauts Latvijas valsts ceļu specifikācijās vienlaikus ar potenciālu uz plašāku izmantošanu nozarē. Dienas Bizness par jaunā materiāla priekšrocībām, iespējām, pielietojumu un importēšanas izaicinājumiem izjautāja uzņēmuma NextStep Gravel valdes priekšsēdētāju, ķīmijas inženierzinātņu maģistri Elīnu Mežanci-Griķi.

Kad nodibinājāt uzņēmumu, un kāpēc nolēmāt importēt mākslīgo granītu, kas pēc vispārējā nosaukuma ir tēraudkausēšanas sārņi?

Valsts parāds ir viens no tiem ekonomikas rādītājiem, kas publiskajā telpā regulāri tiek pieminēts ar spēcīgu emocionālu piegaršu. Vieni saka: "Mūsu parāds ir mazs, nav par ko uztraukties." Citi brīdina: "Parāds aug pārāk strauji, drīz būs krīze." Abas frāzes ir intuitīvas, bet ekonomiski nepilnīgas.

Lai par Latvijas valsts parādu spriestu jēgpilni, jāatbild uz šādiem jautājumiem: Cik liels ir valsts parāds un kā tas mainās? Kādas ir valsts parāda izmaksas un riski? Kad valsts parāda pieaugums ir ekonomiski pamatots? Kāda ir Latvijas valsts parāda prognoze? Ko var darīt, lai valsts parādu kontrolētu, nekaitējot ekonomikas izaugsmei?

Šajā rakstā mēģināšu sniegt atbildes, balstoties uz datiem, ekonomisko loģiku un Latvijas Bankas pētījumu rezultātiem.

1. Cik liels ir Latvijas valdības parāds?

Latvijas valsts jeb valdības parāds pēdējo 20 gadu laikā ir būtiski pieaudzis: no aptuveni 15 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) 2004. gadā līdz aptuveni 48 % no IKP 2025. gadā (1. attēls). Parāda pieaugums Latvijā nav bijis vienmērīgs. Ir divi periodi, kad tas kāpa īpaši strauji: globālās finanšu krīzes laikā (2008–2010), kas Latvijas ekonomiku ietekmēja ļoti smagi, un Covid-19 pandēmijas laikā (2020–2021), kad valstis, tostarp Latvija, būtiski palielināja izdevumus, lai atbalstītu mājsaimniecības un uzņēmumus. Vairākums ekonomistu parāda pieaugumu krīžu laikā uzskata par normālu parādību – valdībai ir jāaizņemas vairāk, jo krīt nodokļu ieņēmumi un vienlaikus pieaug izdevumi. Problēma rodas tad, ja pēc krīzes parāds nevis pakāpeniski samazinās, bet paliek uz vietas vai pat turpina pieaugt.

Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība (LBNA) prasa celt būvniecībā nodarbināto minimālo algu, informē LBNA.

Minimālo algu būvniecības nozarē nosaka ģenerālvienošanās, kas ir spēkā kopš 2019.gada. Šobrīd ģenerālvienošanās paredz mēneša minimālo algu 1050 eiro un stundas likmi 6,29 eiro.

LBNA piedāvā grozīt ģenerālvienošanos, lai 2026.gadā visiem būvniecībā nodarbinātajiem minimālā stundas likme būtu 6,92 eiro un minimālā mēnešalga 1155,64 eiro.

LBNA piedāvātie grozījumi paredz atteikties no samazinātas minimālās algas studējošajiem, noteikt minimālās algas indeksācijas mehānismu pašā ģenerālvienošanās tekstā un precizēt virsstundu apmaksas kārtību.

LBNA pamato grozījumu nepieciešamību ar to, ka ģenerālvienošanās minimālā stundas likme sešu gadu laikā ir devalvējusies, salīdzinot gan pret valsts minimālo stundas likmi (70% kritums), gan pret nozares vidējo stundas likmi (14% kritums), gan pret pirktspējas paritāti (11% kritums).

Latvija ierindojas starp valstīm ar vislielāko svētku dienu skaitu Eiropā – katru gadu mums ir 15 svētku dienas, bet gadā, kad norisinās Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, – 16 svētku dienas. Saskaņā ar Darba likumu par virsstundu darbu un darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā.

No malas tas izklausās godīgi un saprotami, bet daudzās nozarēs, tostarp ēdināšanas nozarē, šādas dienas ir ļoti neefektīvas dienas. Piemēram, realitātē bieži vien izmaksas par darbu svētku dienās ir finansiāla katastrofa, jo, lai svētku dienā paveiktu tieši to pašu darbu, uzņēmuma darbaspēka izmaksas pēkšņi kļūst divas reizes lielākas.

Ēdinātāji ļoti labi zina, kuri mēneši nesīs zaudējumus. Tie parasti ir klusie nesezonas mēneši ar “bagātīgu” svētku kalendāru. Daudzi patiesībā ir pārsteigti, uzzinot, cik un kādas ir likumā noteiktās svētku dienas. Piemēram, maijs, kurā ir četras svētku dienas. Par 1. un 4. maiju viss ir skaidrs. Arī Mātes diena ir saprotama. Bet pārsteigums parasti sākas maija beigās. Piemēram, Vasarsvētki, kuri var būt maija beigās vai jūnija sākumā – arī ir oficiāla svētku diena ar dubulto samaksu. Un pēkšņi izrādās, ka mēnesī jau ir četras dienas, kurās darbaspēka izmaksas ievērojami pieaug. Tāpat marts vai aprīlis, kas “atnes” vēl trīs dubultās samaksas dienas – atkarībā no tā, kurā mēnesī ir Lieldienas.

VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) un SIA “Latvijas Valsts Standarts” (LVS) noslēguši pirmo konkursu “Digitālās būvniecības ekselences balva 2025”, godinot labākos Latvijas BIM un digitālo risinājumu projekt

Digitālās ekselences balva ir radīta ar mērķi veicināt digitālās transformācijas tempu būvniecībā, izcelt labās prakses piemērus un uzsvērt, cik būtiska ir tehnoloģiju integrācija nozares starptautiskās konkurētspējas nodrošināšanai. Konkursa mērķis ir izcelt efektīvākos BIM (Būvniecības informācijas modelēšanas) risinājumus un digitālās inovācijas, veicinot pieredzes apmaiņu starp privāto un publisko sektoru.

Balvas laureāti tika noteikti vairākās kategorijās – no BIM tehnoloģiju izmantošanas līdz ilgtspējīgu būvju ražošanai, automatizētām projektēšanas sistēmām un viedo būvniecības procesu vadībai. Konkursa vērtēja projektus trīs kategorijās: “BIM projekts”, “BIM Būvobjekts” un “Digitālā inovācija”.

Šobrīd jau nevienam nav noslēpums, ka “Rail Baltica” projekta izpildes termiņi būtiski kavējas, projektēšanas darbiem atpaliekot par vairākiem gadiem. Sākotnējie grafiki nav ievēroti, un projekta virzība ir apdraudēta. Kavējumi radījuši ievērojamu sadārdzinājumu un risku zaudēt Eiropas Savienības finansējumu.

Līdzīgu situāciju piedzīvojām arī ir Rīgas lielākā infrastruktūras objekta - Austrumu maģistrāles – būvniecība, jo rezultātā tā izrādījās par vairāk nekā 7 miljoniem eiro dārgāka, nekā tika sākotnēji aprēķināts. Šādi piemēri mudina uzdot jautājumu, vai mūsdienās patiešām nav risinājumu, kas ļauj apjomīgos būvniecības projektos pēc iespējas precīzāk paredzēt izmaksas un izpildes termiņus? Un, vai tiešām publiskā sektora iepirkumos būvniecībā saimnieciski izdevīgākais risinājums tāds izrādās arī reālajā dzīvē?

Lielos infrastruktūras projektos kā “Rail Baltica” vai Austrumu maģistrāle u.c. ir daudz iesaistīto pušu. Un pat gadījumos, kad katra no pusēm savus darbus veic noteiktajos termiņos, lielākais izaicinājums ir uzdevumu, termiņu un sadarbības koordinēšana. Tas var radīt būtiskus klupšanas akmeņus gan attiecībā uz termiņiem, gan izmaksām, jo abi šie aspekti ir cieši saistīti.

Strauji tuvojas terašu sezona, ko, cerot uz labu vasaru un tūristu pieplūdumu, gaida daudzi ēdināšanas uzņēmumi. Pēdējo gadu izaicinājumi, un nu jau arī straujais resursu izmaksu pieaugums un iedzīvotāju maksātspējas kritums, pamatīgi pārbauda uzņēmēju cīņassparu. Kādas ir ēdināšanas nozares nākotnes perspektīvas un, kas būtu jādara, lai tās uzlabotu?

Mazāk klientu un tūristu

Ēdināšanas nozare ir viena no pirmajām, kas izjūt ekonomikas svārstības. Tiklīdz cilvēki sāk taupīt, samazinās arī tēriņi ārpus mājas, un tas nozīmē mazāk klientu restorānos un kafejnīcās. Šobrīd šī tendence kļūst arvien izteiktāka.

Viens no galvenajiem nozares dzinējspēkiem ir tūrisms. Lai gan pie mums labprāt brauc lietuvieši, igauņi, vācieši, somi, poļi un angļi, kopējais tūristu skaits nav palielinājies un ir tikai pietuvojies 2019. gada līmenim. Turklāt šo pieaugumu lielā mērā nodrošina vietējo iedzīvotāju interese par dzimtās zemes apceļošanu, nevis ārvalstu viesi. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju un degvielas cenu kāpumu, maz ticams, ka šogad tūrisms piedzīvos strauju izrāvienu.

Valstij nozīmīgu būvniecības projektu īstenošana vienmēr ir izaicinājumu pilns process, kas var ilgt no trīs līdz pieciem gadiem, un, lai arī cik rūpīgi plānotu izmaksas, termiņus un riskus, neparedzēti apstākļi ir neizbēgami, tādēļ jāsaka, ka būvniecības projektu gaitā nepieciešamība pēc izmaiņām projektā, termiņu pagarinājumiem vai papildu izmaksu pielīgšanas rodas salīdzinoši bieži.

Tie var būt saistīti gan ar strauju būvmateriālu cenu un darbaspēka izmaksu kāpumu, gan ar materiālu piegādes kavējumiem, gan ar papildus pasūtītāja uzdotām izmaiņām (saistībā ar izmaiņām ēku lietotāju prasībās), kā arī ar atklājumiem, ar ko jārēķinās, īpaši, ja tiek veikta vēsturisku pārbūve. Tāpēc ārkārtīgi būtiska ir sadarbības partneru izvēle. Sagaidām konstruktīvu sadarbību ar būvniecībā ietaisītajām pusēm un godprātīgu attieksmi ceļā uz vienotu mērķi – uzbūvēt kvalitatīvu objektu, ar kuru mēs visi, Latvijas sabiedrība varam lepoties.

VNĪ strādā pēc starptautiskā FIDIC līguma principiem. Mūsu noslēgtie būvniecības līgumi parasti neparedz iespēju vienkārši palielināt līgumcenu. Tomēr, apzinoties nozares specifiku, līgumos paredzēti mehānismi, kas ļauj risināt neparedzētus apstākļus, piemēram, finanšu rezerves, izmaksu indeksāciju vai iespēju pagarināt termiņu, ja tas objektīvi pamatoti. Līgumu izbeigšana ar būvniekiem VNĪ praksē drīzāk ir izņēmums nevis ikdiena – mūsu mērķis nav pārtraukt sadarbību vai piemērot sodus, bet panākt, lai projekti tiek pabeigti laikā un ar augstu kvalitāti. Lielākā daļa projektu, neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem, tiek pabeigti, jo VNĪ kopā ar būvniecības procesa dalībniekiem katram izaicinājumam proaktīvi meklē risinājumus.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.