Šai steidzīgajā laikmetā arī mūsu dzejniekiem bagātajā tautā vērienīgi episkie darbi vairs radīti netiek, bet tas tiek bagātīgi kompensēts ar cita veida epiku. Publiskā sektora, tieslietu iestāžu un uzņēmēju attiecību līkloči un samezglojumi ir pilntiesīgi saucami par mūslaiku sāgām un eposiem. Viens no tādiem ir par fotoradariem, kas līdz ar nolīgto pakalpojumu sniegt nespējīgā Vitronic Baltica un partneri uz 200 lapām Valsts policijai rakstīto situācijas skaidrojumu nule kā iegājis nākamajā fāzē.
Šis gadījums ir attiecināms uz mūsdienu epu grābekļu apakšsadaļu. Pirms pāris dienām DB komentēja Ķīpsalas problemātiskā smilšu kalna gadījumu, kas ir nejēdzība no sākta gala, un neko tādu šīs «sāgas» aizsācējiem nemaz nevajadzēja laist pasaulē. Arī fotoradaru saspīlējums ir tai pašā žanrā - tādu Vitronic pirmām kārtām ne pie kāda līguma nemaz laist nedrīkstēja.
Pašreizējā radaru muļļātāja māteskompānija jau 2008. gadā, kad nekas vēl nebija parakstīts, gada atskaitē raksta, ka šai gadā «ieņēmumi no pamatdarbības netika gūti» un ka sabiedrības «turpmākā attīstība ir tieši atkarīga no veiksmīgiem pārrunu rezultātiem ar LR valsts institūcijām». Ei, ļaudis, mēs ko - esam izpalīdzējuši jaukiem cilvēkiem? DB nekādā ziņā gan neiebilst pret izpalīdzīgumu kā tādu, tomēr arī altruismam ir jābūt samērīgam, un šis jau nu melns uz balta izskatās pēc politbiznesa gadījuma.
Bez nelielas iedziļināšanās trūkuma cita strukturāla problēma šai sāgā ir noslēgtais līgums, kura galvenais pamats bija Vitronic lētākais piedāvājums publiskajā iepirkumā. Firma salīdzinājumā ar citiem prasīja vismazāko procentu no iekasētajām soda naudām - 30%, un nav jau brīnums. Jo, kā tas viegli bija noskaidrojams, tobrīd tai vitāli nozīmīga bija jebkāda nauda.
Šeit arī ir visu pašreizējo ļaunumu sakne - neizvēlība no valsts puses, ko tā īsti pērk, un neprātīgs liberālisms par to, kas tiek dots pretī. Proti, tik nozīmīgā projektā lētākā cena nebija gan pareizā olekts, ar ko mērīt valstij un sabiedrībai gūstamo labumu, pretī dodot praktiski neierobežotas peļņas iespējas no iekasētajām soda naudām. Bija jāsāk no otra gala - no prasības pēc drošākiem autoceļiem valstī un kā to izdarīt maksimāli korekti, ar iespējamo neierobežoto peļņu neprovocējot privāto sadarbības partneri uz solījumiem, ko tas nespēj turēt. Jo tīri cilvēciski var jau saprast arī uz ecēšām uzlēkušo a/s Vitronic Baltica, kas 2010. gada pārskatā, kad tā jau iedzīvojusies negatīvā bilancē par daudziem tūkstošiem latu, vaļsirdīgi atzīst, ka «pārskata perioda zaudējumus vadība piedāvā segt no nākamo gadu peļņas».
Lai kādu galu šī moku drāma pieredzētu, ir jāatzīst, ka labākais modelis acīmredzot ir Lietuvā realizētais, kad reāli veiktspējīgs uzņēmums uzstāda iekārtas, un valsts tās lieto par fiksētu nomas naudu, tai visai nonākot valsts kasē. Tādā gadījumā pilsoņiem nebūs pašlaik pamatotā sajūta, ka viņus vajā iedzīvoties kāri priviliģēti līdzpilsoņi, un skaidrs būs arī līgtā partnera biznesa modelis.





























