Latvijas centrālās bankas ieciklēšanos par eiro ieviešanas nepieciešamību, sākot jau no 2014. gada 1. janvāra, sāk pavadīt konkrēti skaitļi par to, kāda tad būs ieguvumu un zaudējumu bilance pēc pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai.
Pat neapstrīdot pašu pievienošanās jēgu, gribot negribot, ir jāvērš uzmanība atsevišķiem skaitļiem, kurus centrālā banka prezentē ka papildu ieguvumus, lai gan daļa no tiem šķiet vienkārši pagrābti no gaisa, ko vienkāršās tautas valodā varētu arī asociēt kā prognozēšanu pēc «ķēķa lampas». Vispirms jau skaļais paziņojums par to, ka eiro ieviešana nākamo sešu gadu laikā kāpinātu Latvijas IKP par astoņiem miljardiem eiro (ap 5,6 miljardiem latu). Ja paraugāmies, ka pērn Latvijas ekonomikas apjoms statistiķu aplēsēs faktiskajās cenās sasniedza 14,16 miljardus latu, un piemetot prognozes, ka šogad IKP varētu palielināties par 3%, bet nākamgad par 2% procentiem, valsts ekonomikas apjomu pirms eiro ieviešanas pietuvinātu 15 miljardiem latu. Lai tautsaimniecības apjoms pieaugtu par minētajiem 5,6 miljardiem latu, valsts IKP salīdzināmajās cenās nākamajos gados vajadzētu pieaugt vairāk nekā par 5% gadā, turklāt sanāk, ka centrālās bankas skatījumā tam būtu jānotiek tikai uz eiro ieviešanas rēķina vien. Ņemot vērā, ka 5% vērta ekonomiskā izaugsme sešus gadus pēc kārtas nebūt nav uzskatāma par konservatīvu prognozi, no Latvijas Bankas aprēķiniem nākas secināt, ka valsts ekonomika tiek salīdzināta ar dārzeni kādā kādreizējā padomju saimniecībā, kam bez eiro ieviešanas atliktu vien latenti gaidīt savu sapūšanu laukmalē.
Sevišķi apšaubāmi tas šķiet, ja raugāmies uz iepriekšējiem izaugsmes tempiem un to, ka Latvijas tautsaimniecības struktūra kaut vai ražojošas sfēras ziņā vien ir nostādīta uz krietni ilgtspējīgākiem pamatiem, nekā tas bija pirms iepriekšējās finanšu krīzes. Latvijas tautsaimniecība ir tiešā mērā pakļauta norisēm ES un Eiropas monetārajā savienībā, padarot latu mīšanu pret eiro par tīri tehnisku jautājumu, kurš par nelaimi prasa papildu izmaksas, taču nekādā gadījumā nav uzskatāms par dzīvības un nāves jautājumu valsts ekonomikas pastāvēšanai un izaugsmei.
Pievēršoties citiem skaitļiem... Solītais 900 miljonu eiro ietaupījums, pārfinansējot valsts saistības, daudziem sākotnēji var likt aizrauties elpai. Patiesībā, ja fiskālajā ziņā veiksme Latviju nepametīs un procentu likmes saglabāsies zemas, ieguvums varētu būt arī lielāks. Taču spēlēšanās ar virtuāliem skaitļiem sniedz tikai īslaicīgu prieku, jo finanšu aprindas norāda, ka vidējais ikgadējais ietaupījums gadā ir nedaudz vairāk par 1% gadā no esošās valsts parāda nominālvērtības. Protams, arī tas ir ietaupījums, taču pašreizējie riski, kas saistīti ar finansiālās situācijas pasliktināšanos eirozonas perifērijā, Eiropas stabilizācijas fondā var likt iemaksāt vairāk nekā tie 199 miljonus latu. Ne velti Austrumeiropas valstu vēlme pievienoties spožajai ballītei bija tikai trekno gadu fenomens, jo pašreizējā dalības maksas piemērošana par iepriekšējiem tēriņiem daudziem liek ieņemt nogaidošu pozīciju.
