Pēc Eurostat datiem teju katrs trešais ES iedzīvotājs dzīvo īrētā dzīvoklī, Latvijā – tikai 17,2 %. Kopš neatkarības atgūšanas ir vērojams, ka Latvijas iedzīvotāji savā mājoklī iegulda visu, ko spēj un ko nopelna, – savs dzīvoklis vai māja ir statuss un vērtība.
Vienlaikus Rietumeiropā daudzi mājokli uzver kā pakalpojumu, ko neierobežo konkrēta pilsēta vai valsts un ko var ērti nomainīt. Par tendencēm nekustamo īpašumu tirgū un to, vai šis modelis kļūst populārs arī Latvijā.
Mājoklis kā stabila vērtība?
Kopš Padomju Savienības sabrukuma ir pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi, un šajā laikā iepriekš kolektīvajā īpašumā esošais nekustamais īpašums – tostarp arī dzīvojamais fonds – pakāpeniski nonācis privātpersonu rokās. Dzīvokļi un mājas lielākoties kļuvuši par individuālu īpašumu, nevis īres objektu, un līdz ar to īpašumtiesības izvērtušās par dominējošu mājokļa formu Latvijā. Savukārt daudzviet Eiropā – it īpaši Vācijā, Austrijā un Šveicē – vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo īrētos mājokļos. Šajās valstīs īre ir regulēta, droša un profesionāli pārvaldīta, kas to padara par pilnvērtīgu dzīves modeli. Tā kļuvusi par apzinātu izvēli – it īpaši lielajās pilsētās, kur elastīgums, iespēja mainīt dzīvesvietu un pielāgoties pārmaiņām tiek vērtēta augstāk par īpašumtiesībām.
Mainoties paaudzēm, mainās vērtības
Latvijā profesionālais īres tirgus vēl tikai veidojas, taču interese par pārdomāti būvētiem, kvalitatīvi apsaimniekotiem un mūsdienu dzīvesveidam pielāgotiem īres mājokļiem strauji pieaug. Aptuveni 10 % no katra “Bonava Latvija” jauno mājokļu projekta dzīvokļiem šobrīd tiek pārdoti investoriem, kuri dzīvokļus iegādājas kā privātpersonas ar mērķi nodot ilgtermiņa īres tirgū. Dažiem tas ir pirmais, citiem – jau otrais un trešais dzīvoklis. Jaunākās mājokļu tirgus tendences liecina: īres segmentā dominē jaunieši – studenti, jaunie profesionāļi un tie, kas tikai nesen uzsākuši patstāvīgu dzīvi. Viņu izvēles pamatā bieži ir vēlme saglabāt elastību – neiesaistīties ilgtermiņa saistībās, kamēr vēl tiek krāta pirmā iemaksa vai meklēta īstā vieta dzīvē, – gan pilsētā, gan pasaulē. “Bonava Latvija” pieredze ar īres mājokļu projektu “Krasta kvartāls” šo tendenci apstiprina – 46 % īrnieku ir vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Lielākoties tie ir pāri bez bērniem vai vienas personas mājsaimniecības, taču pārsteidzoši aktīvi īres tirgū ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki. Spēja pielāgot mājvietu savam dzīvesstilam viņiem ir tikpat nozīmīgs faktors kā tā kvalitāte.
Arvien lielāku lomu šajās izvēlēs spēlē arī ekonomiskie apsvērumi. Esam piedzīvojuši laiku, kad augstā Euribor likme padarīja hipotekāro kredītu ikmēneša maksājumus augstākus nekā mājokļa īres maksu. Šādos apstākļos daudzi apzināti izvēlējās īrēt, nevis iegādāties īpašumu, sekojot, piemēram, Vācijas modelim, kur mājokļa īre ir ilgtermiņa risinājums. Latvija joprojām ir salīdzinoši lutināta ar mērenām nekustamā īpašuma cenām, taču, pieaugot procentu likmēm un mājokļa iegādes izmaksām, arvien vairāk cilvēku izvēlas īri kā finansiāli racionālāku risinājumu.
Līdzīga aina jau ir vērojama Tallinā, kur dzīvokļu cenas ir aptuveni divreiz augstākas nekā Rīgā un īres tirgus piedzīvo strauju attīstību. Pieprasījumu virza vēlme dzīvot moderni, energoefektīvi un kvalitatīvi, vienlaikus saglabājot finansiālu elastību un izvairoties no ilgtermiņa kredītsaistībām.
Vairums īres mājokļu piedāvājuma joprojām nāk no privātpersonām un atrodas padomju laikā būvētās ēkās, kurās bieži vien trūkst mūsdienīgas skaņas un siltuma izolācijas, energoefektivitātes un pārskatāmas apsaimniekošanas. Tikmēr īrnieku prasības pieaug – cilvēki novērtē iespēju dzīvot ēkās ar zemiem komunālajiem maksājumiem, moderniem inženiertehniskajiem risinājumiem, saules paneļiem, garantētu autostāvvietu un citām ērtībām, kas līdz šim vairāk raksturoja īpašumā iegādātus mājokļus. Šodien šādas ērtības vairs netiek uztvertas kā luksusa papildinājumi – tās kļūst par pašsaprotamām un aktuālām prasībām arī īres tirgū. Skaidrs ir viens – Latvijas īrnieks ir kļuvis prasīgāks un ir gatavs maksāt par komfortu, kvalitāti un drošu, prognozējamu dzīves vidi. Turklāt arvien vairāk Latvijā ienāk institucionālie izīrētāji, kuri spēj nodrošināt ne tikai šādu komforta līmeni, bet arī tiesisko un finansiālo drošību – ar skaidri formulētiem, pārskatāmiem līgumiem un saprotamu atbildības sadalījumu. Atšķirībā no tradicionālās privātās īres, kur nereti dominē mutiskas vienošanās un nenomaksāti nodokļi, profesionālā pieeja veido uzticamu un caurspīdīgu vidi gan īrniekiem, gan izīrētājiem, kas ir jau labi apgūta un neatņemama īres tirgus sastāvdaļa Ziemeļvalstīs.
Vai Latvijas iedzīvotāji sekos Vācijas piemēram?
Lai gan īpašumtiesības Latvijā vēsturiski dominējušas un joprojām saglabā savu vērtību, pārmaiņas ir neizbēgamas. Tuvāko gadu laikā īres mājokļu īpatsvars pieaugs – it īpaši lielajās pilsētās, kur iedzīvotāji arvien biežāk izvēlas pielāgojamu dzīves modeli. Īres tirgus nav konkurents īpašumam – tas ir loģisks papildinājums dažādām dzīves situācijām. Tieši šāds līdzsvars starp elastību un stabilitāti nākotnē nodrošinās daudzveidīgāku, pieejamāku un ilgtspējīgāku mājokļu vidi. Līdzīgi kā Vācijā un Skandināvijā arī Latvijā sabiedrība pakāpeniski maina priekšstatu par mājokli kā vienīgo dzīves ieguldījumu. Arvien biežāk tas tiek uztverts kā pakalpojums – vide, kas pielāgojas cilvēka dzīvei, nevis otrādi.
