FOTO: Krīze Staļos ir aiz muguras

Tirgus situācijas straujas pārmaiņas, īpašnieka Viļņa Strazdiņa nāve un kādu laiku dzīvošana bez kapteiņa vienu no lielākajiem kokapstrādes nozares uzņēmumiem SIA Staļi ievedusi dūkstī; lai no tās izrāptos, pēdējo sešu mēnešu laikā tiek īstenoti reanimācijas pasākumi.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Staļi īpašniece un valdes locekle Ilze Dambe un SIA Staļi finanšu direktore, sertificēta nodokļu konsultante, SIA Finanšu un juridisko pakalpojumu centrs Factotum valdes locekle Baiba Grandāne.

Kā kļuvāt par Staļu īpašnieci, ja uzņēmumu vairāk nekā 30 gadus asociēja ar tā izveidotāju Vilni Strazdiņu?

I.D.: SIA Staļi ir mana tēva Viļņa Strazdiņa jaunākais bērns, kuru viņš ir auklējis, audzinājis un attīstījis vairāk nekā 30 gadu garumā. Es esmu Viļņa Strazdiņa meita — vidējais bērns. Ir jaunāks pusbrālis, un ir vecāka māsa. Diemžēl Vilnim Strazdiņam bija veselības problēmas, un mūžībā viņš devās pāragri — 2024. gada septembrī. Tēvs šo uzņēmumu stipri mīlēja, jo tajā ieguldīja visu savu dzīvi, laiku, idejas. To rāda kaut vai tikai viens piemērs: kad Vilnis Strazdiņš tika dēvēts par miljonāru, viņš pats uzlocīja piedurknes un remontēja salūzušas iekārtas. Būtībā viņš šajā uzņēmumā varēja izdarīt jebko.

Tieši minētais bija iemesls, kāpēc Staļi 30 gadu laikā ne tikai spēja pārvarēt visādas krīzes, bet arī izaugt un kļūt par lielāko koka logu ražošanas uzņēmumu Latvijā. Vienlaikus tēvs uzņēmumu ir būvējis pakāpeniski savu iespēju robežās daudzu gadu garumā. Tas tika veidots ļoti racionāli un pārdomāti, taču tas nav pielīdzināms ražotnēm, kuras būvētas pēc projekta pilnā apmērā ar visiem punktiem uz i, kā tas varbūt ir, piemēram, Vācijā. Proti, ja bija nauda un vajadzēja piebūvēt attiecīgu cehu, tad tas arī tika darīts, ja bija nepieciešama konkrētā iecirkņa modernizācija, tad to arī paveica. Būtībā uzņēmums kā koks ir izaudzis no mazas sēkliņas un apaudzis ar visa veida nepieciešamajām piebūvēm. Tieši tas Staļus atšķir no daudziem citiem koka logu un durvju ražotājiem ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā.

Staļi ir unikāli arī ar to, ka nevis nodarbojas tikai un vienīgi ar logu un durvju ražošanu, bet arī ar to, ka pats uzņēmums iepērk zāģbaļķus, tos zāģē un pēc tam līmē koka brusas, kuras tad arī izmanto produkcijas ražošanai. Būtībā V. Strazdiņš to izveidoja kā pilna cikla uzņēmumu, tādējādi nodrošinot maksimālu kontroli pār produkciju, tam laika gaitā tika izveidota arī koksnes pārstrādes procesā radušos atlieku pārstrāde pieprasītā produktā – kokskaidu granulās. Šodien daudzi konkurenti gan Latvijā, gan ārzemēs no līmēto koka brusu ražotājiem pērk šo izejvielu un to izmanto savu izstrādājumu ražošanai, bet paši ar baļķu zāģēšanu un brusu līmēšanu nenodarbojas.

Vai iepriekš esat strādājusi Staļos vai kādā citā kokapstrādes uzņēmumā?

I.D.: Nē, neesmu. Esmu ieguvusi ārsta diplomu un arī turpinu strādāt par pediatru.

Cik viegli vai grūti mediķim ir vadīt Latvijas mērogiem vidēji lielu kokapstrādes uzņēmumu?

I.D.: Dzīve cilvēkiem mēdz piespēlēt pārsteidzošus brīžus un situācijas. Vienā brīdī, kad tēvs bija devies mūžībā, bija jāizdara izvēle un jāpieņem lēmums. Savulaik Staļos ir strādājusi mana māsa, taču viņa dzīvo un strādā ārzemēs, tāpēc nevarēja ļoti ātri mainīt savu dzīvi, savukārt daudzus gadus uzņēmumā strādājošais pusbrālis nevēlējās uzņemties šī uzņēmuma pārvaldīšanu, jo viņam ir pašam savs uzņēmums. Ja es būtu atteikusies kļūt par Staļu pārvaldnieci, tad šodien — teju deviņus mēnešus pēc Viļņa Strazdiņa došanās mūžībā - uzņēmums, kurš bija un ir nozīmīgs darba devējs (240 -190) reģionā, produkcijas ražotājs un nodokļu maksātājs (pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem 1,42 milj. eiro 2023. gadā un 0,82 milj. eiro 2024. gadā), jau vairs neeksistētu. Jā, tas ir izaicinājums, pārbaudījums mediķim pieņemt lēmumus logu un durvju ražošanas uzņēmumā, taču atbildes ir meklējamas vadības komandā, kuru izveidoju dažu mēnešu laikā. Varam palūkoties un ieraudzīt, ka ne jau visi tie, kuri šodien vada kādu uzņēmumu, ir mācījušies uzņēmējdarbību vai ekonomiku. Varu secināt, ka gan medicīnā, gan uzņēmējdarbībā būtiskākais ir loģiskā domāšana un atbildības apziņa. Līdztekus tam vēl ir nepieciešama uzdrīkstēšanās. Pašlaik uzņēmumā ir izveidota vadības komanda, kurā ir piesaistīti savā sfērā zinoši speciālisti. Sākumā palīdzīgu roku sniedz tēva labākais draugs, uzņēmējs Uldis Reņģe. Viņš man deva padomus un vadīja Staļus pirmos mēnešu sarežģītajā situācijā, lai es saprastu, kā šis uzņēmums darbojas. Ir piesaistīta profesionāla finanšu pārzinātāja Baiba Grandāne, ražošanas direktora amatā ir atgriezies Renārs Okrašinskis, ir piesaistīta profesionāla pārdošanas komandas vadītāja Sandra Pilābere.

Kāda bija situācija Staļos, kad tos pārņēmāt?

I.D.: Slimības dēļ pēdējos gados Vilnis Strazdiņš no Staļiem jau bija attālinājies, kas komplektā ar sākotnēji augsto inflācijas lēcienu un Eiropas Centrālās bankas vēlmi to samazināt līdz saprātīgiem apmēriem, paaugstinot procentlikmes, būtiski samazināja vēlmes un iespējas būvēt jaunus un renovēt jau esošos objektus, radīja nepievilcīgu ainu — stagnāciju. Rezultātā 2024. gada vēlā rudenī Staļus pārņēmu ar salīdzinoši skaudru diagnozi (bagāžu) —nesamaksātas parādsaistības, arī valstij nodokļos, zaudēti produkcijas ārvalstu pircēji. Diemžēl ar daļu no produkcijas pircējiem attiecības bija sašūpotas. Patīkami, ka bija un ir arī tādi Staļu darījumu partneri, kuri atbalsta kompāniju ar saviem pasūtījumiem un piegādēm.

Vai nav bijis interesentu piedāvājumu iegādāties Staļus?

I.D.: Piedāvājumi ir bijuši, un arī savi priekšlikumi ir izteikti. Diemžēl varbūt situācija, kurā atradās Staļi, bija tas iemesls, kāpēc potenciālie pircēji to uztvēra kā lētu uzņēmumā esošās tirgus nišas pārņemšanas iespēju, nevis kā perspektīvās attīstības bāzi. Šie piedāvājumi nav bijuši pārdomāti un reāli. Strādājam paši, lai Staļi atkal uzaudzētu savus muskuļus, kādi tie savulaik bija.

Visu interviju lasiet 20.maija žurnālā Dienas Bizness!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.