Latvija sirgst ar to, ko es saucu par "datu dīķu" sindromu. Katrai ministrijai un katrai iestādei ir sava sistēma, savas prioritātes, savs IT plāns, savukārt iedzīvotājam joprojām dati jāvada manuāli, jāpievieno e-pastam izziņas, ko jau ir izsniegusi cita valsts iestāde.
2026. gadā tas vairs nav tehnoloģisks ierobežojums, bet gan plānošanas un politiskās gribas jautājums.
Vienota IT pārvaldība
Es uzskatu, ka Latvijai vajadzīga centralizēta IT pārvaldība. Tā nav valsts aparāta paplašināšana – tā ir pretēja kustība. Šobrīd katrs resors plāno paralēli, dublē risinājumus, atkārto kļūdas. Centralizēts modelis ļauj definēt, ka procesu digitalizācija ir valstiska prioritāte, ko nedrīkst atstāt vienas ministrijas izlemšanai. To pašu mēs redzam citos lielos valsts projektos, piemēram, Rail Baltica – bez vienota redzējuma katrs skatās tikai savas organizācijas sienās un neviens neredz kopainu.
Vienota institūcija ar atbilstošu mandātu nodrošinātu vienotu arhitektūru, kvalitātes kontroli, projektu vadību un risku pārvaldību. Tā strādātu ciešā sadarbībā ar CERT.lv un Aizsardzības ministriju kiberdrošības jautājumos, un konsolidētu kompetences, kas šobrīd ir izkliedētas. Un, kas ir vissvarīgāk, tā ļautu novērtēt valsts IT investīcijas no viena skatu punkta – vai tās dod ieguvumu sabiedrībai, vai dublējas, vai dod eksporta potenciālu. Piecu gadu laikā šāda pieeja varētu mainīt Latvijas valsts IT līdz nepazīšanai. Labs piemērs ir Ukraina, kas lielāko digitālās pārvaldes izrāvienu pieredzēja kara laikā, jo saprata, ka nav vairs laika strīdēties, ir laiks vienoties par mērķi. Pašlaik Ukrainai ir viena no modernākajām e-pārvaldēm pasaulē. Mums ir, ko no viņiem mācīties.