Privātajā sektorā darbvietu skaita kritums mazina nodokļu ienākumus, bet publiskajā tā pieaugums palielina nodokļu izdevumus.
Pašreizējās sociāli ekonomiskās sistēmas pamatā ir tieši privātā sektora (komercsektora) darbvietas, jo privātā sektora samaksāto nodokļu daudzums ir valsts labklājības pamats. Proti, tas ir pirmais maksājums – kamēr tā nav, par publiskā servisa pakalpojumiem nav, ar ko maksāt. Publiskais sektors arī maksā nodokļus no savām algām, tikai tie ir otrreizējie maksājumi, ja skatās pēc būtības. Šī nauda jau vienreiz ir bijusi valsts kasē. Ja pirmās reizes nebūtu, nebūtu arī otrās. Tas nozīmē, ka no privātā sektora labsajūtas jeb jaunvārdā «labbūtības» ir un būs atkarīga Latvijas valsts spēja nodrošināt finansējumu sabiedrībai nepieciešamo pakalpojumu – veselības aprūpes, izglītības, drošības, infrastruktūras – nodrošināšanai.
Būtībā viss griežas ap labvēlīgo uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Reāli Latvijā politiskā pārvalde pamanās palielināt otrreizējos maksājumus tautsaimniecības stagnācijas apstākļos pat brīdī, kad pamatmaksājums paliek nemainīgs vai pat samazinās. Šķiet, tas nepaliek bez sekām.
Ar kājām gaisā iet aizvien grūtāk
Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka aizņemto darbvietu skaits sabiedriskajā sektorā 2024. gadā bija 287 816, kas ir par 894 vairāk nekā 2023. gadā, kad bija 286 922. Savukārt privātajā sektorā aizņemto darbvietu skaits 2024. gadā bija 593 549, kas ir par 5982 mazāk nekā 2023. gadā, kad bija 599 531, bet 2022. gadā bija pat vēl vairāk – 603 276. Protams, statistikas annālēs var atrast, ka vēl vairāk privātajā sektorā nodarbināto bija tālajā 2007. gadā – 710 574 vai pēdējā laikā – 2019. gadā – 624 928, bet ievērojami mazāk to bija 2010. gadā – 491 432. Interesanti, ka sabiedriskajā sektorā visvairāk aizņemto darbvietu bijis 2008. gadā – 329 526, kas 2010. gadā saruka līdz 285 311, bet 2022. gadā nokāpa līdz 284 440 un pēc tam sāka nelielu pieaugumu. No vēstures ir redzams, ka, jo vairāk valstij algojamo, jo smagāka krīze seko, jo mazāk strādā privātajā sektorā, jo smagāk klājas, jo plānāks budžets. Mainot darbvietu skaitu par labu publiskajam sektoram, ir gluži kā staigāt uz rokām. Mazliet var, bet, jo ilgāk to dara, jo grūtāk izdodas. Staigāšanai ir paredzētas kājas.
Zuduši miljoni un pat miljardi
Šo ačgārno staigāšanu var izteikt naudā. Pavisam vienkārši – grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu (2025. gada pirmajā ceturksnī) nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro, bet 2024./2023. gadā privātajā sektorā aizņemto darbvietu zudums ir 5982, kas nozīmē – tikai viena gada laikā valsts nodokļos nesaņem 78,69 miljonus eiro? Ja paraugāmies uz pazaudēto aizņemto darbvietu skaitu starp 2007. gadā (710 574) un 2024. gadā esošajām (593 549) darbvietām, starpība ir 117 025, no kā iegūsim iztrūkumu 1,54 miljardus eiro tikai nodokļos vien, neskaitot, ka šajās zudušajās darbvietās strādājošie bija arī akcīzes un citu nodokļu maksātāju vidū. Patiesībā 17 gadu laikā teorētiski ir pazaudēti ne tikai 1,54 miljardi eiro gadā, bet krietni vairāk.
Kā pīrāgu ēd no otra gala
Valsts budžets ir kā pīrāgs ar diviem galiem. Viens ir ieņēmumu gals, bet otrs – izdevumu. Centrālas statistikas pārvaldes dati ir arī par otru pīrāga galu. 2024. gadā sabiedriskajā sektorā aizņemto darbvietu skaits ir palielinājies par 894 vienībām. Pieņemot, ka tās ir darbvietas ar vidējo darba algu, var secināt, ka kopumā valsts makam tas gada laikā ir izmaksājis teju 23,3 miljonus eiro, no kuriem 11,76 miljoni eiro ir atgriezušies valsts kasē kā nodokļi. Summējot aizņemto darbvietu skaita sarukumu pie privātajiem darba devējiem un pieaugumu sabiedriskajā sektorā, ir jāsecina, ka to kopējā ietekme uz valsts kabatu ir 101,99 miljoni eiro, no kuriem 11,76 miljoni eiro atgriezās kā nodokļi no sabiedriskajā sektorā samaksātajām algām un no tām veiktajiem pirkumiem. Protams, tas ir aptuvens un vispārīgs aprēķins, kas satur kļūdas faktoru, taču tas parāda aptuveno realitāti.
Kad pīrāgs apēsts, ir jautājumi
Ik gadu šo pīrāgu ēd no abiem galiem, un tādēļ pēc šiem ikgadējiem mielastiem gribas prasīt lietas. Vispirms – vai valsti pārvaldošie turpinās visu kā līdz šim – turpinās palielināt sabiedriskajā sektorā aizņemto darbvietu skaitu (jo īpaši jautājums ir par pašu pārvaldi un tās vadošo darbinieku algām)? Vai palielinās esošo nodokļu likmes, ieviesīs jaunus nodokļus (maksājums), atteiksies no kādām nodokļu atlaidēm, jo cerēt uz privātajā sektorā aizņemto darbvietu skaita atjaunošanos kaut vai 2022. gada līmenī vismaz pagaidām nav īsti pamata? Ik pa brīdim izskan neapmierinātība ar valsts vēlmi izvirzīt arvien augstākas prasības privātajā sektorā strādājošajiem, aizbildinoties ar Eiropas Savienības prasībām (kaut arī tādas top ar Latvijas valsts piekrišanu vai klusēšanu). Diemžēl šāda politika var būt tikai īstermiņa risinājums. Vai tiešām patīk staigāt uz rokām? Zinām taču, ka kļūs aizvien grūtāk un ķeza būs jāatrisina tiem, kuri pie varas būs pēc vairākiem gadiem.
Darbvieta ir vērtība
Latvija pēc būtības vairs nevar atļauties nodarboties ar darbaspēka eksportu uz Eiropas Savienības bagātākajām valstīm. Šie mūsu «pazaudētie» darbinieki ceļ citu valstu labklājību, palielina nodokļu ieņēmumus, turklāt šīs valstis par šo darbspējīgo cilvēku izaudzināšanu, izskološanu un «piegādi» neko nemaksā. Kompensācijas mehānisms nepastāv! Statistikas dati rāda, ka kopumā Latvija pēdējo 35 gadu laikā gan migrācijas, gan mirstības pārsnieguma pār dzimstību dēļ ir zaudējusi vairāk nekā 810 tūkstošus iedzīvotāju jeb 30% no kopējā iedzīvotāju skaita 1990. gadā. Šī, iespējams, ir pagātne, bet nedrīkst atkārtot pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu un 2008. gada recesijas laika kļūdas, kad par visefektīvāko risinājumu tika uzskatīta darbvietu likvidācija, un vēl labāk, ja šo likvidēto darbvietu bijušie darbinieki sakravā koferi un pamet valsti, jo tad nav jāmaksā pabalsti.
Proti, līdzībās runājot – valstij būtu jāsāk staigāt kājām, jāsāk balstīties uz privātā sektora darbvietām. Nedrīkst tās likvidēt un kaut ko kompensēt publiskajā sektorā. Turklāt ik vienas jaunas darbvietas izveide izmaksā milzīgu naudu, bet investori iegulda tajā valstī un vietā, kur tiem ir visizdevīgākie nosacījumi. Potenciālie investori, šķiet, nestāv pie Latvijas durvīm un nebūt negaida, jo par investīcijām notiek pamatīga cīņa. Tas tikai nozīmē, ka ikviena esošā darbvieta privātajā sektorā ir milzīga vērtība, un tas būtu jāsaprot pilnīgi visiem! Īsi sakot, valstij ir jānostājas uz kājām, tas jāapzinās un jāsāk iet pareizi. Kuram tas rūp?