Eksporta plaisa starp Latviju un pārējām divām Baltijas valstīm acīmredzami pieaug.
To rāda kādreizējā Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītāja Mortena Hansena un AS Industra Bank valdes priekšsēdētāja Dr. oec. Raivja Kakāņa pētījums par Latvijas eksporta attīstību pēdējo 15‒30 gadu laikā uz pārējo divu Baltijas kaimiņvalstu fona.
Latvijas eksporta atpalicība reģionā aug
Pētnieki parāda kopējos eksporta ienākumus un izaugsmi 2024. gadā pret 2020. gada rezultātu. Proti, ja 2020. gadā Latvijas un Igaunijas eksporta ienākumu apmērs bija ļoti līdzīgs – 18,99 miljardi eiro Igaunijai un 18,31 miljards eiro Latvijai ‒, tad 2024. gadā Igaunijai tas bija jau 30,14 miljardi eiro, bet Latvijai – 25,98 miljardi eiro, savukārt Lietuva no 36,41 miljarda eiro savus eksporta ienākumus ir audzējusi līdz 58,11 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas eksporta ienākumu (ieskaitot inflācijas efektu) izaugsmes temps minētajā posmā ir 42%, Igaunijas ‒ 59%, bet Lietuvas ‒ 60%. 2024. gadā Latvijā imports pārsniedza eksportu par vairāk nekā vienu miljardu eiro, kamēr Igaunijai eksporta ienākumi pārsniedza importu par teju 223 miljoniem eiro, bet Lietuvai pat vairāk par četriem miljardiem eiro. Lietuvai gan ir naftas pārstrādes komplekss, bet nevietā ir atrunas par to, ka Latvijai nav tāda uzņēmuma, jo arī Igaunijai tāda nav, turklāt nevienai no Baltijas valstīm nav tādu derīgo izrakteņu kā nafta vai dabasgāze. Faktiski Latvijas atpalicība eksporta ienākumos no Igaunijas 2020. gadā bija tikai ap 0,6 miljardiem eiro, bet četru gadu laikā pieauga līdz četriem miljardiem, no Lietuvas atpalicība sasniedza pat vairāk nekā 32 miljardus eiro. Pētnieki jautā ‒ vai Latvija ar savu līdzšinējo pieeju vispār spēs vēl kādu valsti «noķert» un aizsniegties līdz ES vidējiem rādītājiem?
Birokrātija ir parādu bedres cēlonis
Pēdējā piecgade kopš 2020. gada Latvijā raksturojas ar nebeidzamu un hipertrofētu liegumu un īpaši izsmalcinātu birokrātisku formulu piemērošanu, kuras pārsvarā pamatoja ar kādu ārēju, globālu vajadzību. Piemēram, pandēmijas liegumi Latvijā caurmērā bija krietni bargāki nekā kaimiņvalstīs. To pamanīja katrs, kurš šajā laikā aizbrauca līdz Igaunijai vai Lietuvai. Tāpat kaut kas līdzīgs bija ar nevakcinēto darbinieku «piespiedu» atlaišanu no darba, kas noveda pie darbaspēka zaudējumiem. Finanšu sistēmas kapitālais remonts Latvijā noveda pie «brīnumiem», kādu nav, piemēram, Lietuvā. Tālāk seko dabas resursu izmantošanas ierobežojumi ar dažādiem «skaistiem un cēliem iemesliem» un palielināti nodokļi un nodevas.
Piemēram, tikko Dabas resursu nodokļa likumā kūdrai nodokli vēlamies pacelt n-tās reizes. Vai tas vairos šīs nozares izaugsmi Latvijā? Dīvaini, bet valsts pārvaldītāji Latvijā visus iespējamos regulējumus ir ieviesuši krietni pārspīlēti centīgāk nekā kaimiņzemēs. Tik centīgi, ka paši attopas un saprot tā dēvētā zaļā koridora ieviešanas nepieciešamību birokrātijas džungļu pārvarēšanai. Nenoliedzami, ka publiskā retorika pēdējā gada laikā ir uzlabojusies, jo ir daudz runu par birokrātijas mazināšanu, par atvieglojumiem birokrātijas džungļos, tomēr praktisku panākumu vismaz pagaidām ir ļoti maz. Protams, tas ir labāk nekā nekas, taču ne jau ziemeļu un dienvidu kaimiņi gaidīs, kad te Latvija izcirtīs savus birokrātijas un pārspīlēto prasību džungļus.
Politika, kas ved uz nekurieni
Pašreizējo valsts politiku rezultāts ir eksporta/importa negatīvās bilances pieaugums, kas rezultātā izpaužas parādu palielināšanā. Rubrikā Kuram tas rūp? tas jau ir pētīts. Īsi sakot, tirdzniecības bilances negatīvā summa 30 gadu laikā teju precīzi sakrīt ar valsts, uzņēmumu un privātpersonu parādu kopsummu. Miljardus, ko Latvijas valsts aizņemas ik gadu, tā savā ziņā tērē iepriekšējo parādu pārfinansēšanai. Proti, to algu, kas birokrātiem uz parāda izmaksātas iepriekš. Turklāt šobrīd maksā tās pašas algas, lai mazinātu birokrātiju, proti, par to, ka viņi nedara to, ko centīgi darīja iepriekš. Tāds formulējums, lai neteiktu, ka par nestrādāšanu maksā. Patlaban ir situācija, kad budžetā trūkst vairāki miljardi eiro.
No vienas puses, tā ir summa, kas trūkst birokrātu darba nu jau vēlamās bezdarbības apmaksai. No otras puses, šī summa aptuveni līdzinās negatīvās tirdzniecības bilances paredzamajam izmēram nākamgad. Šādu «meldiņu» turpinot, atpalicība no Lietuvas un Igaunijas tikai augs, turklāt labi matemātiķi varētu pat saskatīt funkcionālu sakarību, kā tas notiks. Birokrātisko funkciju, kas kavē tautsaimniecību, uzturēšanai naudu konstanti aizņemas, un postījumu apmērs konstanti aug, no lineāras funkcijas lēni pārvēršoties «skaistā» eksponentē. Tās noslēgumā, rādās, ka varam nonākt līdz nejēdzīgiem nodokļiem ar augstām likmēm, starptautisko un pašmāju aizdevēju neuzticību, valsts primāro pakalpojumu kvalitātes un pieejamības pasliktināšanos u. tml., kas draud jau ar daudziem būtiskiem eksistences riskiem. Eiropas Savienībā jau ir rūgta pieredze, piemēram, ar Grieķijas parādiem un mācībām, kāpēc tāda situācija izveidojās. Latvija nav Grieķija, un diez vai ES pieļaus kādas atsevišķas mazas ekonomikas nonākšanu līdzīgā purvā.
Eksports ir vienīgā iespēja
Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm arvien vairāk, un, neko nedarot, šī atpalicība tikai pieaugs, nevis samazināsies. Ja vien tirdzniecības bilance būtu pa nullēm, mums pat šobrīd varbūt pietiktu naudas visu valsts vadītāju palielinātajām algām. Patīk vai nepatīk, bet eksports un tā atvestā nauda uz Latviju acīmredzami ir valsts klerku vienīgā iespēja saņemt savas algas bez nākotnes riskiem valstij kopumā. Vienlaikus tik nelielā valstī eksports ir teju vienīgā iespēja uzņēmējdarbībai strādāt ar jēdzīgu peļņas maržu, jo bez peļņas nav iespējams uzkrāt kapitālu un veikt investīcijas ‒ tātad attīstīties.
Vietējais tirgus apmierinošu peļņu var nodrošināt tikai dažās nozarēs. Vienlaikus pēdējo desmitu gadu laikā Latvijā ir slēgta ne viena vien ražotne un vēl kāds labs daudzums iecerēto, kuru izveidei bija idejas, taču dažu subjektīvu un arī objektīvu iemeslu dēļ tās nav materializējušās. Šajos procesos nebūs viens vainīgais iemesls, jo kādā vietā birokrātisko procedūru maratons nogurdināja privāto investoru, turklāt potenciālajam investoram labvēlīgākus nosacījumus piedāvāja tepat netālu citā valstī, vēl citā gadījumā investors nespēja izzīlēt iecerētā projekta ilgtspēju vairāku gadu desmitu nākotnē un attiecīgās garantijas, turklāt pārliecību nespēja sniegt arī Latvijas valsts, vienlaikus ir bijušas arī ieceres par «gaisa pilīm». Kā rāda pētnieki, gan Igaunijai, gan Lietuvai, šķiet, šādas ķibeles ir gājušas secen vai arī skārušas krietni mazāk. Tas tikai nozīmē ‒ ja šīs problēmas cēloņus neatrod, tad nekādas pozitīvas pārmaiņas nav iespējams sagaidīt, tieši pretēji – būs tikai sliktāk.
Ķeza ir tieši tagad un acu priekšā
Neraugoties uz birokrātu centību, visā brīvvalsts pastāvēšanas laikā Latvijas tautsaimniecībā eksporta nozīme ir pieaugusi, jo eksporta devums IKP no aptuveni 30% 1995. gadā ir pieaudzis līdz 70% 2023. gadā. 2024. gadā ir kritums līdz 64%, un mēs redzam rezultātus. Tēlaini runājot, pie budžeta veidošanas deg sarkanās lampiņas visā vadības panelī, bet daļa pie stūres esošo, šķiet, īsti nesaprot, ko tās signalizē par 2026. gadu. Ir jautājums – vai birokrātu centība ir apturēta? Vai kāds ir pārvietojis ražošanu un eksportu pirms klimata mokām un piesārņojuma draudiem? Vai ir kāda valdības darbība, kuru var raksturot ar rezultātu ražotāju labā? Jā, ir, bet vai ar to būs gana, to varēsim atbildēt tikai pēc gadiem, jo jaunas ražotnes netop dažu mēnešu laikā, modernizācijas projekti rit gadiem un arī laiks no jaunu investoru paziņojuma par nākšanu uz Latviju līdz reālai ražotnes iedarbināšanai ir mērāms gados.
Patlaban vienīgais budžeta glābšanas riņķis ir aizņemšanās – valsts parāda audzēšana un Eiropas Savienības fondu dāvanas, kuru jēga un lietderība rezultējas naudas ieplūdināšanā apritē. Šo fondu naudas funkciju bieži vien maldīgi dēvē par investēšanu. Investīciju nozīme ir gūt peļņu, bet ES līdzekļu ieplūdināšana peļņu tiešā veidā neparedz. ES dāvanas ir tā savdabīgā barjera, kas attur valsti no, maigi izsakoties, pamatīgas ķezas, jo šie Briseles ziedojumi slēpj pašreizējās un daudzu iepriekšējo valdību mazspēju, kuras «ziediņi» ir jau redzami, bet «odziņas» nākamajos gados, var gadīties, būs vēl rūgtākas, nekā varam iedomāties. Kuram tas rūp? Tiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Latvijā!
