Meža nozare pēdējo 30 gadu laikā ir kļuvusi par Latvijas tautsaimniecības stūrakmeni. Tā ne tikai “atved” naudu no ārzemēm, eksportējot visdažādākos koksnes izstrādājumus, bet ir arī ļoti nozīmīgs darba devējs, jo īpaši lauku reģionos, kur alternatīvu darba vietu faktiski nav. Var tīri spekulatīvi “izņemt” no nodarbināto skaita cilvēkus, kuri strādā gan koksnes pārstrādes un mežsaimniecības uzņēmumos, gan sniedz tiem dažādus pakalpojumus, rezultāts būs ļoti drūms. Būtībā meža nozare gan uztur pati sevi, gan dod darbu citām sfērām, kurās tāpat ir vajadzīgi darbinieki. Sava veida “atbalss” efekts.
Meža nozare ir nozīmīgs nodokļu pelnītājs un maksātājs. Aprēķini rāda, ka nozares uzņēmumi 2024. gadā nodokļos (neskaitot pievienotās vērtības nodokli) ir samaksājuši teju 391 milj. eiro, 2018. gadā tie bija ap 223 milj. eiro, kas nozīmē pieaugumu par 168 milj. eiro. Tas ir daudz.
Jā, ir uzņēmumi, kuru kopējais samaksāto nodokļu apjoms ir atšķirīgs, tas ir saistīts ar darbības specifiku; lielākoties šādu uzņēmumu samaksātie darbaspēka nodokļi mērāmi simtos tūkstošu vai pat miljonos eiro. Var izrēķināt, cik naudas nodokļos “atnes” viens kubikmetrs mežā iegūtas koksnes. Ja pērn ieguvām 16 milj. m³ koksnes, vidēji viens kubikmetrs valsts makā tikai darbaspēka nodokļos vien “atnesa” 24,5 eiro, kam pieskaitot pievienotās vērtības, nekustamā īpašuma un uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumus, summa krietni pieaugs. Piemēram, AS “Latvijas valsts meži” valsts budžetu nodokļu veidā 2024. gadā papildināja ar teju 49 milj. eiro + iespaidīgām dividendēm, kas (varbūt) ļāva nepalielināt kāda nodokļa likmi un deva papildus naudu valsts drošībai, veselības sfērai utt.
Neraugoties uz to, ka meža nozare laukos ir nodarbinātības pamatu pamats, joprojām ir virkne cilvēku, kuri sevi lepni dēvē par “dabas draugiem” (“vides aktīvistiem” u.c. smalkos vārdos) un dara daudz, lai darba vietu skaits un uzņēmumu samaksāto nodokļu apjoms laukos samazinātos. (Jāpiebilst, ka tie paši cilvēki ir gatavi nodokļu maksātāju naudu paprasīt jebkam.) Neticami, bet fakts! Kā to dara? Sabiezinot krāsas par bioloģiskās daudzveidības problēmām, par pārāk lieliem koksnes ieguves apjomiem, tos neatlaidīgi dēvējot par “meža izciršanu”, kaut arī Latvijā šādu problēmu nav. Ir pietiekami daudz cilvēku (vieniem, šķiet, trūkst zināšanu, izpratnes, tie akli paļaujas uz autoritātēm, otri ir gudri, manīgi izmantojot pirmos, lai apgūtu finansējumu un ne tikai...), kuri Latvijā kārtējo reizi “meklē Kongo”, iniciējot skaļas sabiedrības mazākuma izpausmes, lai “piespiestu” lēmumu pieņēmējus reaģēt ar jauniem ierobežojumiem vai liegumiem saimnieciskajai darbībai mežos. Tā ir savdabīga cīņa: kā apgrūtināt saimniekošanu mežā, kā nepieļaut koksnes ieguvi tās industriālo produktu un augstas pievienotās vērtības izstrādājumu ražošanai. To visu cenšas panākt ar dažādiem jauniem liegumiem, ierobežojumiem koksnes resursu ieguvei. Paradoksālā kārtā tas notiek brīdī, kad valsts nozīmīgā prioritāte ir aizsardzība, kurai ir nepieciešami prāvi papildus resursi. Turklāt, ļoti svarīgi atgādināt – tie, kas vēlas saimniecisko darbību ierobežot, nenāk ar priekšlikumiem, ko darīt, kā nopelnīt utt.
“Drošības miljards”
Meža nozares uzņēmēji nāca klajā ar iniciatīvu, kā iekasēt vairāk nodokļu, attiecīgi būtiski nepalielinot valsts parādu (jo naudu nopelnīs, ne aizņemsies), proti, 3-5 gadu periodā palielināt meža nozares izlaidi, kāpinot ikgadējo koksnes ieguves apjomu valsts mežos par aptuveni 2 milj. m³ (jeb ~15% no vidējā apjoma pēdējos 5 gados). Iniciatīvas pozitīvā ietekme uz budžetu būtu aptuveni 200-300 milj. eiro katru gadu (tiešie un netiešie nodokļi + palielināts dividenžu apjoms no valsts mežu apsaimniekošanas). 3-5 gadu periodā tas būtu aptuveni 1 miljards eiro – jeb simboliski “drošības miljards” no meža nozares. Nozare redz, ka valsts var iegūt vairāk; tam nepieciešama nosacīta koksnes resursu mobilizācija. Vai to var īstenot? Var, tā nav zinātniskā fantastika! Kas būtu jādara?
Bailes rīkoties
Latvijas valstij piederošos saimnieciski izmantojamos mežus, kuri pašlaik “izkaisīti” starp trim ministrijām – Aizsardzības, Zemkopības un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības –, jākoncentrē vienviet – AS “Latvijas valsts meži” (LVM) pārziņā. Rezultātā bez izmaiņām normatīvajos aktos, bet valsts mežos maksimāli pieļaujamās ciršanas tāmes ietvaros, kokrūpnieki ik gadu varētu papildus iegūt vismaz vienu miljonu kubikmetru koksnes galvenajā cirtē un vēl vairākus simtus tūkstošus kopšanas cirtēs. Šie ik gadu papildus pieejamie resursi būtu lieliska iespēja kliedēt bažas par koksnes resursu pieejamības kritumu perspektīvā, vienlaikus valsts budžetā saņemot lielākas dividendes. Protams, ar šo risinājumu vien var nepietikt, bet – koksnes resursu mobilizācijas otrā fāze varētu būt pašvaldību īpašumā esošo saimnieciski izmantojamo mežu nodošana “Latvijas valsts mežu” apsaimniekošanā. Vietvaru īpašumā ir desmitiem tūkstoši hektāru mežu, kuros bieži vien nekas nenotiek. Savulaik vērtējot, kā pašvaldībām sokas ar mežu apsaimniekošanu, atklājās meža apsaimniekošanas plānu neesamība, kas nozīmēja vērtīgo aktīvu atstāšanu savā vaļā. Veicot detalizētāku izpēti, nācās secināt, ka bieži vien tā nebija nevēlēšanās apsaimniekot vērtīgos aktīvus – mežus –, bet gan bailes rīkoties, jo varētu sekot pārmetumi – “visu izcērt”... Domājams, neviens, kurš vēlas tikt ievēlēts vietējā pašvaldībā, nevēlas dzirdēt sev veltītus vārdus: “Dabai sliktu darošs”. Kopumā pašvaldību īpašumā vai tiesiskajā valdījumā ir aptuveni 122 714 ha jeb 4% no kopējās mežu platības valstī. Valsts kontroles lietderības revīzijā par pašvaldību rīcību ar meža resursiem secināts, ka pašvaldības ar to īpašumā esošajiem meža resursiem nerīkojas saimnieciski, negūstot iespējami lielāko labumu no šo vērtīgo publisko aktīvu pārvaldības. Tas tikai apliecina, ka jautājums par pašvaldību īpašumā esošo saimnieciski izmantojamo mežu nodošanu apsaimniekošanai LVM ir vietā.
Un atkal BET!
Vēl ir trešā koksnes resursu mobilizācijas iespēja, kas vienlaikus varētu būt vissarežģītākā – kā pārliecināt ciršanas vecumu sasnieguša meža privāto īpašnieku doties uz savu īpašumu iegūt koksni. Ja pirmie koksnes mobilizācijas pasākumu plāna punkti ir īstenojami savā ziņā ar administratīvām metodēm, privātīpašnieku mežu kontekstā ir nepieciešama lielākas saimnieciskas brīvības piešķiršana un papildus motivācija (tās radīšana).
Var jautāt, vai koksnes resursi vispār ir nepieiešami, vēl jo vairāk, ja 2025. gada I pusgada meža nozares eksporta ienākumu apjoms pat statistiskās kļūdas robežās ir sarucis. Lai tas ir niecīgs sarukums uz 1,7 miljardu eiro no ārzemēm iegūtās naudas fona, taču jārēķinās, ka pieauguši meža nozares importa tēriņi. Atcerēsimies, ka Latvijā bija salīdzinoši daudz uzņēmumu, kuri savu izstrādājumu ražošanai izmantoja Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes koksnes izstrādājumus (~1,5-2 milj. m³), kas pēc sankciju ieviešanas ir “ārpus spēles”. Eiropas tirgum koksnes izstrādājumi ir vajadzīgi un, ja tiem izejvielas var iegūt Latvijā, tas nozīmē papildus naudu mežsaimniekiem un visiem ar nozari saistītajiem. Faktiski ieguvēji būtu visi – gan valsts, gan meža nozares uzņēmumi, gan darbinieki, būtībā – visi laukos dzīvojošie; darba vietas privātajā sektorā ir pamats, lai būtu nepieciešami bērnudārzi, skolas, poliklīnikas, kultūras nami, arī veikali, ēdnīcas, kafejnīcas utml. Un atkal jāsaka: BET… Pēc tā dēvētās dabas skaitīšanas ir pagājuši 7 gadi, bet problēmas nav atrisinātas. Dabu tā kā saskaitīja, bet “pēc tam” joprojām ir “pēc tam”. Vēl jo vairāk, ja biotopu inventarizācija izmaksāja, aptuveni 9,5 miljonus eiro, kas Latvijas apstākļiem ir visai iespaidīga summa, kāpēc nav brīnums, ka naudas pietika gan filozofiskai aptaujai “Ko latvietim nozīmē daba”, gan PR firmas noalgošanai, gan “Lielo dabas skaitīkļu” atklāšanai, gan citām aktivitātēm, nerunājot par aptuveni simt septiņdesmit dabas ekspertiem, kam vairākus gadus tika garantēts darbs un atalgojums. Vēlme izņemt no saimnieciskās aprites iespaidīgu daudzumu mežu, kuri atrodas koksnes ieguves ciklā, šiem “dabas un valsts” draugiem neizdevās, bet tracis sacelts liels. Īsāk sakot, notiekošo var vērtēt kā negodīgas konkurences radīšanu Latvijā strādājošajiem un saimniekojošajiem. Vēl ir jautājums par iztērēto miljonu ekonomisko atdevi, jo par šādu naudu var uzbūvēt salīdzinoši prāvu ražotni ar vairākiem desmitiem jaunu darba vietu. Vai tiešām ir labāk, ja jaunu darba vietu nav, bet tiek likvidētas jau esošās?
Viens vienīgs jautājums
Nenoliedzami – bija, ir un, visticamāk, būs jautājumi, kā (cik efektīvi, lietderīgi) tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Diemžēl, kā liecina peripetijas ap “Rail Baltica”, neviens neatbild un neviens nezina, cik šis “gadsimta projekts” izmaksās un vai vispār tiks uzbūvēts, kaut valstij trūkst naudas sabiedrībai daudz svarīgākām lietām. Paradoksāli skan, bet ziņu aģentūra LETA vēsta, ka “bijušais satiksmes ministrs Tālis Linkaits neļāva pilnvērtīgi informēt valdību par dzelzceļa projekta “Rail Baltica” izmaksu pieaugumu.” Proti Satiksmes ministrijā norāda, ka 2022. gada martā tā bija sagatavojusi informatīvo ziņojumu, kas saturēja informāciju par izmaksu pieaugumu “Rail Baltica” projektā, bet, kā atzīmē SM, šī ziņojuma tālāku virzību apturēja tā laika satiksmes ministrs T. Linkaits, vēlāk valdībā iesniedzot informatīvo ziņojumu, kurā bija norādītas zemākas aplēses par projekta izmaksām. Pamattrases izmaksas Latvijā kāpušas septiņas reizes līdz 8,7 miljardiem eiro, atklāja Valsts kontrole. Kā var vērtēt tādu šī konkrētā ministra attieksmi un darba stilu kopumā? Vai tā ir totāla bezatbildība?! … Naudu tērēt daļa politiķu “māk”, vajadzētu iemācīties to nopelnīt. Piemēru, kur uzņēmēju nopelnītais tiek vienkārši un neapdomīgi iztērēts, nav maz. Problēmas būtība – attiecīgu lēmumu pieņēmēji, vai nu nesaprot (kam negribas ticēt), vai arī pārāk uzticas zināmiem “darītājiem”, “padomniekiem”. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā valsts budžets nevar atļauties zaudēt nevienu darba vietu meža un arī citās ar zemes apsaimniekošanu – pārtikas, kūdras – saistītās nozarēs. Politisko lēmumu pieņēmējiem un to gatavotājiem jāsaprot, cik lielu pienesumu valsts budžetam tieši un vēl jo vairāk netieši rada viena darba vieta. Diemžēl, jo mazāk darba vietu, jo mazāk cilvēku dzīvos Latvijā, vienlaikus viņiem nāksies maksāt lielākus nodokļus.
Meža nozare var pildīt “stratēģisko rezervju” lomu kopējā Latvijas tautsaimniecībā. Kas nepieiešams? Tikai lēmumu pieņēmēju izpratne par situāciju un attiecīgi lēmumi, kuru pamatā ir tikai viens vienīgs jautājums – vai mēs Latvijā esam gatavi izmantot tos aktīvus, kas ir sabiedrības rīcībā?
Tieši meža un ar to saistīto nozaru sakarā Latvijā ir aktualizējusies būtiska problēma, ar ko pietiekami regulāri saskaras teju visa uzņēmējdarbības vide un kuru pārlieku uzkrītoši izliekas nemanām politiskajā vidē – kopējā ainā saskatīt un aktualizēt tikai atsevišķas detaļas, aizmirstot to savstarpējo saistību. Ja liela daļa Latvijas uzņēmēju jau domā par 2040. un 2050. gadu, virkne pietiekami aktīvu ļaužu no vienas puses ir gatavi paprasīt naudu ik ministrijai, jo “Somijā tā ir”, “ik demokrātiskā valstī...”, “lai nodrošinātu neatkarību” utt., tai pašā laikā darot pietiekami daudz, lai valsts makā naudas būtu mazāk. Faktiski ar aktīvu plašsaziņas līdzekļu atbalstu sabiedrībā tiek radīts mistiska meža nozares uzņēmēja tēls, kas noteikti vēlas ko traucēt, apturēt, iznīcināt, sabojāt utt. Turklāt, bieži vien aktīvisti sarosās vien tad, kad kāds no uzņēmējiem nācis klajā ar loģisku, valstij (tātad mums visiem) nepieciešamu priekšlikumu. Līdz tam aktīvisti klusē, bet, kolīdz priekšlikums izskanējis, pie darba ķeras pensionēti mediķi un izdevēji, profesionālas režisores, ar zinātņu doktora grādiem lepojošamies ļaudis utt. Daļa sabiedrības jau apzināti iemācīta, ka “aktīvisms – tas ir labi”, kam it kā nevarētu iebilst, vien... Ja neattīstīsim ražošanu, nekļūsim energoneatkarīgi, necelsim dzīvojamās ēkas, ierobežosim graudkopību utt. – ko konkrēti piedāvājat vietā? Kā pelnīsim? Kā stiprināsim drošību? Uz šo jautājumu parasti ir viena atbilde: “Mūsu uzdevums ir iebilst, jūsu – domāt citus variantus. Ja nepatiks 2., 3 vai 4. variants, cīņu turpināsim.” Pieļaujami, nemitīgie pārkārtojumi Latvijas izglītības sistēmā un akūts profesionālu mācībspēku trūkums ir atstājis paliekošas pēdas vismaz sabiedrības daļas spriestspējā, kas kļūst arvien gaistošāka parādība situācijā, kurā problēmas jārisina šodien, ne jāatstāj nākamajai Saeimai vai nezināmiem “citiem”.
