Tas ir mīts, ka Latvijā ir piena deficīts, sacīja Trikātas KS direktors, jaundibinātā piena pārstrādes uzņēmuma Latvijas piens projekta vadītājs Raimonds Freimanis.

Viņš norādīja, ka Latvijā piena iepirkuma cenas pēdējos mēnešus ir bijušas ļoti stabilas un it kā esošais piena trūkums Latvijā to kāpumu nevarētu veicināt. «Īstermiņā [piena iepirkuma cenu izmaiņu] nebūs. Piena cena jau aptuveni astoņus mēnešus ir bijusi ļoti stabila. Tā drīzāk pēc mēneša vai diviem varētu mazliet samazināties. Tas ir mīts, ka Latvijā ir piena deficīts,» uzsvēra Freimanis.

Vienlaikus viņš atzina, ka Latvijas piena pārstrādātāju, tostarp Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) pārmetumi par piena eksportēšanu nav pamatoti. «Publiski mūs visu laiku kritizē šīs savienības [LPCS] vadītājs Šolka kungs. Piemēram, runājot par piena eksportu uz Lietuvu, viņš nepārtraukti publiski kritizē kooperatīvus. Taču ir jautājums – vai Latvijas piena pārstrādātāji gribētu nopirkt to pienu, kas aiziet uz Lietuvu, vai arī tā ir tikai kritika kritikas pēc? Ja viņi gribētu šo pienu nopirkt, sadarbību nekādi nevar veicināt, kādu visu laiku kritizējot. Es pieņemu, ka vienkārši kāds ir jākritizē kritikas pēc, un viss. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs savienības biedrs – Jēkabpils piena kombināts – ir viens no lielākajiem piena eksportētājam,» pavēstīja Trikātas KS direktors.

Zemnieku saimniecības (z/s) Stārķi saimnieks Roberts Jonāns uzsācis piena realizāciju Daugavpils tirgū sakarā ar novēlotiem maksājumiem par pienu, tā 9. janvārī raksta avīze Dienas bizness.

Zemnieku saimniecības (z/s) Stārķi saimnieks Roberts Jonāns Z/s Stārķi piena noslaukums dienā ir 1.9 tonnas, bet tirgū R. Jonāns cer realizēt līdz pustonnai dienā. Atlikusī daļa tiek realizēta AS Preiļu siers. "Pustonna piena būtu pietiekami, lai segtu izmaksas un vēl nopelnītu. Pagaidām esam tuvu peļņai, kas sākas, realizējot ap 400 l dienā. Pēdējās 2008.gada dienās jau spējām pārdot pustonnu piena dienā," stāsta R. Jonāns. Pašreiz saimniecībai zaudējumi radušies sakarā ar to, ka AS Preiļu siers, kam tiek nodots piens, ar maksājumiem kavējas aptuveni par mēnesi pēc noteiktā termiņa. "Tas gan nav vienīgais iemesls, jo negribu būt atkarīgs tikai no viena pircēja. Turklāt tā sauktā krīze arī ir iespēju laiks," uzskata R. Jonāns. Arī viņam sakarā ar šo situāciju radušās grūtības kredītu atmaksā.

Kooperatīvo sabiedrību nākotnes izaugsmes perspektīvas būs atkarīgas ne tikai no pašu saimnieku lēmumiem, bet arī no valsts īstenotās politikas, kuras izstrādnes pamats - vienots skatījums uz kooperācijas iespējām, ko pierāda attīstīto Eiropas valstu pieredze.

Tāds secinājums skanēja Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (apvieno 54 biedrus ar kopējo neto apgrozījumu vairāk nekā 0,5 miljardi eiro) ikgadējā forumā, diskutējot par nākotnes izaugsmes iespējām un šķēršļiem. Ārzemēs kooperatīviem pieder gan nozīmīgas pārstrādes jaudas, gan arī tirdzniecības tīkli un ķēdes, kā arī finanšu iestādes, taču Latvijā šajā jomā ir sperti tikai pirmie soļi, turklāt tie ne vienmēr ir bijuši pozitīvi. Pašlaik par nozīmīgāko tiek uzskatīti Latvijā lielākās lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latraps publiskā obligāciju piedāvājumā piesaistītie 8 milj. eiro, kurus plānots izmantot Ziemeļeiropā lielākās zirņu proteīna izolāta ražotnes izveidei.

«Tikko pienu atšķaida ar ūdeni, tā garša abolūti izmainās, ja kāds tādu pienu nopirktu, tad viņš pēdējo reizi to darītu,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Jāatgādina, ka SIA Latvijas piens pārstāvis Raimonds Freimanis iepriekš izteica pieļāvumu, ka atsevišķi pārstrādātāji varētu izgatavot pienu no piena pulvera.

«Ar šādu paziņojumu viņš ir nodarījis neiedomājamu kaitējumu nozarei. Piena nozares uzņēmumiem tagad būs jātērē milzīgi līdzekļi, lai pārliecinātu cilvēkus par pretējo. Lieta ir ļoti sensitīva. Arī pirms šāda paziņojuma cilvēkos bija neticība, kā īsti top piena produkti. Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības biedri ir ielikuši milzīgas pūles, pierādot, ka viss ir kārtībā. Katrā piena uzņēmumā ir tā saucamā piena bilance, pēc kuras skaidri var redzēt, lūk, šeit ir piens, lūk, ir patēriņa normas. Ražojot jebkuru produktu, bet galā ir jāsanāk loģiskam rezultātam, kas tiek kontrolēts,» teicis Šolks.

Dalkia un tās «mātei» Veolia interesē Latvijas atkritumu bizness; kā iespējamos pirkumus min ar Andri Šķēli saistītās SIA Nelsens un Ekodoktrīna¬ Getliņi.

Par to liecina gan tirgū paklīdušās baumas, gan vairākas tiešas un netiešas pazīmes, arī iesaistīto pušu izteikumi. Lai gan Nelsena īpašnieks Ēriks Zaporožecs noliedz, ka Dalkia vai Veolia būtu izteikušas oficiālu pirkuma piedāvājumu, tomēr viņš nenoliedz, ka par izdevīgu cenu savu biznesu pārdotu. Turklāt «humora» līmenī esot bijuši pirkšanas piedāvājumi no citiem starptautiskiem atkritumu operatoriem. Vienlaikus Dalkia Latvia vadītājs Guntars Kokorevičs atzina, ka pēdējo trīs gadu laikā, kopš Veolia aktīvāk pārstāvēta Latvijā, ir izpētīta virkne projektu, uzņēmums ir interesējies par visiem interesējošo nozaru biznesiem. «Ja pajautās kādam no četrām nozarēm, tad neatradīs nevienu, kas teiks: nē, Veolia nav interesējusies. Veolia par visu interesējas,» tā G. Kokorevičs.

Latvijas Basketbola Savienības (LBS) diskvalificētais saspēles vadītājs Kristaps Valters gatavojas sūdzēt tiesā LBS par tēla graušanu. To viņš atzinis sarunā ar portālu Sportacentrs.com.

«Es vēlētos paskaidrojumus no savienības, ko tieši esmu noziedzies un izdarījis nepareizi. Protams, nekāds svētais neesmu, bet neesmu arī nokavējis nevienu treniņu bez iemesla desmit gadu laikā. Protams, ka esmu tusējies, bet esmu profesionālis – vienmēr esmu nācis uz treniņiem ātrāk un strādājis individuāli,» skaidrojis basketbolists, atklājot, ka pēc konsultēšanās ar savu aģentu nolēmis sūdzēt tiesā LBS.

LBS valde ceturtdien pieņēma lēmumu diskvalificēt piecus nacionālās vīriešu basketbola valstsvienības spēlētājus. Kristaps Valters diskvalificēts uz trijiem gadiem, Armands Šķēle uz diviem gadiem, bet Kasparam Bērziņam, Andrim Biedriņam un Kasparam Kambalam sods piespriests uz vienu gadu nosacīti.

Izvēršot darbību eksporta tirgos, Jelgavas rūpnīca Latvijas piens plāno palielināt kvalitatīva piena iepirkumu vismaz par 50% jau tuvākajos mēnešos, vienlaikus regulāri maksājot zemniekiem par piegādāto pienu, informē uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Anita Skudra.

Patlaban uzņēmums pārstrādā 80 līdz 100 tonnas piena dienā, kas tiek iepirkts no trim Latvijas kooperatīviem.

«Kvalitāte ir atslēga eksporta tirgu durvīm. Kvalitatīvs piens ir izejviela, par kuru esam gatavi slēgt jaunus ilgtermiņa sadarbības līgumus ar vietējiem piena ražotājiem un garantēt atbilstošu samaksu,» sacīja Skudra, neprecizējot uzņēmuma maksāto cenu par iepirkto pienu.

Viņa arī atzina, ka uzņēmumam joprojām ir parādi par iepriekšējā gadā piegādāto pienu, kas tiek atmaksāti atbilstoši grafikam, savukārt par šogad iepirkto pienu samaksa tiek veikta laicīgi.

«Par šogad iepirkto pienu zemnieki samaksu saņem laicīgi, un šogad iekrāto parādu uzņēmumam nav,» norādīja Skudra.

Saistībā ar Krievijas noteikto importa aizliegumu sākusi veidoties piena pārprodukcija, strauji krīt piena iepirkuma cena, kā arī pēdējās dienās tiek lauzti iepirkuma līgumi Lietuvā, līdz ar to atbalsts no valdības būtu jāsaņem ne tikai konkrētiem pārstrādes uzņēmumiem, bet arī problēmā iesaistītajiem piensaimniekiem, norāda apjautātie eksperti.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) piena grupas vadītāja Sandra Stricka sacīja, ka pārstrādātājiem steigšus jāmeklē jauni noieta tirgi, jo Latvijas tirgus piensaimnieku saražotajai produkcijai kļuvis par mazu, savukārt Lietuvas piena iepircēji tūlīt pēc Krievijas embargo izsludināšanas strauji reaģējuši un sākuši lauzt līgumus par piena iepirkumiem.

«Ir jau no zemniekiem informācija, ka Lietuvas uzņēmumi jau lauž iepriekš saslēgtos līgumus, kā arī piena iepirkuma cenas strauji krīt uz leju. Cenas nedaudz mazinājās jau iepriekš, bet līgumus gan sāka uzteikt tūlīt pēc Krievijas paziņojuma. Ne jau zemnieki ir vainīgi pie esošās krīzes, līdz ar to arī valdības un ES institūcijām ir jādomā, kā risināt izveidojušos situāciju un domāt, kur zemniekiem likt saražoto pienu,» sacīja zemniece.

Piensaimniecības kooperatīvs Trikāta KS, kuram nenokārtoto parādsaistību dēļ Vilpulkas pagasta zemnieku saimniecība Kalnbrindas pieteica maksātnespēju, ir pilnībā norēķinājies par iepirkto pienu, aģentūru LETA informēja saimniecības īpašnieks Aigars Paukšens.

«Vēlos izteikt pateicību Trikātai KS par operatīvo rīcību, pārskaitot Kalnbrindām visu tai pienākošos naudu un nokārtojot savas parādsaistības. Ceru, ka tas kļūs par pozitīvu signālu tiem zemniekiem, kuri necer atgūt savu naudu,» norādīja zemnieks.

Kā ziņots, Kalnbrindas vērsās tiesā ar maksātnespējas pieteikumu pret Trikātu KS, jo kooperatīvs nebija norēķinājies ar zemnieku saimniecību par piegādāto pienu apmēram 10 000 eiro apmērā. Maksātnespējas lietu Valmieras rajona tiesa skatīs piektdien, 22.maijā.

Iepriekš kooperatīva vadītājs Uldis Krievārs aģentūrai LETA apgalvoja, ka Trikātas KS problēmas ar maksājumiem saviem zemniekiem par piegādāto pienu skaidrojamas ar Jelgavas piena rūpnīcas SIA Latvijas piens laicīgi nenokārtotajām saistībām pret kooperatīvu. «Šāda situācija ir izveidojusies, jo diemžēl Latvijas piens ir kavējis norēķinus un ir uzkrājušās vērā ņemamas parādsaistības pret Trikātu KS. Tiklīdz no rūpnīcas tiks saņemta samaksa par pienu, nekavējoties tiks samaksāts zemniekiem, cenšoties visiem proporcionāli samazināt parāda summas,» sacīja Krievārs.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei?

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Pēdējās dienās masu medijos paustā informācija par to, ka šogad sešu mēnešu laikā dažādos atbalsta maksājumos piensaimnieki no valsts saņēmuši ap 70 milj. Ls un dotā summa divas reizes pārsniedz saražotās gala produkcijas vērtību – nav patiesa.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) izsaka sašutumu, par to, ka šāda informācija cirkulē publiskajā telpā, jo īpašs atbalsts piena nozarei par 2009.gadu ir novirzīts tikai ar diviem atbalsta veidiem: atbalsts ciltsdarbam piensaimniecībā – 12.7 milj. Ls un maksājums par piena kvotām – 13.6 milj. Ls.

2008.gadā no ražotājiem ir iepirktas 633 tūkst. t piena un piena iepirkuma cena, salīdzinot ar gadu iepriekš, samazinājusies par apmēram 10 santīmiem par litru piena, tātad piena ražotāju zaudējumi šogad varētu būt ap 63 milj. Ls, tādējādi piešķirtie 26.3 milj. Ls tikai daļēji kompensē zaudējumus.

LOSP valdes priekšsēdētājs Armands Krauze: «Piena ražošanā ir iesaistīti tūkstošiem lauku iedzīvotāju, kas ražo pienu un, ja ievērojama daļa pārtrauks piena ražošanu, tad Latvijai nebūs piens, ko eksportēt. Piensaimnieki ir jāatbalsta, lai saglabātu piena nozari kā tautsaimniecībai nozīmīgu eksporta nozari, kura papildinās valsts budžeta ienākumus un palīdzēs valstij ātrāk atgūties pēc ekonomiskās lejupslīdes. Diemžēl runas par 70 milj. latu atbalstu nozarei ir nepatiesas, kas rada maldīgu priekšstatu par stāvokli nozarē.»

Piena pārstrādātāji Latvijā zemniekiem par piegādāto pienu sākuši maksāt rekordzemas iepirkuma cenas, kas bieži nesedz pat elektrības izmaksas.

Piena iepirkuma cena Latvijā turpina krist, un piensaimnieki ir izmisumā. Piena pārstrādes uzņēmums Preiļu siers par svaigpienu maksā vien 2.4 santīmus litrā, liecina biedrības Zemnieku saeima sniegtā informācija, atsaucoties uz Alūksnes un Gulbenes rajonu piensaimniekiem.

Tā Beļavas pagasta Jaunpūriņu saimniece Sniedzīte Puķe norādījusi, ka par augstākā labuma pienu Preiļu siers samaksājis vien 2.4 santīmus par litru. Par šādu cenu saimniece uzzinājusi tikai, saņemot gala aprēķinu par jau nodoto produkciju. Bioloģiskā saimniecība, kurā ir 43 piena govis, par trim ar pusi tonnām augstākās kvalitātes piena saņēmusi vien nepilnus simts latus.

Lai gan kooperatīvam Trikāta KS šodien pasludināta maksātnespēja, kooperatīva zemnieki naudu par piegādāto pienu saņems pilnā apjomā, aģentūru LETA informēja kooperatīva valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs.

Trikātas KS vadība aicina zemniekus turpināt nodot pienu caur kooperatīvu, tādējādi apliecinot vēlmi saglabāt kooperatīvu un atjaunot tā maksātspēju. Vēlos kliedēt bažas, ka šādā situācijā zemnieki nesaņemtu naudu par pienu - saskaņā ar likumdošanu administratoram ir pienākums norēķināties ar zemniekiem par pienu, kas pārdots pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, sacīja Krievārs.

Viņš arī norādīja, ka tiek atcelta iepriekš sasauktā kooperatīva pilnsapulce 10.augustā.

Līdz ar maksātnespējas procesa atjaunošanu lemtspēju ir zaudējusi valde un biedru pilnsapulce, līdz ar to 10.augusta sapulce ir atcelta, sacīja Krievārs.

Kooperatīvā sabiedrība Trikāta KS pārdod sev piederošās kapitāldaļas Jelgavas piena pārstrādes rūpnīcā SIA Latvijas Piens, jo uzņēmums nav norēķinājies par iepirkto pienu vairāk nekā trīs miljonu eiro apmērā, pēc kooperatīva valdes sēdes informēja tā valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs.

«Latvijas Piens ilgstoši kavējis maksājumus par pienu un parāds turpina pieaugt. Patlaban tas ir 3 036 600 eiro, bet sarunas ar uzņēmuma vadību nav nesušas nekādu rezultātu,» teica Kreivārs.

«No pagājušā gada augusta vedām pienu uz rūpnīcu stingri zem tirgus cenas, bet kopš oktobra līdz aprīlim vispār bijām vienīgais izejvielas piegādātājs. Trikātas KS biedri ir bijuši ļoti pacietīgi un, lai glābtu rūpnīcu, ir atdevuši pārāk daudz un pārāk ilgā laika posmā. Valdes galvenā prioritāte vienmēr bijusi kooperatīva stabilas darbības nodrošināšana, tai skaitā savlaicīgi norēķini ar biedriem - piena piegādātājiem,» sacīja Krievārs.

LPKS Trikāta KS nav saskaņojusi tiesiskās aizsardzības procesa plānu, un turpina sarunas ar potenciālajiem pircējiem, kas varētu iegādāties kooperatīvam piederošo 53,66% kapitāldaļu, informē kooperatīvā.

Kā ziņots iepriekš, LPKS Trikāta KS ir izveidojusies smaga finansiālā situācija, jo SIA Latvijas Piens ilgstoši kavējis maksājumus par pienu, kā rezultātā izveidojies parāds 3 036 600 eiro apmērā pret kooperatīvu un attiecīgi zemniekiem. Lai stabilizētu situāciju, 20. maijā LPKS Trikāta KS Valmieras rajona tiesā iesniedza pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam (TAP). Šo divu mēnešu laikā LPKS Trikāta KS centās panākt risinājumu sarunās ar SIA Latvijas Piens, taču rūpnīca piedāvāja parāda atmaksas grafiku tikai četru gadu laikā, kamēr likums TAP ietvaros norēķināšanos ar kreditoriem paredz divu gadu laikā. Ņemot vērā šo apstākli, LPKS Trikāta KS TAP pasākumu plānu ar kreditoriem nav saskaņojusi un TAP nevar tikt uzsākts. LPKS Trikāta KS turpinās darbu un mēģinās atgūt naudu no SIA Latvijas Piens un pārdot tai piederošos 53,66% kapitāla daļu, lai varētu tuvākā laikā norēķināties ar zemniekiem par pienu.

Kooperatīva Trikāta KS problēmas ar maksājumiem saviem zemniekiem par piegādāto pienu skaidrojamas ar Jelgavas piena rūpnīcas SIA Latvijas piens laicīgi nenokārtotajām saistībām pret kooperatīvu, aģentūru LETA apgalvoja kooperatīva vadītājs Uldis Krievārs.

«Šāda situācija ir izveidojusies, jo diemžēl Latvijas piens ir kavējis norēķinus un ir uzkrājušās vērā ņemamas parādsaistības pret Trikātu KS. Tiklīdz no rūpnīcas tiks saņemta samaksa par pienu, nekavējoties tiks samaksāts zemniekiem, cenšoties visiem proporcionāli samazināt parāda summas,» sacīja Krievārs.

Tikmēr Latvijas piena valdes priekšsēdētāja Anita Skudra aģentūrai LETA atzina, ka pērn uzņēmums strādājis ar zaudējumiem un ir uzkrāts parāds par 2014.gadā piegādāto pienu. «Tomēr, kopš uzņēmums gada nogalē stabilizēja savu darbību, norēķini par piegādāto pienu veikti regulāri, tāpēc ir nekorekti norēķinu problēmu pilnā mērā uzvelt Latvijas pienam,» sacīja Skudra.

Piensaimnieki cieš visvairāk – nemitīgi skandē zemnieki. Realitātē katrs piena pārstrādē iesaistītais cenšas glābt savu ādu, taču viens ķēdes posms to nevar. Tieši tas, kas uztur visu nozari, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

DB veiktajās aptaujās ar visiem piena produktu ražošanas ķēdes posmu dalībniekiem atklājas situācija nozarē: piensaimnieku vada vidējās cenas, tāpēc kooperatīvs var izdzīvot; pārstrādātājs var nopelnīt, jo to ir mazāk kā kooperatīvu; veikals var nopelnīt, jo uzcenojums paliek līdzšinējais.

Pienu zemnieki pārdod par vidēji 22,5 centiem kilogramā. Savukārt piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības (PKS), kas zemnieku saražoto pienu pārsvarā nogādā pārstrādātājiem, tā cenai pievieno aptuveni 2,5 centus. Šajā summā ietilpst loģistikas un uzglabāšanas pakalpojumu, darbaspēka u.c. izmaksas. Tādējādi piena pārstrādātāji pienu pērk par vidēji 250 eiro tonnā jeb 25 centiem kilogramā.

Piena cenām veikalos jākrīt nevis proporcionāli iepirkuma cenām no zemniekiem, bet piegādes cenām no pārstrādes uzņēmumiem, uzsver Latvijas Tirgotāju asociācijas (LTA) prezidents Henriks Danusēvičs.

Viņš norāda - ja piena pārstrādes uzņēmumi mazumtirgotājiem attiecīgi piegādās produkciju par zemāku cenu, tas ietekmēs gala cenu veikalos.

Viens no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Food Union izplatījis paziņojumu, ka pat līdz 30% samazinās cenas visai piena produkcijai Latvijā. Šāda pārstrādātāju iniciatīva ir apsveicama, atzīmē LTA prezidents.

Arī veikalu ķēde LaTS apstiprina, ka Rīgas Piena kombināts paziņojis, ka samazina cenu par 30%. Pārējie pārstrādātāji pagaidām ieņem nogaidošu pozīciju.

Ir ražotājs, kas lūdzis mums iespēju tirgot pienu ar uzrakstiem krievu valodā, tam ir arī saņemta attiecīga atļauja. Uz produkcijas iepakojuma kā izplatītājs norādīta kāda Krievijas kompānija. Savukārt zemniekiem jau paziņots, ka pārstrādes uzņēmumi pazemina iepirkuma cenu, atzīst Latvijas Tirgotāju savienības valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis.

Kad iegādājaties kafijas automātu, ir dabiski, ka vēlaties ar to sasniegt maksimālo potenciālu, proti, iegūt vislabāko kafijas garšu. Kafija ir samērā personiska lieta, un, lai gan mums visiem ir savas īpašas gaumes un vēlmes, ir daži universāli paņēmieni, ko varat izmantot, lai uzlabotu savas kafijas garšu.

Samaliet svaigu kafiju

Ja vēlaties aplūkot, cik daudzi kafijas automāti ir nopērkami ar pievienotu dzirnaviņu funkciju, pamanīsiet, ka šobrīd tirgū to ir vairāk nekā jebkad agrāk. Viens no iemesliem ir tas, ka cilvēki ļoti vēlas dzert kafiju, kas nav gulējusi maisiņa vai tvertnes dibenā.

Tā nav viena no tām lietām, par kurām mēdz runāt kafijas eksperti, un jūs neesat pārliecināts, vai tam ticēt vai nē. Kafijas malšana, lai tā būtu svaiga, patiešām rada lielu atšķirību. Tiklīdz kafija sāk nonākt saskarē ar gaisu, tās kvalitāte var pasliktināties. Kafijas pupiņu oksidēšanās nav laba lieta. Tas nozīmē, ka pēc malšanas to vēlaties izlietot pēc iespējas ātrāk. Ja kafija ir samalta un pēc tam atrodas tvertnē vai kafijas pupiņu piltuvē, tās virsma ir lielāka, un tā var nonākt saskarē ar gaisu un pasliktināt kafijas kvalitāti.

Valdība otrdien atbalstīja Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavotās izmaiņas valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanas kārtībā, īstenojot Skolas piena programmu, kas nosaka papildu prasības piena produktiem, kas tiek izplatīti pirmskolas un skolas vecuma bērniem izglītības iestādēs, informē ZM sabiedrisko attiecību speciāliste Viktorija Kalniņa.

Izmaiņas atbalsta piešķiršanas kārtībā izstrādātas, lai turpmāk programmas īstenošanā ņemtu vērā arī vides apsvērumus un izglītojamiem piegādātu īpaši augstiem kvalitātes standartiem atbilstošus produktus. Turklāt šādas prasības ir saskaņā arī ar zaļā publiskā iepirkuma principiem.

ZM skaidro - zmaiņas nosaka, ka produktam ir jābūt ražotam atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības shēmas vai nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas (NPKS) prasībām. Saskaņā ar Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas sniegto informāciju bioloģiski ražotie produkti, kas iegūti, saimniekojot ar dabiskām bioloģiskām metodēm, ir iedzīvotājiem visvairāk piemērotā pārtika. Savukārt NPKS visi produkta ražošanas posmi ir izsekojami un produkta pirmapstrādes un pārstrādes veicējs ir sertificēts atbilstoši prasībām, kas nodrošina konkrētas īpašības un kvalitāti, ievērojami pārsniedzot komerciālu preču standartus attiecībā uz sabiedrības, dzīvnieku vai augu veselību, dzīvnieku labturību vai vides aizsardzību.

Slaucamo govju komplekss SIA Kalna Oši jau līdz šā gada beigām plāno sākt piena pārstrādes kombināta celtniecību, kurā eksportam tiks ražots sausā vājpiena pulveris, sacīja uzņēmuma līdzīpašnieks Juris Pilveris.

Piena kombināta izmaksas patlaban tiek aprēķinātas, tomēr tās varētu svārstīties astoņu līdz desmit miljonu latu diapazonā. Savukārt piena pārstrādes jauda plānota 1000 tonnas dienā.

«Patlaban trešajās pasaules valstīs vērojams milzīgs industriālā piena trūkums, tikmēr Baltijas valstīs un Eiropā tas lielos daudzumos paliek pāri. Tādējādi saredzam tirgus nišu, kurā var izvērsties. Specializēsimies uz industriālo sauso vājpiena pulveri, kuru varam saražot daudz lētāk nekā jebkurš no pašreizējiem piena pārstrādes uzņēmumiem, jo mums biogāzes stacijā ir lēts siltums. 10%-14% no piena pulvera ražošanas izmaksām veido siltums, kurš saimniecībā būtībā patlaban bez pielietojuma «aiziet gaisā». Otrs aspekts - nebūs vajadzīga specifiskā produkta attīrīšana, kur izmaksas veido vēl vismaz 5%, jo visi piena blakusprodukti jeb piena atlikumi nonāks biogāzes stacijā un tiks atkal pārstrādāti,» sacīja Pilveris.

Andra Šķēles kontrolētais TA Projekts, iespējams, varētu atņemt advokāta Jāņa Lozes 100 milj. eiro vērto Tango projektu, bet citi kreditori var neatgūt aizdevumus.

Pa lēto

Šogad 8. un 9. aprīlī zvērinātais tiesu izpildītājs Jānis Stepanovs rīko vairākas izdoles, kurās plānots pārdot Tango projektiem piederošos 5 nekustamos īpašumus - Tērbatas ielā 14, Blaumaņa ielā 20, Blaumaņa ielā 24 un divus Dzirnavu ielā 85. No M. Lauvas pieteikuma tiesai redzams, ka izsolēs Tango projektiem piederošo īpašumu pārdošanas sākumcena noteikta krietni zemāka nekā kreditoru prasījuma summa. Proti, parāds, uz ko nostiprinātas hipotēkas, ir 28 564 314 Ls, bet izsoļu sākumcena kopumā veido vien 6,3 miljonus latu. Pie tādiem apstākļiem, kad nekustamo īpašumu vērtība ir būtiski mazāka par prasījuma summu, izpilde lietā būs apgrūtināta vai neiespējama, jo prasītājam nebūs uz ko vērst piedziņu. Vienlaikus kādam varētu likties, ka izsoles tiek rīkotas, jo arī Tango projektu jaunajam kreditoram - A. Šķēlem varētu būt problēmas ar naudu. Tomēr situācijas gaita liecina, ka šīs izsoles netiek rīkotas šī iemesla dēļ, bet gan tāpēc, ka «tas ir likumīgs veids, kā atbrīvoties no visām citām prasībām pret šo īpašumu».

Ekonomisko lietu tiesa (ETL) šodien attaisnoja visus tā dēvētajā otrajā digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzētos.

ETL tiesnesis Kaspars Vecozols žurnālistiem pēc sprieduma nolasīšanas skaidroja, ka visas personas tika apsūdzētas par krāpšanu lielā apmērā personu grupā, un, lai konstatētu šādas noziedzīgas darbības, ir jābūt cietušajam un zaudējumiem, kas nodarīti ar viltu vai maldu. No lietas materiāliem izrietējis, ka iespējamais cietušais ir SIA "Tet" (tolaik "Lattelecom"), bet pats uzņēmums šo cietušā statusu neatzinis, savukārt bijušās un esošās amatpersonas, kas tika pratinātas, norādījušas, ka nav nedz maldinātas, nedz arī līgumu noslēgšana panākta ar viltu, kā arī nekādi zaudējumi sabiedrībai neesot nodarīti.

"Pastāvot šādiem apstākļiem, tiesai nebija nekāda pamata atzīt [apsūdzētos] par vainīgiem krāpšanā," skaidroja tiesnesis.

Tautas partijas priekšsēdētāja Andra Šķēles rīcībā varētu būt jauna, kompromitējoša informācija digitālās TV krimināllietā, tostarp par personām, kas nav 20 apsūdzēto vidū.

«Droši vien, ka man kāds komentārs, zinot to informācijas apjomu, kas šo septiņu gadu laikā pienācis klāt, varētu būt. Un tas varētu būt diezgan nepatīkams daudz kam, un te nav runa tikai par apsūdzētajiem,» tā raidījumā Kas notiek Latvijā? teica Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle, diskutējot par to, vai aiz Kempmayer bijuši latviešu bāleliņi.

Kā jau vēstīts, lielākā daļa no tā dēvētajā digitālās TV krimināllietā apsūdzētajiem ir sabiedrībā zināmas personas, vairākas saistītas ar A. Šķēli. Apsūdzēto vidū ir A. Šķēles SIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas finanšu konsultants Harijs Krongorns, bijusī A. Šķēles uzticības persona Jurģis Liepnieks un A. Šķēles bijušais runasvīrs, zvērināts advokāts Jānis Loze. Viņi pārstāvēja A. Šķēli 2003. gadā sarunās par iespējamo SIA Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC) pirkšanu.

Šodien Rīgas apgabaltiesa turpinās skatīt krimināllietu par digitālās TV ieviešanas afēru. Lielākā daļa no šajā lietā apsūdzētajiem ir sabiedrībā zināmas personas, vairākas saistītas ar Tautas partijas dibinātāju uzņēmēju Andri Šķēli.

Apsūdzēto vidū ir A. Šķēlem piederošās SIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas finanšu konsultants Harijs Krongorns, bijusī A. Šķēles uzticības persona Jurģis Liepnieks un A. Šķēles bijušais runasvīrs, zvērināts advokāts Jānis Loze. Viņi pārstāvēja A. Šķēli 2003. gadā sarunās par iespējamo SIA Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs (DLRTC) pirkšanu. Toreiz DLRTC īpašumā bija 1/4 Latvijas mobilā telefona (LMT) akciju. A. Šķēle plānoto pirkumu tomēr neveica.

Vēl apsūdzēti Latvijas Neatkarīgās televīzijas valdes priekšsēdētājs Andrejs Ēķis, Kempmayer Media Limited (KML) meitasuzņēmuma SIA Kempmayer Media Latvia (KMLat) valdes loceklis Jānis Svārpstons, VAS Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs bijušais valdes priekšsēdētājs Māris Pauders, likvidētā DLRTC bijušais ģenerāldirektors Guntars Spunde un Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, a/s Latvijas Naftas tranzīts padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Kvēps un citi.