Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija iebilst pret nosacījumu maiņu valsts izsludinātājos iepirkumos Cēsu, Limbažu un Siguldas lotēs, kas paredz līguma darbību vairs tikai uz 3 gadiem, lai gan iepriekš līgumu slēgšanas prakse bija uz 10 gadiem.
Asociācija vērš uzmanību, ka īstermiņa darbības līgumi nozīmēs, ka pārvadātājs nespēs atpelnīt investīcijas jauna transporta iegādē un būs spiesti izmantot vecus dažādu marku autobusus, kas palielina ekspluatācijas izmaksas, samazina uzticamību un nerisina CO2 izmešu problemātiku.
Nozare ir neizpratnē par kārtējo, nu jau ceturto reformu kopš 2009.gada sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā reģionālās nozīmes maršrutu tīklā. Aprēķini rāda, ka līgumiem ar termiņu mazāku par 7 gadiem kapitāls nepaspēj vienmērīgi amortizēties, un viena kilometra izmaksas pieaug par 15–25 % salīdzinājumā ar 10 gadu līgumu.
“Ja īstermiņa līgumi ir iepirkumu nākotne, tad tas nav pareizais ceļš! Turklāt šāda pieeja nav diskutēta ar nozari! Tas nozīmē, ka valsts atkāpjas no prasības par jaunākiem ekspluatācijā autobusiem. Ar šādu rīcību tā spiež nozari atgriezties pie daudz vecāka izlaiduma gada autobusiem, mainot kārtējo reizi savu viedokli. Pasažieru pārvadājumos bija svarīgi nodrošināt ilgtermiņa līgumus, lai pārvadātāji pārietu uz pēc iespējas jaunākiem autobusu modeļiem, ņemot tam ilgtermiņa aizdevumus. Mēs kā nozare esam rēķinājušies ar prognozējamību un nosacījumiem, par kuriem vienojāmies 2019.gadā laika posmam 2021. – 2030.gads. Šāds lēmums par īstermiņa līgumiem neuzlabo situāciju nozarē un ir pret iedzīvotāju interesēm – zūd motivācija investēt videi draudzīgos autobusos, pasažieru komforta uzlabošanā, kā arī modernās informācijas un biļešu pārdošanas sistēmās,” norāda Ivo Ošenieks, Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents.
Asociācija norāda, ka autobusu un ar tiem saistītās pasažieru pārvadājumu infrastruktūras dzīves cikls ir 10–12 gadi. Trīs gadu līguma gadījumā pārvadātājs nespēs atpelnīt investīcijas jauna transporta iegādē un būs spiests izmantot vecus autobusos, kas palielina ekspluatācijas izmaksas. Tāpat kapitālie ieguldījumi (depo, mazgāšanas līnijas, remonta telpas, biroji) jāamortizē 36 mēnešu (3 gadu) laikā, nevis 120 mēnešu (10 gadu), kas būtiski palielina kilometra cenu valstij.
Ošenieks norāda, ka arī valsts pēc būtības neiegūst no šādas pieejas. Tai būs jāmaksā augstākas kompensācijas no budžeta par paātrinātu amortizāciju, pieaugs administratīvo izmaksu apjoms, jo iepirkumi jāveic ik pēc trim gadiem, kā arī tā nespēs sasniegt ilgtermiņa transporta un dekarbonizācijas stratēģijas mērķus.
Šāda pieeja ir pretrunā arī ar vispārēju Eiropas praksi Optimāls un Eiropā visbiežāk izmantotais standarts ir 10 gadu līgums, kas nodrošina ieguldījumu atdevi transportā un infrastruktūrā, garantē augstu pakalpojumu kvalitāti un transporta parka atjaunošanu.
