Atkritumu apsaimniekošanas nozares attīstību pēdējos gados ietekmējuši gan globālie notikumi - Covid-19 pandēmija un ģeopolitiskie satricinājumi -, gan nacionālā vides politika ar augošu dabas resursu nodokli un valsts zaļo mērķu kursu, bet perspektīvā jaunus izaicinājumus nodrošinās ES nosacījumi un iepriekš izvirzīto mērķu sasniegšana.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta AS CleanR Grupa valdes loceklis Guntars Levics. Viņš atzīst, ka nozīmīgākie pārmaiņu laiki vēl ir priekšā un to pamatā ir jauno ES normatīvu piepildīšana ar reālu saturu un to ieviešana nacionālā līmenī.
Fragments no intervijas
Kāda ir situācija atkritumu segmentā?
Pēdējie gadi ir bijuši daudz dažādiem notikumiem un līdz ar to arī pārmaiņām bagāts laiks. Ir notikusi attīstība daudzos segmentos, kuri tieši un netieši ietekmē atkritumu apsaimniekošanu. Lai varētu novērtēt šo izmaiņu ietekmi, visticamāk, būs vajadzīgs laiks — daži gadi. Proti, atkritumu šķirošanas disciplīnu un pārstrādes attīstību ietekmējusi valsts kopējā vides politika – dabas resursu nodokļa konsekventa palielināšana, atkritumu noglabāšanas maksas ļoti straujš pieaugums, jaunu segmentu pievienošana ražotāju atbildības sistēmā, kā arī par obligāti šķirojamām noteiktas jaunas atkritumu kategorijas – bioloģiski noārdāmie un bīstamie atkritumi. Nenoliedzami šīs izmaiņas ietekmēja gan atkritumu apsaimniekošanas operatorus, gan iedzīvotājus – kopējā motivācija un disciplīna cītīgākā atkritumu šķirošanā ir augusi. Tas rezultējās ar faktu, ka nešķiroto atkritumu apjoms samazinājās, bet pieauga šķiroto atkritumu daudzums, un šī tendence turpinās joprojām. ES Zaļais kurss arī nekur nav izgaisis, tāpēc spiediens uz atkritumu apjoma samazināšanu, to jēgpilnāku pārstrādi, atkārtotu izmantošanu jau kā izejvielām citu produktu ražošanā gan ES, gan arī nacionālā līmenī, pieaug. Vienlaikus Latvijā kopējais atkritumu apjoms ik gadu turpina pieaugt.
Kā tas iespējams, ka Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, inflācija ir palielinājusi izmaksas, samazinot pirktspēju, bet atkritumu apjoms pieaug?
Klasiski būtu loģiski - ja sarūk iedzīvotāju skaits, tad arī samazinās cilvēku radīto atkritumu daudzums, tomēr ir vairākas būtiskas nianses, kuras maina šo loģiku. Proti, Latvijā ir novērota tautsaimniecības izaugsme, kas savā ziņā iet roku rokā ar atkritumu apjoma izmaiņām. Un pat, ja Latvijā pārdoto kārbu vai kilogramu apjoms ir sarucis vai palicis nemainīgs, tad ir jautājums, vai tajos statistiski tiek ieskaitīti pirkumi internetā (e- komercija), un vēl jo vairāk, vai preces piegādātājs ir Latvijā vai citā ES dalībvalstī, vai pat ārpus ES. Pirms kāda laika ļoti aktīvi visur bija pamanāms viens e-komercijas tirdzniecības uzņēmums, kurš pat tikai par to, ka cilvēks reģistrējās tā platformā, sūtīja dāvanu — instrumentu komplektu vai ko citu. Sūtījums ir iesaiņots un, iespējams, ne tikai kartona kastītē, bet arī tā dēvētajā burbuļplēvē, lai tas piegādes laikā netiktu bojāts vai kā citādi ietekmēts. Covid-19 pandēmijas laikā, kad bija ierobežojumi klātienes tirdzniecībai, ļoti strauji uzplauka e- komercija, kura ļāva iegādāties ne tikai dažāda veida elektronikas un elektrotehnikas, bet arī sadzīvē nepieciešamas preces, arī pārtiku, un, lai arī šis laiks ir pagātne, tomēr cilvēki nav atteikušies no attālinātās iepirkšanās un pirkumu piegādes līdz mājoklim vai pakomātam. Vienlaikus šāds ērts risinājums arī palielina atkritumu apjomu, jo ikviens produkts ir ievietots savā plastmasas maisiņā, kaut arī varētu iztikt ar daudz mazāku iepakojuma apmēru.
Būtībā tieši e- komercija ir radījusi lielu izaicinājumu ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā, jo jautājumi ir par godīgu konkurenci starp ES un ārpus ES esošajiem tirgotājiem, kur pamatproblēma ir dabas resursu nodoklis preces iepakojumam, kurš tiek piegādāts no trešajām valstīm. ES dalībvalstīs esošais tirgotājs no šī nodokļa samaksas izvairīties nevar, kamēr konkurentam ārpus ES šāda iespēja ir. Tas nozīmē, ka visas piegādes pakļaut kontrolei un līdz ar to arī visus piespiest spēlēt pēc vienādiem nosacījumiem nav iespējams, jo reāla risinājuma nav. Vēl viens piemērs ir tā dēvētie saltiņi (vienreiz lietojamās elektroniskās cigaretes), kurus aktīvistu grupa Latvijā vēlas iekļaut depozīta sistēmā, lai tos nemestu atkritumos, kā rezultātā pieaug ugunsbīstamība, taču nākas secināt, ka 30 līdz 50% šo elektronisko cigarešu ieplūst no ārpus ES esošajiem e-komercijas gigantiem. Faktiski kāda jēga ir šīs cigaretes iekļaut depozīta sistēmā, ja minimums 30% vai pat maksimums 50% tajā neietilps, jo Latvijas normatīvu prasības trešo valstu tirgotājus nespēj piespiest spert šādu soli. Ar e- komercijas radītajiem izaicinājumiem pašlaik cīnās daudzās valstīs, un tādu reālu risinājumu vismaz pagaidām nav izdevies atrast. Tas ir pēdējo piecu gadu globālās tirdzniecības blakusefekts, par kuru vēl daudzus gadus diskutēs ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē.
Visu interviju lasiet 22.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
