"Man visvienkāršāk būtu bijis nolikt mandātu un aiziet strādāt uz Ārlietu ministriju, nevis savos piecdesmit piecos gados uzņemties milzīgo pārslodzi, kas saistīta ar jaunas partijas veidošanu, intensīvu darbu ar plašsaziņas līdzekļiem, saskarsmi ar visu to nepatīkamo, kas par mani tiek rakstīts. Taču es uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai es palīdzētu sasniegt tos valstiskos mērķus, kurus es uzskatu par būtiskiem," intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei stāsta Sandra Kalniete.
"Sākas jauns laiks, oligarhu varas laiks iet uz beigām. Tam ir daudz pazīmju – gan pagājušā gada referendums, lielie piketi gada nogalē; daudz aktīvāk strādā tiesībsargājošās iestādes. Un kopumā – ienāk jauna paaudze, kas ir mācījusies un dzīvojusi Eiropā, un redzējusi, kā funkcionē normāla valsts. Man daudzi vidusšķiras cilvēki ir teikuši: mēs strādājam, mēs maksājam nodokļus, un mēs negribam, lai tos kāds cits iebāž sev kabatā. Tā ir noteikta apziņas pakāpe, kas liecina, ka iepriekšējais laikmets beidzas," intervijā Neatkarīgajai stāsta Sandra Kalniete.
Uz jautājumu: "Tad, kad jūs runājat par oligarhu grūstošo varu, kurus oligarhus jūs domājat? Un cik Latvijā vispār ir oligarhu?", S. Kalniete atbild: "Tas, kas ir biežāk dzirdēts, ir tā saucamie trīs A: Aivars, Andris, Ainārs, bet vēl jau ir citi grupējumi ar nozīmīgām interesēm politikā."
Neatkarīgā norādījusi: "Varbūt vajadzētu nosaukt vārdā nevis tikai šos trīs A, bet arī pārējos? Nosaukts vārds materializē personu, un tad daudz kas ir skaidrāks, nevis tāda Repšes stila "gaismas un tumsas cīņa"..." S. Kalniete uz to atbild: "Stādīt melnos sarakstus – tas ir tāds pagātnes laiks. Ir ļoti viegli mētāt apvainojumus pa labi un pa kreisi. Kāpēc es minēju tos cilvēkus? Tāpēc, ka par to ir tik daudz runāts; es pati esmu saskārusies konkrētajā politiskajā darbībā – piemēram, Andris Šķēle ir noziedojis milzīgu summu vienai sabiedriskajai organizācijai... Tam visam ir pamatojums. Bet par pārējo – tas jau lai paliek drošības iestāžu un KNAB ziņā, cik liela ir sakarība starp partijas nostāju un ziedotāju konkrētajām interesēm."
Uz jautājumu: "Kāpēc, jūsuprāt, Einars Repše, kad jūs aizgājāt no JL un nolēmāt kopā ar Ģirtu Kristovski veidot politisku partiju, izteica Kristovskim līdzjūtību?", S. Kalniete atbild: "Es pazīstu Ģirtu Kristovski jau divdesmit gadu. Neapšaubāmi, mēs abi esam spēcīgas personības. Es varētu teikt, ka ne vienmēr spēcīgas personības ir lemtas konfliktēšanai; salīdzinājumam varu minēt Tautas fronti. Tautas frontes vadībā bija lieliska komanda, kurā bija ļoti spēcīgas personības. Mēs toreiz arī strīdējāmies, bet strīdos toreiz tiešām dzima patiesība. Tāpēc man nav ne mazāko šaubu, ka mēs ar Ģirtu varēsim sastrādāties, un, cik zinu, arī viņam nav."
Atbildot uz Neatkarīgās jautājumu: "Jūs kandidēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?", S. Kalniete stāsta: "Esmu izlēmusi, ka nekandidēšu. Tas bija mans sapnis, jo es labi izprotu, kā var un vajag aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienībā; man ir labi kontakti Eiropas Komisijā, tie man joprojām ir saglabājušies. Bet saprotu, ka man jāizdara cita izvēle: vai nu ļaut visam politikā ritēt, kā tas ir pašlaik, vai arī kopā ar Ģirtu veidot jaunu politisku spēku. Un tāpēc es izlēmu, ka nekandidēšu. Man visvienkāršāk būtu bijis nolikt mandātu un aiziet strādāt uz Ārlietu ministriju, nevis savos piecdesmit piecos gados uzņemties milzīgo pārslodzi, kas saistīta ar jaunas partijas veidošanu, intensīvu darbu ar plašsaziņas līdzekļiem, saskarsmi ar visu to nepatīkamo, kas par mani tiek rakstīts. Taču es uzskatu, ka tas ir tā vērts, lai es palīdzētu sasniegt tos valstiskos mērķus, kurus es uzskatu par būtiskiem."