Pērn Latvijā ieviestās izmaiņas polimēru iepakojuma apsaimniekošanā ir būtiski palielinājušas pārstrādājama plastmasas iepakojuma izmantošanu, taču šīs sfēras aprites ekonomiku ietekmē naftas cenu svārstības un iepakojuma ražošanā izmantojamo materiālu pārstrādes īpašības.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas Zaļais punkts valdes loceklis Kaspars Zakulis. Viņš atzīst, ka līdz tam ražotājiem (tirgotājiem) nebija tiešas — finansiālas – motivācijas pievērsties plastmasas iepakojuma jautājumiem un izmantot (cik vien tas iespējams) pārstrādājamu iepakojumu.
Fragments no intervijas
Kādas pārmaiņas notikušas tirgū, kopš Latvijā tika ieviests nodoklis 800-1250 eiro/t apmērā nepārstrādātas vai nereģenerētas plastmasas iepakojumam?
Latvijas nacionālo normatīvo aktu prasības lielākoties ir nevis pašmāju politiķu, aktīvistu vai kādu citu interesentu darba rezultāts, bet gan Eiropas Savienības (ES) normatīvu izpilde. Tā 2024. gadā Latvijā tika ieviesta ES regula, kura tika akceptēta jau 2021. gadā. Lai izprastu kopējo ainu, ir vērts atgriezties vairākus gadus senā pagātnē un palūkoties uz laiku, pirms attiecīgā ES regula tika radīta. Proti, ES bija un joprojām ir vēlme papildināt (neskaitot dalībvalstu iemaksas) savu budžetu, lai no tā varētu finansēt dažāda veida programmas, tāpēc, lai šo procesu padarītu jēgpilnu un lietderīgu attiecībā uz vides ilgtspējas mērķiem, tika nolemts ieviest maksājumu – nodokli – plastmasas iepakojumam (mikroplastmasa, pudeles, trauki, maisiņi, iesaiņojums), kura apmēri daudzu gadu laikā bija pieauguši desmitiem reižu. Situāciju vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka daļa no plastmasas iepakojuma ir ļoti grūti – sarežģīti – pārstrādājama, bet daļa vispār nav pārstrādājama.
Rezultātā visos ES līmeņos šāda pieeja tika akceptēta, un ikvienai ES dalībvalstij jau savā nacionālā līmenī bija jāizdara izvēle, kā to īstenos. Pēc Valsts vides dienesta pēdējiem apkopotajiem datiem ik gadu Latvijā apgrozībā tiek laistas apmēram 40 000 t plastmasas iepakojuma. Sākotnēji Latvijas valdība šīs ES prasības izpildei un Latvijas valsts iemaksām šajā ES fondā trīs gadus atvēlēja naudu no valsts budžeta 14 – 16 milj. eiro, taču bija pamatots jautājums, vai visiem nodokļu maksātājiem būtu jāmaksā to vietā, kuri piesārņo. 2023. gada novembrī 2024. gada budžeta projektu pavadošajā nodokļu likumu izmaiņu paketē tika iekļauti grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā, kuros paredzēja, ka attiecīgo nodokli maksā uzņēmēji, kuri izmanto plastmasas iepakojumu, bet šī nodokļa maksātāja funkciju izpilda ražotāju atbildības sistēmas (kopumā četras) — to starpā arī SIA Latvijas Zaļais punkts.Līdz ar attiecīgo prasību ieviešanu Latvijā tika radītas arī salīdzinoši plašas iespējas ražotājiem (tirgotājiem) preču iepakojuma atbilstības (pārstrādājams, nepārstrādājams) noteikšanai.
Proti, iepakojuma izmantotāji (ražotāji tirgotāji) no plastmasas iepakojuma ražotāja – piegādātāja saņem apliecinājumu, ka tā ir pārstrādājama (norāda vismaz vienu tā pārstrādes rūpnīcu Eiropā). Otra iespēja ir dokuments — atzinums, balstoties uz akreditētas laboratorijas (Latvijā tāda ir SIA Nordic Plast) testēšanas rezultātiem par iepakojuma materiālu sastāvu un to pārstrādājamību. Kā arī trešā iespēja – iztikt bez jebkādiem atzinumiem, ja plastmasas iepakojums sastāv no viena no četriem materiāliem (tā ražotāja norādītajiem), kurš tiek automātiski uzskatīts par pārstrādājamu. Loģiski gan būtu, ka atzinumu par plastmasas iepakojuma pārstrādājamību sniegtu tā pārstrādātājs, nevis iepakojuma ražotājs, kurš, iespējams, nav bijis pārstrādes ražotnēs un to speciālistiem jautājis par sava ražojuma pārstrādājamību.Mainījās arī sākotnējie uzstādījumi attiecībā uz pārstrādātās un reģenerētās plastmasas apjomiem. Iepriekš, līdz 2024. gada 1. jūlijam, bija noteikts, ka 51% plastmasas iepakojuma jāveic pārstrāde un 20% jāsadedzina. Vienlaikus viss plastmasas iepakojums līdz pērnā gada 1. jūlijam tika skatīts kopumā, tas netika dalīts pārstrādājamā un nepārstrādājamā. Izmaiņu rezultātā vairs nebija nozīmes plastmasas iepakojuma pārstrādes procentiem, jo tika noteikts nodoklis – samaksa par katru tonnu— 1250 eiro par plastmasas iepakojumu, kurš nav pārstrādājams un nav reģenerēts, 800 eiro/t par pārstrādājamās plastmasas iepakojumu, kas nebūs pārstrādāts. Tādējādi tiek veicināta pārstrādājamas plastmasas iepakojuma izmantošana preču un produktu iepakošanā. Līdz ar to atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi no dzelteniem konteineriem spēs vairāk iepakojuma aizsūtīt uz pārstrādes rūpnīcām. Līdz tam ražotājiem (tirgotājiem) nebija tiešas — finansiālās – motivācijas pievērsties plastmasas iepakojuma jautājumiem un izmantot (cik tas vien iespējams) pārstrādājamu iepakojumu. Daudzi ražotāji (tirgotāji) šādām pārmaiņām gatavojās savlaicīgi.
Kādi ir sasniegtie rezultāti?
Par 2024.gada pēdējiem sešiem mēnešiem, kopš izmaiņu stāšanās spēkā, ir iegūti dati no ražotājiem (tirgotājiem) par pārstrādājamās un nepārstrādājamās plastmasas īpatsvaru kopējā plastmasas iepakojuma apjomā, un tas ir - 80% pret 20%. Tāpat izmaiņas ir veicinājušas savāktā plastmasas iepakojuma pārstrādes palielinājumu no 51% līdz apmēram 80%, bet reģenerētās plastmasas – no 20% uz apmēram 95%. Protams, 100% visu plastmasas iepakojumu nav iespējams savākt un pārstrādāt vai reģenerēt, jo viss izlietotais iepakojums jau nenonāk šķiroto atkritumu konteineros. Rezultātā Latvijas valsts maksājums ES par šiem polimēru iepakojumiem ir būtiski — par vairākiem miljoniem eiro - samazinājies. Pašlaik sadedzināšanai novirzāmo polimēru apmērs gadā ir 3000 – 4000 t, kas cementa ražotājam Brocēnos ir dažu darba dienu patēriņš.
Visu interviju lasiet 29.aprīļa žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
