Šā gada jūnijā Igaunija paziņoja par digitālo klejotāju jeb nomadu vīzas izsniegšanas uzsākšanu – tā ir jauna vīzu forma, kas ļautu ceļotājiem likumīgi strādāt Igaunijā.
Arguments par labu šādai vīzas formai ir tas, ka vīza piesaistīs valstij ceļojošos digitālos darbiniekus, kuri attiecīgi Igaunijā tērēs savus ieņēmumus, dalīsies savās zināšanās un kopumā dos labumu vietējai ekonomikai.
Tīmekļvietnē "Sifted" publicētā rakstā Karoli Hindriksa (Karoli Hindriks) norāda, ka valstīm, kuras ir ieinteresētas piesaistīt prasmīgus talantus savai valstij, vajadzētu apsvērt iespēju ieviest līdzīgu vīzu.
Vai šī būs jaunā vīzu tendence?
Šī nav pirmā reize, kad mēs redzam, kā tehnoloģijas rosina ieviest jaunas vīzas. Varam vilkt daudzas paralēles ar jaunuzņēmumu vīzu iniciatīvu, kas visā Eiropā ir izplatījusies neticamos ātrumos. Jaunuzņēmumu vīzas tiek izdotas tādās valstīs kā Itālija, Francija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Dānija, Zviedrija, Vācija, Beļģija, Spānija un visas trīs Baltijas valstis. Francija piedāvā pat jaunuzņēmumu ieguldītāju vīzu.
Latvija šo dokumentu formātu ieviesa 2016. gadā cerībā piesaistīt Latvijai kvalificētus jaunuzņēmuma dibinātājus un talantus, kas uzlabotu vietējo jaunuzņēmumu ekosistēmu un tā, savukārt, ekonomiku. Četrus gadus vēlāk redzam sekojošu ainu - jaunuzņēmumu vīza ir tikusi izsniegta 61 uzņēmumam.
Starp citu, statistika liecina, ka Latvijas jaunuzņēmumu vīzas šķiet pievilcīgākas pasaules Austrumu daļai – teju 50% no Latvijas jaunuzņēmumu vīzu saņēmējiem līdz šim ir bijuši no Krievijas. Tomēr tas arī nav nekāds brīnums, jo austrumniekiem Latvija varētu būt visērtākais atspēriena punkts, lai piekļūtu Eiropas tirgum un iepazīstinātu ar savām idejām Rietumus.
Piemērs ir komerciālo dronu ražotājs “Fixar”, kurš, pateicoties politiskajām un teritoriālajām ērtībām, kā arī Eiropas Savienības nodrošinātajai intelektuālā īpašuma aizsardzībai, izvēlējies Latviju kā savu atspēriena punktu/platformu, lai piekļūtu Eiropai.
Latvijas izdoto jaunuzņēmumu vīzu skaitu var vērtēt dažādi. No vienas puses, tie ir vēl 61 uzņēmums valstī, kuri veic komercdarbību, rada ieņēmumus, maksā nodokļus un kuru nebūtu, ja šādas iniciatīvas nebūtu. No otras puses, 61 uzņēmums 4 gadu laikā varētu izraisīt arī nelielu vilšanos, ņemot vērā, ka Igaunijā 2017. gadā vien izsniegtas 140 jaunuzņēmumu vīzas. Lai gan visas Baltijas valstis šķietami ir potenciāli pievilcīgas Austrumu valstu jaunuzņēmumiem, kuri lūkojas Eiropas tirgus virzienā, redzam, ka ne visas trīs kaimiņvalstis vienlīdz labi izmanto šo faktu savā labā un gūst gaidīto rezultātu.
Rodas jautājums – vai tas, ka vīza ir populāra novitāte, nozīmē, ka ikvienai valstij vajadzētu to ieviest? Lai gan šo jautājumu var analizēt arī no imigrācijas politikas puses, es gribētu paraudzīties uz šo situāciju no uzņēmējdarbības viedokļa. Atgriežoties pie pieprasījuma un piedāvājuma, kā arī resursu pārvaldības pamatiem.
LIAA paziņoja, ka ir izsnieguši jaunuzņēmumu vīzu teju 100% pieteicēju, kas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri uzsāka pieteikuma procedūru, bija nopietni un atbilda prasībām. Tādējādi varam secināt, ka pareizais vēstījums nonāca līdz īstajai auditorijai. Tas varētu būt arguments, ka “kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti”.
Tai pašā laikā – kā tad ir ar pieprasījumu? Vai pieteikumu bija pietiekami daudz, lai attaisnotu to laiku, ko dažādas iestādes ir ieguldījušas, lai izstrādātu, uzsāktu un uzturētu šādu programmu?
Dažas atbildes rodamas, salīdzinot jaunuzņēmumu vīzu režīmus Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs.
Kā jau iepriekš minēju, Igaunija, izsniegto jaunuzņēmumu vīzu ziņā ir tālu priekšā Latvijai. Kāpēc tā? Ziemeļu kaimiņvalsts jaunuzņēmumu vīzu režīms nav nemaz tik ļoti atšķirīgs no Latvijas piedāvātā, tomēr pastāv dažas būtiskas atšķirības, kas var būt par iemeslu tam, kāpēc jaunuzņēmumi izvēlas Latvijas ziemeļu kaimiņu:
Pieteikšanās tiešsaistē – 21. gadsimtā tā šķiet pašsaprotama, taču Latvija pieteicējiem šādu iespēju nepiedāvā;
Vīzas derīguma termiņš – lai gan Latvija jaunuzņēmumu vīzu izsniedz uz 3 gadiem atšķirībā no Igaunijas piedāvātās 12 mēnešu vīzas, tās pagarināšana pēc tam nav iespējama, taču iespējams apsvērt pieteikumu cita veida uzturēšanās atļaujas saņemšanai;
Pieteikuma nepieciešamais finansiālais “nodrošinājums” – abas valstis pieprasa pieteicējam finansiālu “amortizāciju”, taču Latvijā pieprasītā summa ir teju 3 reizes lielāka nekā Latvijas ziemeļu kaimiņvalstī prasītā.
Šie ir vien daži aspekti, un noteikti ir jāņem vērā vēl citi faktori, mēģinot saprast, kāpēc jaunuzņēmumi izvēlas Igaunijas piedāvāto vīzas iespēju un tāpēc izvēlas šo konkrēto Baltijas valsti kā savu atspēriena punktu. Taču arī šajā īsajā salīdzinājumā iezīmējas dažas norādes.
Digitālo klejotāju vīza – 2. raunds?
Igaunija paziņoja par savu plānu uzsākt Digitālās klejotāju (nomadu) vīzas izsniegšanu 7. jūnijā. Nedaudz vairāk nekā mēnesi vēlāk mēs redzam, ka Barbadosa paziņo par līdzīga dokumenta ieviešanu – attālinātā darba vīzu uz laiku līdz 1 gadam (tāds pats maksimālais termiņš kā Igaunijā).
Rodas jautājums – vai šāda veida dokuments ir kaut kas tāds, ko visām valstīm vajadzētu ieviest, lai attālinātais darbs un digitālā klejošana būtu vieglāk pieejama arī viņu valstīm? Tā vietā, lai spekulētu, es nolēmu pajautāt labi informētām personām. Konkrētāk – digitālajam klejotājam uz pilnu slodzi Stjuartam Rodžersam (Stewart Rogers). Viņa darbs kā tīmekļvietnes “GritDaily” galvenajam redaktoram un “Badass Empire” līdzdibinātājam ļauj viņam ceļot un vienlaikus strādāt.
“Paziņojums par Igaunijas Digitālo klejotāju (nomadu) vīzu neapšaubāmi ir aizraujošs. Es regulāri ciemojos Baltijas valstīs, un Igaunijas Digitālo nomadu vīza ir svaiga gaisa plūsma salīdzinājumā ar daudz ierobežojošākajām Digitālo nomadu vīzām citās valstīs.
Tā neaptver tikai pašnodarbinātas personas, bet arī ārvalstu darba devējus, kuri vēlas uz gadu izveidot savu bāzi. Līdzīgām Digitālo nomadu vīzām Portugālē, Kostarikā, Meksikā un Čehijas Republikā ir vairāk ierobežojumu.
Es ceru, ka vēl vairāk valstu nodrošinās Digitālo nomadu vīzas, lai digitālo nomadu statuss tiktu normalizēts un pieņemts. Esmu nedaudz noguris no nepieciešamības izvēlēties dzīvesvietas valsti un pilsētu, kad es piesakos pakalpojumiem (tīmeklī vai citādi), kad patiesībā es gribētu atzīmēt izvēli “Pasaules pilsonis” un miers. Ja digitālie klejotāji kļūs parasta parādība, tā varbūt kļūs par realitāti.”
No Stjuarta Rodžersa mēs varam mācīties, ka digitālajam klejotājam, kurš ir pastāvīgi ceļā, šīs ilgtermiņa vīzas nav “dzīvības vai nāves” jautājums. Tomēr ir svarīgi atzīt šādu darba formu, kā rezultātā uzlabosies pārvietošanās brīvība pasaulē.
Viens jautājums, kas vienmēr ir prātā ne tikai vīzas izsniedzošajām valstīm, bet arī pašiem klejotājiem, ir nodokļu jautājums.
Igaunijas digitālo klejotāju vīza nosaka, ka, ja persona strādā Igaunijā 183 dienas gadā (aptuveni 6 mēnešus), tā tiek uzskatīta par Igaunijas nodokļu rezidentu, un tai ir jāmaksā nodokļi. Kā to risina digitālie klejotāji, ja viņi ienākuma nodokļus jau maksā kaut kur citur?
Rodžerss norāda, ka Igaunijas nodokļu shēma nav piemērojama viņa apstākļiem, jo viņš nepavada tik daudz laika vienā vietā.
“No mana viedokļa uzturēšanās kādā vietā jebkādu laika sprīdi nav piemērota manam klejotāja stilam. Tomēr kopā ar e-rezidenta programmu, kas jau ir pieejama Igaunijā, tā noteikti šķiet pievilcīga.”
Lai gan šķiet maz ticams, ka nodokļu shēma ir tā, kas digitālos klejotājus piesaistīs Igaunijai, tā var bruģēt ceļu uz klejotāju dzīvesveida normalizēšanu, kas, savukārt, var radīt jautājumus saistībā ar nodokļiem, sociālo apdrošināšanu, pensiju un vēl citus.
Arī "TWINO" mēs aizvien vairāk cenšamies atbalstīt work from anywhere (darbs no jebkuras vietas) pieeju, tāpēc digitālo klejotāju vīza ir intriģējošs attiecīgās problēmas risinājums. Šobrīd, kad aizvien vairāk darba devēju, ieskaitot mūs pašus, pieļauj, ka milzīgs skaits viņu darbinieku strādā attālināti, būtu vērts apsvērt šo iespējamo nākotni, kur šāda kārtība iederētos. Jo īpaši realitātē pēc COVID krīzes, kad ceļošana kļūst drošāka un pieejamāka.
Aptaujājot vairāk nekā 5000 biroju darbiniekus, vairākums apgalvoja, ka viņi gribētu jaukta tipa darbavietu – apvienojot darbu gan birojā, gan attālināti. Manuprāt, šie jaunie vīzu formāti ļautu izvērtēt jauno darba veida tendenci (work from anywhere) starptautiskā līmenī.
Tāpat rodas jautājums, kāda būs Latvijas pozīcija digitālā nomada tendences kontekstā? Manuprāt, mazākais, kas būtu darāms, ir vispusīgs novērtējums, vai esam apmierināti ar līdzšinējo jaunuzņēmumu atbalsta politiku, un vai Latvijai nebūtu jāseko Igaunijas pēdās, piesaistot sev spējīgus ārvalstu talantus un naudu?
