Redakcijas komentārs: Valsts budžetam pieiet kā veikalam – ar iepirkumu sarakstu

2018. gada 10. augusts plkst. 7:45
Autors: Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore
Sadaļa: DB Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Ministriju pieprasījumi nākamā gada budžetam pārsniedz 1,1 miljardu eiro, neraugoties uz to, ka fiskālā telpa ir negatīva. Tas nozīmē, ka plānotais budžeta deficīts ir lielāks par to, ko mums atļauj fiskālās disciplīnas noteikumi.

Tas, ka fiskālā telpa ir negatīva, pilnīgi noteikti nav noslēpums nevienam no ministriem. Tādēļ var tikai apbrīnot katru gadu atkārtojošos farsu, kad ministriju pieprasījumi vairākkārtīgi pārsniedz budžeta iespējas un ministri tikai bezpalīdzīgi blisina acis un stāsta, cik visi pieprasījumi ir svarīgi.

Vērotājam no malas nav īsti skaidrs, vai šie pieprasījumi, kurus izpildīt ir nereāli, veidoti pēc principa: ja nu tomēr izdodas piķi dabūt, vai arī tas darīts, lai neviens nevarētu pārmest, ka nauda nav prasīta. Jebkurā gadījumā iznākums ir skumji smieklīgs – labi apzinoties, ka brīvas naudas budžetā nav un plānotais deficīts ir lielāks par pieļaujamo, ministrijas iesniedz nereālus pieprasījumus, lai Ministru prezidents un Finanšu ministrija tiek galā. Tā teikt, kāpēc man būt tam ļaunajam, kas nepaprasa naudu, labāk lai sliktā ir Finanšu ministrija, kura tad pasaka, ka naudas nav. Šāda stratēģija nešķiet pareiza no vairākiem viedokļiem.

Vispirms jau labāk būtu, ja ministrijas pašas izvirzītu savas «degošās» prioritātes, kaut vai tikai vienu, bet kuras apmierināt ir reāli. Citādi no šāda principiāli neapmierināmo vēlmju saraksta lielas jēgas nav. Tas varbūt ir noderīgs katra individuālā ministra tēla spodrināšanai, bet ne valdībai kopumā. Šāda stratēģija arī liek uzdot jautājumu, vai ministrs vispirms ir savas nozares lobists vai tomēr valdības loceklis, kurš tikpat lielā mērā kā par savu nozari atbild arī par kopējo valsts ekonomisko stāvokli un budžetu. Es neapšaubu, ka ministriju pieprasījumi ir pamatoti un nauda tiek prasīta labām lietām. Taču apstākļos, kad finanšu resursu nav, jo tos ir izsmēlusi nodokļu reforma, ministriem divtik atbildīgi vajadzētu izanalizēt savu prioritāšu sarakstu, saprotot, ka naudas visam tāpat nepietiks.

Kāpēc man būt tam ļaunajam, kas nepaprasa naudu, labāk lai sliktā ir Finanšu ministrija, kura tad pasaka, ka naudas nav.

Protams, aktuāls ir arī jautājums, vai visi «bāzes» līdzekļi, kas pāriet nemainīgi gadu no gada, ir izmantoti efektīvi, vai nav iespējams rast kādu ietaupījumu. Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš savā Twiiter kontā norāda: «Ir viena iespēja ievērojamai valsts pārvaldes izdevumu samazināšanai, tā saucas reģionālā reforma.» Taču šķiet, ka uz ko tādu politiķi sadūšoties nav spējīgi. Tādēļ tur nauda joprojām tiks dedzināta kā līdz šim. Taču tā jau ir visas Saeimas kopīga atbildība.

Bet ministrijām gribētos likt pie sirds vēlmju sarakstu jeb iepirkumu listi nolikt pie malas, apzināties valsts budžeta situāciju un neprasīt neiespējamo, jo tas galu galā diskreditē un padara komisku pašu budžeta veidošanas procesu. Kad iedzīvotājs «parastais» no premjera dzird, ka ministriju pieprasījumi daudzkārt pārsniedz budžeta iespējas un ministriem ir vēlmju domāšana, tad daudziem gribot negribot skati vēršas populistu virzienā, kas sola kā uz burvju mājienu visas nebūšanas atrisināt. Tikai der atcerēties, ka pēc pusnakts kariete mēdz pārvērsties ķirbī.

Dalies ar šo rakstu