Tāds bija finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas pirmais komentārs pēc iepazīšanās ar Latvijas Televīzijas žurnālistu eksperimentu, kas izgaismo ēdināšanas biznesa virtuvi – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Visu visu zina – un tieši tādēļ, ka zina, pieņem, bet nerīkojas, ēnu ekonomikas rats arī turpina griezties.
Visu visu zina – tas labi raksturo gan šādas krāpšanās shēmas vienā nozarē, kur daļu algas pieņemts izmaksāt aploksnē, tāpat tas trāpīgi apzīmē varas attiecībās ar «lielajām zivīm». Visi visu zina, bet uz āķa tiek retais.
Otrs, kas ļoti spiež uz nerva, ir tas, ka bieži ēnu ekonomika kalpo kā attaisnojums nodokļu aplamam izlietojumam. Tur ir smalka robeža, kas būtu ar muguras smadzenēm jāsajūt politiķiem, lai vairotu, nevis grautu cilvēku un arī uzņēmēju uzticēšanos publiskās naudas izlietojumam. Tas vai nu mudina nomaksāt visus nodokļus vai, tieši pretēji, liek meklēt veidus, kā no tiek izvairīties, cik vien iespējams. Tomēr, pat ja daļa taisnības ir tiem, kas ar sūrajiem biznesa apstākļiem atsevišķās jomās attaisno aplokšņu algu maksāšanu, viņi šauj savā, savu vecāku un arī savu bērnu kājās, jo veicina sociālās drošības sistēmas bojāšanos. Savas izmaksas, optimizējot nodokļus, uzņēmumi samazina uz darbinieku sociālo garantiju rēķina, bet šajā valstī visi ir saistīti ar sociālo iemaksu saitēm. Tā kā žurnālistiem jādara nodokļu ganu darbs, jāvaicā, vai mūsu nodokļu administrācija pietiekami fokusē savu uzmanību uz ēnu ekonomikas piekopējiem šajā un citās nozarēs? Jāsecina, ka VID instrumenti gan ir, gan nav efektīvi. Kamēr VID darbinieks kūko ēstuvē, tās apgrozījums pieaug vairākas reizes, bet, kad VID izprašņā darbiniekus, tad apstiprinājumu aplokšņu algu maksāšanai lielākoties negūst, jo cilvēki (neskatoties uz to, ka darba tirgus sāk arvien uzstājīgāk brēkt pēc darbiniekiem) uzticīgi darba devējam par tā mahinācijām klusē un par godu VID vizītei tiek sarīkots īpašs paraugdemonstrējumu «šovs», iepriekš intervijā DB (31.07.2017.) stāstīja VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktore Sandra Kārkliņa-Ādmine.
Būtiskākais ir nepieļaut to, ka par pašsaprotamu normu tirgū kļūst nodokļu nemaksāšana. Ja tā dara visi, tas visvieglākajā veidā nosaka līderus konkurences cīņā un tāpēc pelēkajai zonai pievelk arī citus nozares dalībniekus. Tajā pašā laikā nodokļu politika nedrīkst uzkraut arvien lielāku nastu tiem, kas jau pašlaik nes visvairāk. Nodokļu politikai nevajadzētu piedzīvot tādas reformas, kas arī atgādina savdabīgu eksperimentu. Izmaiņas tiek akceptētas ar vērienu, pat izpelnoties OECD uzslavu, bet prognozēt, kādas sekas tās nesīs, ir neiespējami. Vai valsts radītā uzņēmējdarbības vide, nodokļu slogu ieskaitot, ir tik ačgārna, ka ēnu ekonomika, kā bija, tā paliks neatņemama tās blakne? «Kā cilpa kaklā,» tā sižetā darbu ēdināšanas uzņēmumā raksturo kāda tā darbiniece. DB iestājas par nodokļus maksājošiem uzņēmumiem un tieši tikpat lielā mērā par caurspīdīgu un pamatotu nodokļu izlietojumu. Tās ir divas sliedes – ja tās liecas katra savā virzienā, uz priekšu netikt.
