DB Viedoklis

Redzēt plašāk – arī to, kas aiz Covid-19 priekškara

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 06.04.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Fokusēšanās uz visu, kas saistās ar Covid-19, protams, ir saprotama un svarīga, taču šajā situācijā nedrīkst ignorēt citus procesus, kas ietekmē mūsu dzīvi gan tagad, gan arī ietekmēs ilgtermiņā, tostarp atlabšanas no šīs krīzes periodā.

Viens no šādiem tematiem ir ekonomiskā aktivitāte. Te jaušams problēmu komplekss. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šajās dienās intervijā TVNET pauda, ka ir visai augsts risks, ka pēc krīzes cilvēki dažādu iemeslu dēļ varētu aizbraukt no Latvijas. Tam iemesls varētu būt Latvijā pašreiz valdošais noskaņojums, kā arī pastāvošā nenoteiktība. Kad tiks atvērtas robežas, Latvijai būs ļoti grūti šos cilvēkus noturēt. Saprotams, ka runa ir ne jau par pensionāriem, bet par cilvēkiem darbaspējīgā vecumā. Tātad brīdī, kad arī mūsu ekonomiku būs atļauts darbināt pilnā apmērā, mums pietrūks paša galvenā – strādāt gribošu, savās jomās profesionālu vai ar izaugsmes potenciālu apveltītu cilvēku. Jo citur viņi jutīsies gaidītāki, vairāk novērtēti.

Otrs brīdinošs signāls nāk no Nodarbinātības valsts aģentūras – Latvijā pieaug ilgstošo bezdarbnieku skaits. Runa ir par personām, kuras bez darba ir 10 un 11 mēnešus. Tiek vēstīts, ka, pēc NVA jaunākajiem datiem, 2021. gada februāra beigās bija reģistrēti kopumā 74 494 bezdarbnieki. Tikai puse no tiem – 37 287 – bez darba bija līdz sešiem mēnešiem, bet 18 623 bez darba bija laika periodu no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam, kamēr 13 072 bez darba bija no viena gada līdz trim gadiem, savukārt 5512 iedzīvotāji bez darba bija trīs un vairāk gadus. Un tie ir tikai NVA reģistrētie. Skaidrs, ka liela daļa nestrādājošo ir arī tādi, kuri neiet pieteikties bezdarbniekos. Ko tas nozīmē? Ir ļoti daudz cilvēku, kas izkrīt no darba tirgus, pat tepat Latvijā esot. Pierod, ka var iztikt nestrādājot, jo valsts un pašvaldības tos vairāk vai mazāk uztur. Daļa no viņiem kaut kur piestrādā nelegāli. Bet tas arī, tāpat kā emigrācija, veido darbaspēka deficītu.

Trešā satraucošā tendence, kas gan vērojama jau vairākus gadus, – jaundibināto un likvidēto uzņēmumu skaita attiecības pasliktināšanās. Kā liecina Lursoft apkopotie dati, kopš 2016. gada no jauna reģistrēto uzņēmumu skaits bijis visai nemainīgs, savukārt strauji audzis likvidēto uzņēmumu skaits. Īpaši dramatisks šajā ziņā bija 2018. un it īpaši 2019. gads, kad likvidēto uzņēmumu ir bijis divreiz vairāk nekā jaundibināto. Tam ir tieša saistība ar normatīvās vides maiņu, proti, neizpildot virkni prasību, Uzņēmumu reģistrs veica uzņēmumu likvidāciju. Bija jau tāds vilnis par gada pārskatu nesniegšanu, nu pēdējo gadu trends – formāla pieeja likvidēt, ja nav atsevišķi deklarēti patiesie labuma guvēji (PLG), lai gan tajā pašā datubāzē uzrādīti gan akcionāri publiskās AS, gan dalībnieki SIA. Jā, šī kļūme tika labota, saprotot, ka tiek prasīta bieži dublējošās informācija, tika ieslēgts reverss, un daudziem uzņēmumiem piešķīra PLG automātiski – tie tad izspruka no likvidēšanas šī formālā iegansta dēļ. Bet ar to jau stāsts nebeidzas – priekšā ir kādreizējo mikrouzņēmumu likvidēšanas vilnis, jo skaidrs, ka ir ļoti daudz nozaru, kurās, standarta nodokļu likmes maksājot, darbība kļūst nerentabla. Varam tikai minēt, ko tālāk darīs šajos mikrouzņēmumos līdz šim strādājošie...

Protams, pie varas esošie var censties pamatot stingrāku kontroli kā nepieciešamību, tostarp, ka prasība par PLG novedusi pie, viņuprāt, slikto uzņēmumu aizvēršanās. Tomēr skaidrs, ka dažādas birokrātiskās barjeras un likumu izmaiņas, kas apgrūtina tieši nupat dibināto uzņēmumu darbību, un kaut vai raidītie signāli par mikrouzņēmumu iznīdēšanu, vietā uzreiz neradot neko citu, grauj pamatu pamatus – būtiski mazina cilvēku vēlmi sākt savu biznesu. Tā vietā, lai palīdzētu sabiedrībai izprast, ka tieši uzņēmēji ir tie, kuri baro valsti, politiķi kā apsēsti jau vairākus gadus nebeidz skandēt, ka jāapkaro sliktie. Un skaidrs, ka ar sliktajiem domā biznesā, ne jau valsts pārvaldē strādājošos, kas savukārt neesot gana novērtēti. Uz ko tas ved? Uz ierēdņu valsti, kas iztiks no starptautiskiem aizņēmumiem un dažu lielu eksportētāju uzņēmumu nomaksātajiem nodokļiem?

Politiķi mēdz zīmēt sapņu pilis gan par ātrgaitas maģistrāļu tīklojumu Latvijā, gan reģionu strauju uzplaukumu pēc administratīvi teritoriālās reformas, gan ekonomikas uzrāvienu pēc pandēmijas. Tādos brīžos vienmēr gribas vaicāt: kādus priekšnosacījumus jūs radāt, lai tā būtu? Skaidras atbildes nav.

Komentāri

Pievienot komentāru