Gada beigas parasti tiek uzskatītas par sava veida atskaites punktu, kad izvērtēt, kas ir noticis noteiktā laika periodā, kas labs ir paveikts, bet kas – nav paveikts.
Runājot ekonomiskās kategorijās, aizvadīto droši vien var nosaukt par mērenas izaugsmes gadu, savukārt, vērtējot situāciju valstī kopumā, vairāk prātā nāk tādi termini kā «mīņāšanās», «muļļāšanās», «tundu stāvu domādama» un tamlīdzīgi.
Vajadzētu pārāk ilgu laiku un par daudz sleju vienā avīzē, lai uzskaitītu visus notikumus, kas ļauj izvēlēties tieši minētos apzīmējumus, taču ļoti labi notikušo valstī kopumā var raksturot caur bēdīgi slavenās a/s Liepājas metalurgs (LM) prizmu. Vēl gada sākumā bija dzirdami teju vai bravūrīgi paziņojumi par vienu no Latvijas ekonomikas flagmaņiem, trešās lielākās pašvaldības būtiskāko kompāniju utt., savukārt viss pārējais ļoti uzskatāmi liecināja, ka pāris izmanīgu vīru mūsu valstī var darīt, ko vien grib, tostarp liekot valstij samaksāt viņu parādus daudzu miljonu eiro apmērā, bet valsts viņiem nevar izdarīt vispār neko. Tas gan nav nekas jaunas – tieši tāds pats scenārijs pirms dažiem gadiem bija ar nu jau nebūtībā aizgājušo Parex banku un abiem tās dibinātājiem. Faktiski var teikt, ka šis gads ir bijis vērsts nevis uz attīstību vai ko tamlīdzīgu, bet gan gatavošanos nākamajām Saeimas vēlēšanām. Protams, tā tas ir bijis pirms katrām vēlēšanām, taču šoreiz reklāmas pauze ir sākusies pamatīgi par agru. Redz, gatavošanās tām sākās jau šā gada pirmajā pusē, bet kārtējās vēlēšanas ir nākamā gada rudenī. Neskaidrības ir gan ar jau minēto LM, gan joprojām ar aviokompānijas airBaltic turpmāko likteni, gan pasažieru vilcienu iepirkumu vai nomu. Vienīgais, par ko tiešām ir skaidrība – nākamo gado sāksim ar jaunu valūtu, taču arī to nevar nodēvēt par šā gada sasniegumu. Ritenis, lai Latvija šogad saņemtu uzaicinājumu iestājai eirozonā, realitātē bija iegriezts jau iepriekšējos gados.