DB Viedoklis

Starp Rīgas stabiņiem un vīziju par valsts nākotni

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 07.09.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzmanību piesaistīja divas intervijas ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kuri runā būtībā par vienu un to pašu – nepieciešamību pēc saprātīgas, atbildīgas, ilgtermiņa skatījumā balstītas politikas.

Pirmā – ar satiksmes jautājumu apskatnieku Paulu Timrotu – bija publicēta laikrakstā Diena, to pārpublicēja arī Dienas Biznesa interneta portāls. Otrā – ar arhitektu, uzņēmēju Uldi Pīlēnu, ko publicējam 7. septembra Dienas Biznesa drukātajā izdevumā.

Abos gadījumos ir runa par kaitējumu, ko politikā nodara vai var nodarīt populisms, neprofesionalitāte, tiekšanās pēc ātriem rezultātiem, klaja sistēmas, saprātīgu spēles noteikumu neievērošana, kā arī tālredzīguma trūkums. Abos gadījumos ir vilšanās tajā, kas notiek, un arī apliecināta vēlme pēc daudz, daudz labākas pārvaldības. Atšķirība vien tajā, ka Pauls Timrots tiek intervēts par pērn uz pieciem gadiem ievēlētās Rīgas domes izpausmēm satiksmes jomā, savukārt Uldis Pīlēns – vairāk par valsts līmeņa pārvaldību, tostarp nākamgad paredzēto Saeimas vēlēšanu kontekstā.

Galvenie jautājumi – kurp ejam, kur gribam nonākt 

Ja mēs skatāmies kopumā, varai pietrūkst profesionālas menedžmenta kapacitātes to uzdevumu lielumam,...

Tātad vienā gadījumā varas maiņa nav paredzama, atliek vien cerēt, ka cilvēki ar laiku mācīsies no kļūdām, bet otrajā – varam cerēt, ka, pirmkārt, politiķi nākamajām vēlēšanām būs sagatavojuši labāku piedāvājumu gan programmatiskā, gan personālsastāva ziņā, otrkārt, ka vēlētāji ievēlēs pieredzējušākus, profesionālākus, tālredzīgākus, racionālākus, atbildīgākus utt. par līdzšinējiem, un treškārt, ka ievēlētie arī īstenos uz valsts attīstību ilgtermiņā vērstu politiku.

Tāpat arī intervējamie akcentē, ka plašākas uzmanības vērta ir, šķiet, aizvien pieaugošā tendence sabiedrībai pārlieku fokusēties uz vienas dienas, nedēļas vai mēneša aktualitātēm, pieprasot no politiķiem ātru, pamanāmu rīcību un tiem arī tiecoties to īstenot, lai arī dažkārt tas prasītu būtisku atkāpšanos gan no normatīviem un standartiem, gan labas lēmumu pieņemšanas prakses. Jautājums par lielajiem mērķiem, kaut kādu ilgtermiņa rezultātu sasniegšanu ir novākts pat ne otrajā plānā, bet gan, šķiet, paslēpts dziļi pagrabā aiz cieši aizslēgtām durvīm. Jo tas ir neērts, uz to nav skaidras atbildes, tās meklēšana prasa piepūli un galu galā vismaz uz četriem gadiem ievēlamajiem šķiet pilnīgi lieka, jo tā būtu pamatu likšana lentīšu griešanai jau pēcteču varas laikā.

Cita lieta, ja var pazīmēt sapņu pilis, piemēram, par ātrgaitas maģistrālēm kaut kad tālā nākotnē – tas vismaz ļauj novirzīt skatus no šodien nepaveiktā vai aplami padarītā. Tas, protams, ne uz ko labu neved, tā drīzāk ir nevis virzība, bet mīņāšanās uz vietas. Vismaz sabiedrības attīstības ziņā.

Līdz ar to loģiski būtu bijis, ja augtu pieprasījums pēc kvalitatīvi cita līmeņa politikas. Un tiešām ir ļoti labi, ka aizvien biežāk ir dzirdama kritika par nebūšanām, kas pieļautas, un kritika par aplamu pārvaldību kā tādu, neatkarīgi no tā, kuras partijas pārstāvji to realizē. Atliek vien cerēt, ka šī kritika tiek ņemta vērā, tā teikt, likta aiz auss, kļūdas labotas un to atkārtošanās riski mazināti. Daudz bēdīgāk būtu, ja katrs šāds kritikas izpaudums tiktu vērtēts kā personisks uzbrukums kāda vai kādu citu politisku spēku interesēs, jo tad kļūdu labošanas vietā mēs varētu sagaidīt tādu kā ieraušanos savā čaulā, darīšanu pa vecam, lai tikai iespītētu, kas, protams, būtu gan neproduktīvi un destruktīvi, gan arī nekorekti pret kritikas paudēju, tā patstāvību savos spriedumos.

Un vēl. Biedē politiķu (gan pozīcijas, gan opozīcijas) aizraušanās izdabāt kaut kādām šaurām grupām, nerēķinoties tādos brīžos ar sabiedrības interesēm kopumā vai vismaz sabiedrības vairākuma interesēm. Piemērus šādām tendencēm min kā Pauls Timrots, runājot par stabiņiem Rīgas ielās, tā Uldis Pīlēns, vēršot uzmanību šai problēmai kā tādai.

Mūslaiku politiķi kļuvuši vien par tādiem kā mazliet vairāk par 5% balsu pircējiem. Skaidrs, ka tas noved pie tā, ka arī sabiedrība aizvien vairāk distancējas no politiķiem, uztver ievēlētos kā svešu, ne savu interešu pārstāvjus ar visām no tā izrietošām sekām – zemu uzticēšanos, zemu līdzdalību vēlēšanās, politisku lēmumu nerespektēšanu utt.

Un tas vēl jo vairāk aktualizē jautājumus, ko īpaši akcentē Uldis Pīlēns: kurp mēs kā valsts ejam, kāda ir mūsu nākotne, kāda būs iespējama mūsu bērnubērnu nākotne Latvijā? Šķiet, par to jādomā aizvien vairāk un vairāk. Mums visiem.

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet Dienas Biznesu preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru