Premjers Ivars Godmanis starp veicamajiem darbiem ekonomikas stabilizēšanā, ir minējis arī valsts budžeta grozījumus, izdevumu samazināšanas virzienā, kas, protams, pati par sevi ir apsveicama lieta. Taču Eiropas Savienības (ES) fondu līdzfinansējuma problēmu valdība var risināt pieejot tai radoši. Atrast trūkstošo finansējumu – tas būtu valdības izaicinājums, kas, manuprāt, ir risināms.
Ja Latvija var dabūt no ES fondiem finansējumu, tad ir grēks to neņemt, it īpaši šobrīd, kad nepieciešams nodrošināt sabalansētu valsts ekonomikas turpmāku attīstību, tikai tāpēc vien, ka Latvijas valsts no savas puses nespēj nodrošināt Eiropas fondu līdzekļu apgūšanai nepieciešamo līdzfinansējumu.
Ja ekonomikā turpināsies patreizējās tendences, un visi makroekonomiskie rādītāji liecina, ka situācija strauji nemainīsies, tad Eiropas fondu naudas apgūšana Latvijas ekonomikai var dod tikai ieguvumu, it īpaši ja nauda tiek ieguldīta uzņēmējdarbības veicināšanā, ražošanas attīstībā, jaunu darba vietu radīšanā un tādos infrastruktūras projektos, kas nākotnē ļautu strādāt efektīvāk vai ļautu ietaupīt līdzekļus, ko maksājam par enerģiju.
Situāciju, ka valstij nepietiek līdzekļu līdzfinansējuma nodrošināšanai, ir iespējams risināt ar privātā kapitāla piesaistīšanu, nodrošinot līdzfinansējumu uz privātās – publiskās partnerības pamata. Valsts var piesaistīt privāto kapitālu, kas nodrošina nepieciešamo līdzfinansējumu fondu apguvei jau tagad, un norēķināties ar privāto partneri tālākā nākotnē vai arī, kompensējot viņa ieguldījumu, ļaut viņam pelnīt nākotnē.
Naudu piesaistīt uz privātās publiskās partnerības pamata var! Valstij ir tikai jālikvidē trīs šķēršļi.
Pirmais visvieglāk likvidējamais ir publiskās – privātās partnerības likuma pieņemšana, kas nu jau vairāk kā gadu ir iestrēdzis varas gaiteņos Tāpat būtu nepieciešams, cik vien ātri iespējams, arī pieņemt attiecīgos regulējošos Ministru kabineta noteikumus un citus saistītos normatīvos aktus.
Otrais, kas jāpanāk Finanšu ministrijai un Valsts kasei, ir tas, lai piesaistītie privātie līdzekļi netiktu uztverti kā valsts saistības un iekļauti kopējās konsolidētajās valsts saistībās, bet gan jāizgudro veids, kā iegrāmatot un reģistrēt konsorcija un publiskas privātas partnerības gadījumus tā, lai tās neveidojas kā valsts saistības. Principā tas ir iespējams un tāda prakse pastāv, piemēram, Lielbritānijā, kur uz privātās un publiskās partnerības pamata ir tapuši gan ceļi, gan skolas un kas nefigurē kā valsts parādsaistības. Arī mūsu Finanšu ministrija var paskatīties no cita redzesloka, papētīt ārzemju pieredzi un rast risinājumu valstij un sabiedrībai izdevīgā veidā.
Un trešais — ir jāveido pozitīvs viedoklis par valsts un privātā sektora sadarbību. Ir jāpārstāj propagandēt to, kā veidu, kad kāds grib kļūt bagāts uz valsts rēķina. Jāievieš un jārealizē ideja, ka tas ir veids, kā valstij sadarboties ar saviem uzņēmējiem, lai abpusēji iegūtu labumu un labumu gūtu sabiedrība kopumā.
Ja šos trīs pasākumus mēs spētu realizēt, būtu iespējams daudz lielāka mērā piesaistīt ES finansējumu, daudz labāk to apgūt. Laikā, kad ekonomika iet uz leju, ir labi, ka privātais var nopelnīt un Latvijas sabiedrība var gūt no tā labumu.
