Par izmaiņām ar nodokļiem saistītajos likumos ir gana runāts. Lai uz to fona no redzesloka nepazustu citi svarīgi jaunumi, piedāvāju vērst uzmanību uz aktuālām izmaiņām Komerclikumā un Civilprocesa likumā.
Izmaiņas un jauninājumi Komerclikumā
Šā gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, kas papildina likumu ar jaunu D daļu – «Komercdarījumi». Šis ir pozitīvs pavērsiens Latvijas komerctiesībās, jo līdz šim mūsdienu vajadzībām piemēroja Civillikumu, kas tika izstrādāts un darbojās kopš pirmās Latvijas brīvvalsts laika. Ir pagājis gandrīz gadsimts, un uzņēmējdarbības videi, saprotams, šobrīd ir citas prasības un vajadzības. Cita starpā jaunais likums pirmo reizi ievieš atsevišķu regulējumu komerciālajiem pirkuma, komisijas, glabājuma un ekspedīcijas līgumiem, kā arī tādiem plaši izmantotiem līgumiem kā līzinga, faktoringa un franšīzes līgums. No praktiskā viedokļa uzņēmējiem tiek atvieglināta līgumu izstrāde, jo svarīgākais jau ir atrunāts likumā. Būtisks aspekts – Komerclikumā tagad ir noteikti īsāki noilguma termiņi, tādējādi uzņēmējiem vairs nebūs jāuztraucas, ka pret viņiem varēs vērsties ar pretenziju par darījumu, kas noslēgts pirms vairākiem gadiem.
Jauninājumi likumā panāk lielāku harmoniju ar attiecīgajiem likumiem ārvalstīs un starptautiskiem tiesību instrumentiem, kas padara valsti arī par pievilcīgāku ārvalstu investoriem. Kopumā Komerclikuma izmaiņas uzlabos attiecību risināšanu starp uzņēmējiem, bet, protams, ka katrām jaunām likuma izmaiņām vajag pielāgoties gan uzņēmējiem, gan tiesām, un, kamēr nostiprināsies vienota prakse, noteikti neiztiks arī bez pārpratumiem un strīdiem.
Pavisam īsi par jauno regulējumu līzinga un franšīzes līgumos, jo abi līdz šim normatīvajos aktos netika speciāli regulēti.
Līzinga līgumos līdzēju savstarpējās attiecības agrāk regulēja tikai pats līgums un vispārējās civiltiesību normas no Civillikuma. Jaunais likums atrunā būtiskākos noteikumus, piemēram, ka līzinga ņēmējam ir pienākums pirms līzinga objekta pieņemšanas iespējami īsā laikā kā krietnam un rūpīgam saimniekam pārbaudīt tā atbilstību līguma noteikumiem. Bez tam ir noteikts, ka līzinga devējs ir tiesīgs tūlītēji uzteikt līzinga līgumu un bez brīdināšanas pārņemt līzinga objektu savā faktiskā valdījumā šādos gadījumos: ja līzinga ņēmējs ir nokavējis līgtās atlīdzības samaksas termiņu un nav samaksājis šo atlīdzību 15 dienu laikā pēc līzinga devēja atgādinājuma saņemšanas; ja pārdevējs pirkuma līgumā noteiktajā laikā nav nodevis lietu līzinga ņēmējam vai arī īpašuma tiesības uz šo lietu nav pārgājušas līzinga devējam no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ; ja līzinga ņēmējs, slēdzot līzinga līgumu, ir sniedzis līzinga devējam nepatiesas ziņas, kā arī ja saistību izpilde kļuvusi pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām.
Savukārt attiecībā uz franšīzes līgumiem likums skaidri runā par konkurences ierobežojumiem: vienošanās, ar kuru tiek ierobežota franšīzes ņēmēja profesionālā darbība pēc franšīzes līguma izbeigšanās, obligāti ir slēdzama rakstveidā, turklāt konkurences ierobežojuma termiņš nevar būt ilgāks par vienu gadu, skaitot no franšīzes līguma izbeigšanās dienas.
Pārejas noteikumi Civilprocesa likumā par nekustamā īpašuma izsolīšanu
1. februārī stāsies spēkā grozījumi Civilprocesa likumā – tas ir papildināts ar pārejas noteikumiem par kreditora piekrišanas saņemšanu piedziņas vēršanai uz viņa nekustamo īpašumu. Ja cilvēkam vai uzņēmumam pieder nekustamais īpašums un tas ir ieķīlāts par labu bankai, tad gandrīz trīs gadus – ar 2010. gada 1. februāri līdz 2012. gada 31. decembrim – cits kreditors nevarēs vērst piedziņu uz ieķīlāto īpašumu, ja vien banka (ķīlas ņēmējs) nedos savu piekrišanu nekustamā īpašuma pārdošanai. Līdz šim novērots, ka bieži gadās tā, ka uzņēmums godprātīgi pilda savas saistības pret banku, bet tam ir citi kreditori, kas vērš piedziņu uz nekustamo īpašumu, un tādā gadījumā visas puses ir spiestas nekustamo īpašumu pārdots izsolē un ciest zaudējumus. Tagad līdz 2012. gada 31. decembrim šādās situācijas uzņēmums un banka būs pasargāti no tā, ka citi kreditori varēs vērst piedziņu uz nekustamo īpašumu bez bankas piekrišanas, un piedziņas vēršanu varēs atlikt uz 1 gadu, bet ne ilgāk kā līdz 2012. gadam.
Paredzams, ka šādi praksē tiks mazināts tādu gadījumu skaits, kad par pāris tūkstošu vai pat simtu latu vērtu parādu tiek pārdots parādnieka nekustamais īpašums. Tiesa, likumā ir paredzēti arī izņēmumi, kad piedziņu nevarēs atlikt, piemēram, ja tā tiek veikta par labu uzturlīdzekļu un darba samaksas piedziņai vai par labu nodokļu maksājumiem budžetā. Esmu pārliecināts, ka šiem pārejas noteikumiem būs gan pretinieki, gan atbalstītāji. Varētu iebilst citi kreditori, tomēr es atbalstu šādus pārejas noteikumus un uzskatu, ka arī citās lietās būtu jānosaka līdzīgi pārejas noteikumi, lai krīzi visi varētu pārdzīvot ar pēc iespējas ar mazākiem zaudējumiem.
