Jaunākais izdevums

Godātā redakcija, šai skaistajā svētku laikā atļaujiet man caur jūsu laikraksta slejām paust visnotaļ pozitīvu atziņu: šī valdība man sāk iepatikties. Vēl vairāk, šis tas no valdības šķietami komediantiski grābstīgās ņemšanās pēkšņi parādās jaunā gaismā.

Atklāsme man uznāca brīdī, kad līdz šim no lielu muļķību runāšanas un darīšanas izsprukušais Iekšlietu ministrs Ģirģena kgs tomēr atvēzējās varoņdarbam: ar spēku pārņemt trolejbusu un autobusu kustības kārtošanu Rīgas pilsētā.

Pirmajā acu uzmetienā tā varētu šķisties kantaina stulbuma manifestācija. Ar šādu pašu pamatojumu – iespējams iedzīvotāju apdraudējums – policijai būtu jāpārņem krietns ducis lauku klubu, jāsāk vadīt kādas provinces bibliotēkas, jāpārraksta uz policijas vārda zemesgrāmatā pārdesmit Rīgas slavenāko graustu, un vēl sabiedrības drošības garantēšanai jāsašņorē pāris trīs deputātu. Bet tad iemetu aci valdības deklarācijā: tur par iekšlietām ir tikai dažas rindkopas, un nevienā no tām nav solīta policijas virsvadība pašvaldības transporta jomā. Bet! Toties ir solījums tikt galā ar OIK, pašā pašā sākumā. Kā zināms, Saeima pat nobalsoja par OIK sistēmas tūlītēju likvidēšanu, ko jevroglumais Kariņa kgs pēčāk iegrieza tā, ka tas ir bijis tikai naivs deputātu vēlējums EM nākt klajā ar kādu nekādu plānu. Vienvārdsakot, valdība ir aptaisījusies jau pašā startā, bet te OIK atcelšanas vietā nāk satiksmes atcelšana uz Deglava tilta, un visi priecīgi.

Kompartijas 22. kongresā 1961. gadā tika pieņemta programma, kas paredzēja komunisma uzcelšanu pamatā pabeigt uz 1980. gadu, un tā beidzās ar lozungu par «pašreizējo cilvēku paaudzi, kas dzīvos komunismā». Tāds uzraksts milzu burtiem rotāja mūri trolejbusa pieturā pretī 49. vidusskolai. Komuņizms nesanāca, tā vietā Maskavā 1980. gadā sarīkoja Olimpiskās spēles, un visiem patika. Tā pati metode Kariņa valdībai: OIK vietā draiskošanās ap satiksmi uz tiltiem, haoss paredzams megalītisks, cilvēku tūkstoši būs sajūsmā līdz asarām, kā uz aizlidojošo olimpisku Mišku skatoties. Man sāk patikt šī valdība, nu patiešām.

Šai kontekstā arī stukaču Trauksmes celšanas likuma spēkā stāšanās tieši šobrīd vairs nav vienkārši koķetas stulbība, bet gan jaunā valsts pārvaldes stila būtiska sastāvdaļa. Nav noslēpums, ka laukos par Pūces kga piedāvājumu trīskārt samazināt pašvaldību skaitu nav sajūsmā, un kādu laiku brīnījās, kāpēc nav uzrādīti pozitīvie stimuli. Tas bija naivi, un kopš Jurģu dienas, kad tapa zināms, ka policijai pavēlēs pārņemt tiltus, iesaku pagastvečiem vairāk domāt par negatīvajiem stimuliem. Proti, darbinieks, kurš uzrakstīs kļauzu, vairs nebūs stukačs, bet trauksmes cēlājs, un neatkarīgi no sagvelztā, viņa anonimitāti aizsargās valsts. Bet pašvaldības pārvaldi, iedzīvotāju drošības garantēšanai, varēs pārņemt ministrs Ģirģens un policijas specnazs. Nu skaisti. Šajā shēmā valstī vispār varēs realizēt dažu labu priekšvēlēšanu solījumu par ministriju skaitu: pietiks ar Ārlietu, Iekšlietu un Finanšu. Finanses maksā, policija rullē, ārlietas kaut ko klukst pa ārzemēm, tiem nekas nemainās.

Esmu jauku gaidu pārņemts, cerot uz valdības darbu turpinājumu šai atraktīvajā, olimpiski–deglaviskajā stilā. Kāds brīnumsalūts, piemēram, tiks izšauts, lai piesegtu faktu, ka nevienu, atkārtoju, nevienu no valdības jaunās politikas solījumiem nav iespējams izpildīt. Premjers pats vaļsirdības lēkmē mūs iepriecināja, ka valdības deklarācijas solījumu izpildei nepieciešams papildus miljards, kura – ak tu brīnums – nemaz neesot. Un te vēl Fiskālās disciplīnas padome izlec ar savu aprēķinu, ka ne tikai kādām jaunām lietām, bet jau esošajiem tēriņiem nākošgad pietrūkst kādi 112 miljoni, ko finanšu priesteru valodā sauc par «negatīvo fiskālo telpu», bet mēs, vienkāršāku ļaužu, zinām, ka tas nozīmē budžeta griešanu. Un izrādīsies, ka vīzdegunīgo, «atbildīgo» un aumež «eiropeisko» partiju priekšvēlēšanu solījumi ir tikpat vērtīgi, kā viņu apņirgto un aplamāto «populistu» pasaciņas, – gan vieni, gan otri ir bijuši blēņu stāsti vēlētāju muļķošanai. Pārlapoju perversā humora piesātināto opusu par «Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību», un prātoju, kurš no paragrāfiem nākošais startēs shēmā komunisms – olimpiāde – Miška aizlido. Mans favorīts šobrīd ir §5, par nodokļu politikas paredzamību. Pavadīsim tā aizlidošanu ar gaišu skumju asarām.

Cerot palikt Jūsu vēstuļdraugs –Mārcis Bendiks Bermudiskā trijstūrī starp Ķekavu – Iecavu – Baldoni, 2019. gada aprīlī

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, šai laikā, kad visas sabiedrības uzmanība safokusējusies uz valdības veidošanu, publikas nemanīta ir notikusi viena cilvēciska ķeza. Proti, notikumu virpulī kāds rūķis vai cits Ziemsvētku steigas pārmākts pārcilvēcīgs subjekts bija izkaisījis un pazaudējis Saeimas frakciju kolektīvās vēstules Ziemsvētku vecītim. Lai arī samirkušas un saburzītas, savācu tās gandrīz visas. Tiesa, tās bija sajauktas, no frakciju zeķēm izņemot, tādēļ saklasificēju tās pa dāvanu grupām – līdzīgi kā ģimenē. Proti, ko likt zem eglītes, ko pasniegt skaisti iepakotu, bet ko apsolīt uz vēlāku laiku.

Dabiskā kārtā vēstulītēs bija lūgtas dāvanas, ko vēlējās vairāki rakstītāji, tādēļ tabulā ir atrodams to skaits. Kā Ziemsvētku vecītis tiks galā ar situāciju, ja vairumā jāgādā ir ne tikai masveidā ražots telefons, es nezinu. Tā, piemēram, kāds oriģināls eglītes rotājums, ko iekārojušas pat četras frakcijas, iespējams, būs jāklonē. Bet es paļaujos uz ticību saulgriežu brīnumam.

Lai arī frakciju vēstulītes bija sajauktas, manā ieskatā nevajadzētu būt nekādām grūtībām dāvanas pareizi sadalīt, jo sarakstā nav nekā pārāk negaidīta vai grūti izskaitļojama. Un tās galu galā ir frakciju kolektīvās vēlmes, pieņemu, ka deputāti arī katrs atsevišķi sūta savus lūgumus, bet tie pašlaik manās rokās nav nonākuši.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija,

šai laikā, kad gribot negribot jāatceras epizode no ģeniālās Aivara Freimaņa filmas Puika – «nu kāpēc tā ziema tik gara» – neatliek nekas cits, kā cerēt uz pavasari, gaismu un neizbēgamu laimību. Te nu gan nevaram izvairīties no realitātes atzīšanas: vecā valdība tautai pagalam apnikusi, un apnikusi ir arī jaunās valdības stutēšana. Vēl vairāk, ja vecā sēž puslīdz mierīgi un tikai pa reizei kādu duļķi uzkuļčina, tad jaunās veidotāji ar saviem bezrezultātu ļembastiem mūsu daudzcietušās tautas pacietību nupat būs pavisam nodeldējuši.

No vienas puses, tā kā būtu cerība, ka nākamnedēļ Saeimā jaunais dr. Frankenšteina vārdā nosauktais homunkulis tiks līdz balsojumam, bet no otras – visādi var gadīties. Un prognozēšana ir tāda riskanta lieta, it īpaši, ja runa ir par nākotni (šamo asprātību pieraksta Markam Tvenam, bet es pilnībā tai piekrītu). Tā, piemēram, manis iejūtīgi tabulētajā 13. Saeimas veidotās valdības prognožu spēlē, kurā dalībnieki aicināti savu prognozi precizēt ik piektdienu, Tālis Linkaits, JKP nominētais satiksmes ministra kandidāts, turpina uzturēt (kā vienīgais no spēles dalībniekiem!) versiju, kurā JKP nav ministru posteņu. Ko tas nez varētu nozīmēt...

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, droši vien nav liels noslēpums, ka krietnu daļu sava darba mūža esmu bijis profesionāls fotogrāfs. Tajos laikos importa frāze say cheese nebija pazīstama, bildējamās grupas uzmanību ierastā kārtā piesaistīja ar izsaucienu, kurā tika blēdīgi apsolīta putniņa izlidošana.

Daļa publikas tiešām pasmaidīja, slēdzis noklikšķēja, un dzīve turpinājās. Neviens nekad man nav jautājis, kāpēc putniņš nav izlidojis.

Pārlaidusi asinskrāsas pilnmēness aptumsuma šausmas, Saeima mums beidzot dāvājusi jaunu, spraunu valdību. Nu varbūt ne pavisam pilnīgi jaunu, bet tādu refurbished – daļa detaļu jaunas, daļa vecas, bet lietojamas, un beigu beigās iznāk lētāk. Un šī rifērbišētā valdība uzreiz un zibenīgi ķeras pie vingrinājuma ar uzmanību, tūlīt izlidos. Sarakstā uz izlidošanu bez lielas slēpšanās tiek apspriestas pašas augstākās prokuratūras, policijas un KNAB amatpersonas.

Arī uzreiz un zibenīgi sākas nākošo Valsts prezidenta kandidatūru apspriešana, jo pašreizējais Saulvedis Varaidotis uz otru termiņu netiek apspriests pat joka pēc, tātad izlidos jau šovasar. Un pirmie reālie izlidotāji ar 44. numura zābaka nospiedumu uz muguras lejasdaļas jau pamet nozīmīgu valsts dienestu vadību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka, salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem, tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.

Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, vēlos pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam iemeslam mūsu kopīgajām ķezām. Proti, lozungiem. Ņemšanās ap partiju programmām, valdības deklarācijām un sirdsdziļu attiecību smeldzes izliešanu no Saeimas tribīnes ir par maz. Labi, bet maz.

Jāizpurina un jāatjauno ne tikai politikas saturs, personāži un ideoloģijas, jārevidē arī lozungu saimniecība. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un pielāgojot pārbaudītas vērtības mūsdienu sabiedriski politiskajai caurejai situācijai. Daļa vienkārši jātulko, daļa jāmodificē, un būs pa kādam vecam labam aizmirstam, kuri vienkārši jāceļ atkal saulītē.

Tā mana studenta jaunība Rīgas centrā ilgus gadus bija neona uguņu apstarota, kas no Padomju bulvāra nama jumta vienkārši un gaumīgi postulēje «SLAVA PSKP». Savukārt Ganību dambi šķērsojošo tiltu malas rotāja filosofiskais «Trešais – piecgades izšķirošais gads», ko nomainīja paša Ļeoņidiļjiča prātula «Ekonomikai jābūt ekonomiskai».

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, rakstīt šīs rindas mani rosināja Kozlovska un Tomsona k-gu saruna pirmdienas Krustpunktos. Tās gaitā aumež korektais Aidis uzmanīgi izstūrēja līdz jautājumam, kurā brīdī policijai būtu jāsāk rosīties.

Kas iekustinās izmeklēšanas mehānismu zobratus, ja pat publiski jau zināms, piemēram, par daudzdesmitu politiskas izcelsmes konsultantu leknu piebarošanos no nodokļu maksātāju naudiņu miljoniem?

Bija kāds formāli ļoti līdzīgs gadījums: kāds cienījams uzņēmējs maksāja gudram cilvēkam par biznesa konsultācijām, bet izrādījās, ka faktiski tas tomēr gājis politiskas partijas uzturēšanai. Toreiz iejaucās knābistu masku šovs un abi - gan maksātājs, zaļuzņēmējs Tamuža k-gs, gan saņēmējs, kāpēvēelvē augstais priesteris Zakatistova k-gs - ietrāpīja uz kādu brītiņu aiz restēm. Kāpēc tad 46 reizes lielākā gadījumā, kad cienījami saskaņieši it kā konsultē Rīgas satiksmi, publika tikai burbuļo par kaut kādu auditu, kas galu galā ir vien tāda ciparu un skaitļu lieta? Kur sirēnoti auto, roku dzelžu šķindoņa TV kameru priekšā un sekojošā advokātu skaidrošanās ar presi cietuma vārtu priekšā? Kur atšķirība?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija,jaukais laiciņš atnācis reizē ar publisku atjautu, ka šai Saeimai jābalso par virkni augstu, svarīgu un pat ļoti svarīgu amatpersonu,kuru amata pilnvaras beigsies visai pārskatāmā nākotnē.

Pirms Jāņiem atrisināsies jau uzsāktais jampadracis ap zobārstu un santehniķu kandidatūru izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, rudenī beidzas Latvija Bankas prezidenta pilnvaru termiņš, bet nākamvasar jāpārvēl ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis. Piedevām te nāktu klāt premjera iecerētā finanšu uzrauga FKTK uzspridzināšana (operācija ar segvārdu«remonts»), kā rezultātā varētu būt vēl vesels FKTK padomes sastāvs jāatrod un jānobalso.

Ja mūsu politika būtu kaut cik sakarīga, tad šāda amatpersonu pārvēlēšana tipiski būtu valdošās koalīcijas kompetence: vienoties par sadalījumu, izdiskutēt personālijas, iekļaut apspriežamajā kontekstā vēl tur piederīgus jautājumus (piemēram, jaunvecvienotībai tik ļoti svarīgo eirokomisāra amatu) un tad pakāpeniski to visu realizēt. Bet! Mums ir valdība, kuras ministri tikai sāk mācīties amatu un ko atbalsta koalīcija, kura pati īsti nezina, no kā tā sastāv un cik tajā būs balsu pēc kārtējā drošības iestāžu reida.

Komentāri

Pievienot komentāru