«Valdībā akceptētās izmaiņas draud ar slēgšanu vismaz 1000 mazajiem kokapstrādes uzņēmumiem, jo viņiem izvirzītās prasības par skaidu nosūkšanu, filtru un ciklonu uzstādīšanu ir akmens kaklā,» secina Latvijas kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Jānis Mārciņš. Viņš norāda, ka faktiski pašiem mazākajiem kokrūpniekiem, no kuriem daļa faktiski ir amatnieki, kas apkārtējo iedzīvotāju vajadzībām izgatavo nepieciešamos izstrādājumus, tiek izvirzītas tādas pašas prasības skaidu nosūkšanā kā vidējiem un lielajiem. «Tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka solītais atbalsts mazajam un vidējam biznesam paliek tikai vārdos, bet darbos notiek pretējais,» sašutis ir J. Mārciņš. Viņš piekrīt, ka tādējādi valsts spiež mazo pirkt peļņu nenesošas skaidu nosūkšanas iekārtas, kaut arī mazajiem naudas pašu rīcībā tādām iekārtām nav, un neesot cerību, ka šiem mērķiem arī bankas aizdos naudu mazajiem. «Mērķis bija, nosakot vides prasības, tās neattiecināt ne tikai uz nelielajiem kokzāģētājiem, bet arī uz nelielajiem kokrūpniekiem, taču tagad iznāk, ka mazās kokzāģētavas un kokrūpnieki, kuri pārstrādā līdz 2000 m3 kokmateriālu gadā ir vienlīdz neizdevīgā situācijā, jo pirms valdība izdarīja labijumus , mazās kokzāģētas atradās privileģētākā stāvoklī,» skaidro J. Mārciņš. Viņaprāt, tagad, vides inspektori, kontrolējot jebkurā šķūnī uzstādītu koksnes griešanas iekārtu, var pieprasīt skaidu nosūkšanas iekārtas, bet to neesamības gadījumā sodīt šī zāģa saimnieku — ļaunākajā gadījumā liekot pārtraukt nodarbi. «Mazie kokrūpnieki nebūt nav par vides piesārņošanu, bet gan iestājas par saprātīgu un izpildāmu prasību noteikšanu, piemēram, ciematos ievērot nosacījumus par putekļu un skaidu savākšanu,» uzsver J. Mārciņš. Viņš piekrīt nelielo kokrūpnieku ironijai, ka tagad, pat zāģējot malku šķūnī, vides inspektori varēs sastādīt aktu par to, ka nav skaidu nosūkšanas sistēmas.