Pasaule ir dzīvojusi ar deflācijas periodiem visu savu mūžu līdz pat 20. gadsimta vidum. Līdz Lielai Depresijai garie inflācijas periodi nomainīja garos deflācijas periodus, bet mūsu galvās (centrālo baņķieru galvās, droši vien) paliek tikai Lielās Depresijas sūrie laiki.

Neliela deflācijā (0-3%) kā tāda nav nekas slikts – tā maz ar ko atšķiras no nelielas tik visiem patīkamās inflācijas. Bez deflācijas nav iedomājama industriālā revolūcija, jauno high-tech industriju bums, ražošanas efektivitātes kāpums. Kāpēc to neviens nepiemin?

Daudzviet sevi pieteiks deflācija 

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet...

Problēma ir tāda, ka centrālām bankām, kuru darbība ir balstīta uz monetāristu teorijām un modeļiem, deflācija ir bīstama, jo var novest pie nekontrolētās deflācijas un deflācijas spirāles kaut kāda ārējā šoka gadījumā (kā, piemēram, Covid-19), kur monetārie transmisijas mehānismi jau nestrādā. Sanāk, ka centrālās bankas vienkārši nezinās, ko darīt. Vispār monetārā politika var ietekmēt pieprasījumu īstermiņā (ar vairākiem "bet"), taču knapi var ietekmēt piedāvājumu. Lielās deflācijas laikā ražotājiem grūti izvērtēt situāciju un nākotni, viņi paredz ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, peļņas kritumus, izvēlas samazināt ražošanu. Pieprasījuma pusē notiek līdzīga bilde, cilvēki sāk uzkrāt vairāk, mazāk tērēt utt.

Ieguvēji ir tie, kuriem ir uzkrājumi, jo naudas vērtība pieaug. Kā jau minēju, vēsture rāda, ka efektīvie uzņēmumi bez lieliem parādiem, jaunās tehnoloģijas, modernas industrijas var justies diezgan labi. Zaudētāji ir visi pārējie - parādnieki, neefektīvie uzņēmumi un industrijas, kuras nevar pat nedaudz kāpināt vai turēt stabili cenas. Tie būtu fermeri, resursu ieguves kompānijas, naftinieki, šobrīd arī aviokompānijas. Ja viņus visus, protams, neglābj. Taču tagad problēma ir tāda, ka valstis ir uzkrājušas tik daudz parāda, kas deflācijas laikā kļūst dārgāks (diez vai Keins varēja iedomāties, ka parādi būs tik lieli, kad rakstīja par kontrciklisko fiskālo politiku), ka vairākas valstis principā nevar atļauties vēl vairāk palielināt budžeta deficītu un parādu. Taču tas turpina notikt. Līdz kam tas novedīs – grūti teikt. Parasti hiperinflācijas periodi noved pie deflācijas un otrādi. Var pat teikt citādāk – vēsture parāda, ka tādas ekstrēmās lietas kā hiperinflācija vai liela deflācija nenotiek pašas no sevis un ir iespējamas pie vairāku faktoru "mijiedarbības": ilgstošas bezatbildīgas monetārās un fiskālās politikas + ekonomiskais šoks + neveiksme.

Lai, iestājoties deflācijai, veicinātu inflācijas atgriešanos, tikai ar monetāro politiku nepietiks, jo tā ir neefektīva piedāvājuma puses stimulēšana deflācijas laikos. Jāvēršas pie fiskālās politikas un valsts tēriņiem, stimulējot tādējādi arī privātā sektora investīcijas (ar valsts garantijām, tēriņiem, projektiem, utt.). Jautājums, vai jau nav par vēlu? Jā, naudas printēšana ir viens no veidiem, kā var īstermiņā stimulēt pieprasījumu un radīt "bagātības efektu". BET. Bijušais FRS galva – Bens Bernanke skaitījās viens no galvenajiem Lielās Depresijas ekspertiem, taču kāpēc tad nedz ASV, nedz citas attīstītas valstis neturpināja diezgan veiksmīgus 30. gadu Ruzvelta plānus cīņā ar recesiju (pirmkārt, attīrīt ekonomiku no vājiem un neefektīviem uzņēmumiem, fiksēt algas un aizsargāt reālo darbaspēku, mazināt izejvielu ražošanu / importu)? Vismaz daļēji? Un nedara to tagad, turpinot palīdzēt zombiju uzņēmumiem un dalot naudu bez jebkādas idejas? Par šo tēmu, protams, var diskutēt ļoti ilgi, taču mēs nonāksim līdz neefektīvai valsts pārvaldei tik un tā, ko starp citu arī pārmet Džonam Meinardam Keinsam – fiskālā palīdzība, tā saucamais "welfare state" noved pie valsts aparāta palielināšanas, neefektivitātes un korupcijas.

Vēl viena deflācijas problēma starp citu, ir ekstrēmo politisko partiju popularitāte. Nacisti neatnāca kopā ar hiperinflāciju, bet ar deflāciju. Protams monētai ir divas puses – tādi laiki "ražo" arī izcilus politiķus un līderus, kuru mums trūkst.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Deflācijas beigas liecina par iedzīvotāju gatavību atvērt makus, tādējādi palielinot arī tautsaimniecības izaugsmes tempus

Viena no šī mēneša būtiskākajām un, iespējams, arī priecīgākajām ziņām Latvijas ekonomikas vidē ir saistīta ar statistiķu aprēķiniem par inflācijas atgriešanos valstī pēc sešus mēnešus ilgstoša deflācijas perioda. Turklāt vērts pieminēt, ka cenu izmaiņas notikušas visai strauji. Vēl jūnijā patēriņa cenas Latvijā, rēķinot gada izteiksmē, bija sarukušas par pusprocentu, taču mēnesi vēlāk jau reģistrēta 0,1% inflācija. Lai gan viena mēneša rādītājs vēl nav norāde uz ekonomisko tendenci, tomēr, ja raugāmies vairāku iepriekšējo mēnešu kontekstā, tomēr varam secināt, ka valsts iekšējais pieprasījums varētu būt sācis atdzīvoties. Ja runājam par lielākajām cenu pārmaiņām, tad noteikti ir vērts pieminēt pārtiku, kura piedzīvojusi lielāko gada inflāciju kopš 2014. gada pavasara. Tas zināmā mērā varētu būt apliecinājums tam, ka realizācijas iespējas ir uzlabojušās un iedzīvotāji ir gatavi maksāt vairāk. To pašu varētu teikt par dažādiem pakalpojumiem, kuru cenas turpina demonstrēt pieaugumu.

Patiesībā ECB samērā klusi jau ir izziņojusi eiro drukāšanas programmu

Eiropas Centrālā banka (ECB) savā šā mēneša sākumā notikušajā sanāksmē paziņoja, ka īstenos ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru uzpirkšanas jeb ABS programmu. Bet ko tad īsti paredz šī programma? Tirgus dalībnieki gaida, ka sīkākas ABS plāna detaļas tiks publicētas oktobrī, lai gan skaidrs ir tas, ka ECB nāksies iepirkt vērtspapīrus simtiem miljardu eiro apmērā. Pagaidām šai programmai starptautiskie mediji nepiemēro kvantitatīvās mīkstināšanas (Quantitative Easing jeb QE) statusu, jeb šī programma netiek atklāti saukta par eiro drukāšanu. Tiesa gan, pieejamā informācija un arī ekspertu teiktais liecina, ka ECB ABS programmu tikpat labi var saukt par eiro drukāšanas paveidu. Proti, pēdējo gadu laikā iegājies, ka kvantitatīvā mīkstināšana paredz valdību obligāciju uzpirkšanu, bet ECB ABS programma pašreizējā stadijā liecina, ka no reģiona finanšu iestādēm milzīgā apjomā tiks izpirkti dažādi vērtspapīri, kuri ir nodrošināti ar banku, piemēram, kredītkaršu parādiem vai aizdevumiem auto iegādei (arī studentu kredītiem utt). Līdzīgi ir arī vērtspapīri, kas nodrošināti ar mājokļu kredītiem.Būtībā plāns ir, ka ECB no finanšu iestādēm izpirks šādus vērtspapīrus, cerot, ka bankām tādējādi atbrīvosies nauda kreditēšanai.

Viens no Eiropas ekonomikas izaicinājumiem pēdējos gados ir spītīgi zema inflācija. Pieejamie provizoriskie dati liecina, ka oktobrī tā varētu būt sarukusi jau līdz 0,7% atzīmei.

Šāda patēriņu cenu samazināšanās gājusi roku rokā ar ekonomiskās aktivitātes kritumu. Katrā ziņā, inflācijai jau tagad esot tik zemai un ekonomikai potenciāli pie kādu apstākļu sakritības sabuksējot vairāk, nav izslēgts, ka Eiropas tautsaimniecība tuvināsies deflācijas slazdam.

Sākotnēji varētu šķist, ka patēriņa cenu kritums nav nekas slikts, jo, piemēram, ierindas mājsaimniecības par savu sapelnīto naudiņu varētu nopirkt vairāk. Savukārt biežāk redzamā parādība – inflācija - ir slikta, jo apēd naudas vērtību. Tomēr no modernās ekonomikas teorijas izriet – ja šāda situācija, kad ir vērojama deflācija vai pat tikai ļoti zemas inflācijas gaidas, ieilgtu, tas būtu daudz nozīmīgāks risks tautsaimniecības stabilitātei, jo mazina cilvēku vēlmi tērēt. Proti, ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi (kādēļ man kaut ko pirkt jau tagad, ja pēc diviem mēnešiem es to varēšu dabūt lētāk un pēc sešiem - vēl lētāk?), gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, kreditēšanas krituma, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma un tad - viss sākas no gala. Jeb - lielais risks ir, ka šāda deflācijas sniega bumba turpina velties no kalna un cenas un ekonomika sarūk vēl tālāk. Situāciju Eiropā var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences.

Straujais naftas cenu kritums palielinājis bažas par deflācijas spirāles iegriešanos pasaules ekonomikā.

Tiesa, Latvijā to pagaidām varam uztvert bez liela dramatisma, baudot lētākas degvielas un siltumenerģijas priekus, tomēr par nākotni ir jādomā. Raugoties no sadzīvisku nianšu viedokļa, ir patīkami ietaupīt kaut vai 5 eiro, veicot kārtējo degvielas pirkumu; šo naudu var iztērēt citiem mērķiem. Ja šī darbība tiek veikta masveidā, ir iespēja runāt par vispārēju patērētāju aktivitātes pieaugumu un kopēju ekonomikas augšupeju valsts līmenī. Tomēr, kas par daudz, tas par skādi, un šķietami labvēlīgie procesi, kurus sākotnēji varēja uzskatīt par patīkamiem, negatīvu apstākļu sakritības gadījumā var izvērsties pilnīgi pretēji.

Šobrīd, kad daudzu pasaules investoru riska apetīte ir kļuvusi piezemētāka, atsevišķi ekonomisti pauž viedokli, ka arī nākotnē ieguldītājiem, iespējams, būtu jārēķinās ar zināmu ekonomisko priekšnosacījumu maiņu, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Proti, industriāli attīstītajām valstīm, neskatoties uz centrālo banku bezprecedenta aktivitāti, vēl ilgi varētu nākties sadzīvot ar ļoti zemas inflācijas (arī zemas ekonomiskās izaugsmes) laikiem. Turklāt The Wall Street Journal aptaujātie eksperti norāda, ka šī problēma aktuāla būs arī ASV (pašlaik gan izskatās, ka ASV tautsaimniecībā tendences ir pozitīvākas).

Tiek vērsta uzmanība uz augsto valsts un privāto parādu līmeni gan ASV, gan Eiropā, gan Japānā. Milzīgs privāto parādu pieaugums pēdējo gadu laikā vērojams arī Ķīnā, kas ir otra lielākā pasaules tautsaimniecība. Uz deflācijas vai ļoti zemas inflācijas fona agrākos parādu kalnus atdot kļūst arvien grūtāk. Situāciju daudzos reģionos var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences (tas, piem., noved pie lielāka sloga valstu budžetiem). Turklāt deflācijas laikus Rietumvalstīs var paildzināt attīstības valstu valūtu straujāka devalvācija (padara to preces lētākas Rietumvalstu pircējiem).

Ikdienā šķietami nemanāma, tomēr tautsaimniecībai nepārvērtējami nozīmīga ir uzticamība. Vai varam paļauties, ka preču un pakalpojumu maiņas darījumos iegūsim solīto; vai varam būt droši, ka darījuma otra puse spēj pildīt solījumus; vai vērtības, kuras iegādājāmies, patiesībā pieder to pārdevējam, un kā varam droši zināt, kas tieši kam pieder?

Vai, iegādājoties, piemēram, nekustamo īpašumu, tam nav apgrūtinājumu, vai īpašumtiesību nostiprinājumi ir droši un nevar tikt nesankcionēti mainīti? Visbeidzot, naudas pastāvēšana pašos pamatos ir uzticēšanās rezultāts – tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.

Darījumos, kuros nepietiek ar otras puses labu reputāciju, mūsdienās uzticamības panākšanai plaši tiek izmantoti centralizēti institucionāli risinājumi – dažādi reģistri, vidutāji, kas apstiprina darījuma pušu noslēgtās vienošanās, intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesības un autoratlīdzības sadali administrējošas iestādes utt. Institucionālie risinājumi ne vienmēr ir ātrdarbīgi un efektīvi, turklāt daudzos gadījumos to darbošanos atbilstoši izveidošanas iecerei apdraud dažādi cilvēciskie faktori – kļūdas, ļaunprātība. Varētu vaicāt, vai iespējams izveidot tautsaimniecības darbības modeļus, lai uzticamība kļūtu par sistēmas neatņemamu īpašību un tautsaimniecības dalībnieku paļāvība būtu sasniedzama bez trešās puses iesaistes? Vai iespējams darījuma slēdzējpusēm izveidot līgumus, kuru izpilde notiktu automātiski, bez darījuma gaitu un nosacījumus pārraugošo pušu iesaistes, un līguma nesankcionēta maiņa būtu neiespējama?

Atbildot uz Nacionālās Būvkompāniju apvienības 31.augustā valsts augstākajām amatpersonām adresēto publisko vēstuli, Kultūras ministrija (KM) norāda, ka maksājumi un aprēķini Nacionālajai Būvkompāniju apvienībai par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības darbiem tiek veikti atbilstoši 2008. gadā noslēgtajam līgumam. Krīzes laikā deflācijas rezultātā samazinājās summa, kura valstij jāmaksā būvniekiem par LNB būvniecību, un kopš 2011. gada būvnieki mainījuši viedokli par darbu gala aprēķinu, teikts KM izplatītajā paziņojumā.

Līguma izpildi administrē un uzrauga neatkarīgs starptautisks būvuzraugs Hill International. Piemērojamos būvniecības izmaksu indeksus Kultūras ministrijai iesniedz Centrālā statistikas pārvalde atbilstoši līgumā noteiktajam, kas paredz arī būvniecības darbu izmaksu indeksācijas kārtību.

Būvnieku viedoklis jautājumā par inflācijas un deflācijas indeksiem mainījās 2011. gadā. Līdz ar krīzi šie indeksi mainījās, samazinot valsts izdevumus par LNB būvniecību, tomēr kopš līguma noslēgšanas brīža līdz 2011. gadam tie netika apšaubīti. Pēc KM rīcībā esošās informācijas, arī LNB Uzraudzības padome līdz šim brīdim nav apšaubījusi līgumā paredzēto kārtību.

Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums 2024.gadā sasniegs 1,8%, liecina globālās risku pārvaldības kompānijas "Coface" ekonomistu prognoze.

Lai gan Latvijas un Lietuvas IKP pieauguma prognoze šim gadam pazeminājusies, prognozētais IKP pieaugums Latvijā ir lielāks nekā kaimiņvalstīs: Lietuvā IKP pieauguma prognoze sasniedz 1,6%, savukārt Igaunijai jau otro gadu pēc kārtas tiek prognozēta recesija -0,4% apmērā. Vienlaikus, Baltijas valstu ekonomikas atveseļošanās prognozes neiepriecina: Lietuvai tā tiek prognozēta šī gada otrajā pusē, savukārt Latvijā un Igaunijā - vēl vēlāk. Visas Baltijas mērogā augstam riskam tuvākā gada laikā varētu būt pakļauti eksportējošie uzņēmumi un ar tiem saistītās nozares, tostarp transports, brīdina "Coface".

"Coface" ekonomisti publiskotajā pasaules ekonomikas ceturkšņa barometrā savās prognozēs par globālo ekonomiku ir piesardzīgi: ņemot vērā globālās ekonomikas palēnināšanos, kā papildu nestabilitātes faktors pasaules mērogā tiek minētas arī politiskās pārbīdes - 2024.gadā pasaulē notiks 60 nacionāla līmeņa, prezidenta vai parlamenta, vēlēšanas. "Coface" galvenais ekonomists Centrālajā un Austrumeiropas (CAE) reģionā Gžegožs Sīlevičs (Grzegorz Sielewicz) stāsta, ka, ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju CAE un ģeopolitiskos riskus, Latvijas IKP pieauguma prognoze šogad samazināta līdz 1,8 procentiem. To galvenokārt noteica aizkavētā ekonomikas atveseļošanās, kam, kā jau tika gaidīts, Baltijas valstīs vajadzēja notikt agrāk. Arī pārējām Baltijas valstīm prognozes pasliktinājušās - pēc "Coface" datiem, 2024.g IKP pieaugums Lietuvā sasniegs 1,6 procentus, savukārt Igaunija piedzīvos -0,4 procentu recesija.

Lai kāpinātu ražošanas apjomus, jārēķinās ar to, ka produkcija būs jāpārdod lētāk

Patērētāju kūtrums un ar to saistītais lēnais cenu pieaugums pasaulē nav metis līkumu arī Latvijas ražošanas sfērai. Pārsvarā tas atspoguļojas grūtībās kāpināt produkcijas noietu, kam gala rezultāts ir produkcijas realizācijas cenas samazinājums. To uzskatāmi apliecina arī pēdējie Centrālās statistikas pārvaldes publicētie ražotāju cenu izmaiņu dati, saskaņā ar kuriem apstrādes rūpniecības produkcija augustā bijusi par 1,5% lētāka nekā pērn atbilstošā mēnesī. Turklāt ir vērts piebilst, ka realizācijas cenu samazinājums ir bijis 14 no statistiķu apskatītajām, to vidū arī vadošajām, apstrādes rūpniecības apakšnozarēm, kamēr tikai sešās tika fiksēts cenu pieaugums.

Inflācija ir maza, lai gan tās ietekmi uz ieguldījumiem tāpat var sajust – sevišķi, ja izvēlēti ļoti konservatīvi bagātības saglabāšanas veidi.

Lai nauda tiktu aizsargāta no patēriņa cenu pieauguma, ieguldījumu atdevei jābūt vismaz līdzvērtīgai inflācijas procentam. Pašlaik, lai piepildītu šo mērķi, samērā sērīgi izskatās banku depozīti, kuru liesās likmes piespiedušās klāt nullei. Tādējādi, lai veiksmīgi aizsargātu bagātību, joprojām var nākties domāt par sarežģītāku un agresīvāku investīciju stratēģiju pielietošanu. Bieži tiek pieņemts, ka viens no aktīviem, kas spēj ieguldījumus pasargāt no inflācijas, ir zelts. Tomēr šajā ziņā ļoti svarīgs ir ieguldījumu periods, un ilgākā termiņā straujāko vērtības pieaugumu demonstrējušas tieši akcijas. Zināmas problēmas gan var sagādāt krietni krasākas to īstermiņa cenu izmaiņas.

Eiropas Centrālā banka (ECB) eirozonā nesaskata deflācijas vai recesijas pazīmes, taču tā saglabās piesardzību, intervijā beļģu laikrakstiem Tijd un L'Echo izteicies bankas galvenais ekonomists Pēters Prēts.

Mēs nedrīkstam ignorēt vājo ekonomikas klimatu. Mēs šobrīd novērojam virzītājspēka pavājināšanos, norāda Prēts. Ir satraucoši, ka izaugsme palēninās biznesa cikla agrīnajā fāzē. Mēs to uztveram nopietni, taču mums nevajadzētu pārspīlēt - mūsu pamata scenārijs pakāpeniskai ekonomikas atlabšanai joprojām ir reāls.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu, vai eirozona ir nonākusi uz jaunas recesijas sliekšņa, Prēts sacīja: Nē, es tā neteiktu.

Pārliecības indeksi trešajam un ceturtajam ceturksni liecina par nelielu izaugsmi eirozonā. Tas ir visai satraucoši, jo virzītājspēks nav pietiekami spēcīgs ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai, norāda ekonomists, piebilstot, ka arī deflācijas risks ir ierobežots.

Ģeopolitiskās nenoteiktības dēļ investīciju aktivitāte Latvijā būs piezemēta, un, ja tas ievilksies, tad pamazām iekrāsies investīciju nepietiekamība nākotnes izaugsmei, uzskata SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Viņš norāda, ka primārais uzsvars būs uz ES fondu apguvi, kas tuvākajā laikā kopā ar privāto patēriņu noturēs pozitīvās tendences. Tomēr būtiskāki būs eksporta attīstība un inflācijas tendences, no kuras būs atkarīgs, cik saasināti izpaudīsies pašreizējā ekonomikas stagnēšana eirozonā. Tikmēr, pavisam noteikti, ka Krievijas negatīvā ietekme uz ekonomiskajiem procesiem tikai pieaugs. Visu nozaru uzņēmumiem, kas darbojas šajā tirgū ir jābūt gataviem jebkādiem pavērsieniem un iespēju robežās jāapdomā krīzes scenāriji. Tomēr, lai arī pavisam noteikti, ka karadarbība Ukrainā sašūpos tirdzniecību reģionā, tā nespēs apstādināt globālās ekonomikas izaugsmi. Tas nozīmē, ka nav jāvairo pesimisms, bet ļoti aktīvi jāpievēršas jaunu un tirgu ar nākotnes potenciālu iepazīšanai un sadarbības attiecību veidošanai, uzsver eksperts.

Pašreizējie faktori, kas ietver ārkārtas monetārās politikas pasākumus, negatīvas procentu likmes un obligāciju ienesīgumu, uzlabo ekonomisko izaugsmi, bet arī raisa daudz jautājumu, norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Viens no tādiem ir deflācijas risks, kas saglabāsies pat pēc naftas cenu atgūšanās. Pozitīvākas globālās ekonomikas perspektīvas, jo īpaši Eiropā, būs atkarīgas no tā, vai ASV vēlas un spēj uzturēt stiprāku dolāru, tādejādi atturoties no valūtas kara uzsākšanas. Tikmēr globālajā ekonomikā stabila ASV ekonomiskā aktivitāte un piesardzīga eirozonas atgūšanās jauksies ar atšķirīgām BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) valstu perspektīvām.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu izaugsme šogad un nākamgad būs 2,6%, kas ir nedaudz augstāka par novembra prognozi (+1,9%). Tikmēr samazināta ir strauji augošo ekonomiku izaugsme. Rezultātā globālās ekonomikas izaugsme šogad būs 3,7% un 3,9% nākamgad. Labākas izaugsmes iespējas šobrīd lielā mērā līdzsvaro negatīvos riskus. Turklāt pasaules ekonomikas atveseļošanās potenciāls uzlabosies, ja ASV uzturēs stiprāku dolāru, tādejādi neiesaistoties notiekošajos valūtas karos, saka eksperts.

Liela daļa no šā gada sākuma pagājusi Ķīnas koronavīrusa zīmē. Finanšu tirgus eksperti spriež par to, vai tas ir jauns "melnais gulbis" vai tomēr - akciju pirkšanas iespēja.

Katrā ziņā strauja jaunā koronavīrusa izplatīšanās Ķīnā nedēļām vai pat mēnešiem ilgi var izolēt globāli otro lielāko tautsaimniecību no pārējās pasaules, potenciāli izraisot vēl vienu globālās ekonomikas palēnināšanos.

Otrā pusē gan ir centrālo banku spēks – tās jau ir pierādījušas, ka to darbības var novērst būtisku kritumu akciju tirgos. Tādēļ - ja situācija ar vīrusu stabilizēsies, tam var sekot arī akciju cenu rallijs, uzskata "Luminor" Ieguldījumu pārvaldes vadītājs Atis Krūmiņš.

Jānorāda, ka par "melno gulbi" tiek saukti ļoti reti, neparedzēti notikumi, kas finanšu tirgu kontekstā rada būtiskas, negatīvas sekas. Šādu notikumu piemēri ir 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumi, "Lehman Brothers" sabrukums 2008. gadā, zemestrīce Japānā 2011. gadā un tai sekojošā Fukušimas kodolavārija. Sākoties jaunai desmitgadei, mēs, iespējams, novērojam jaunu melno gulbi – koronavīrusa parādīšanos Ķīnā.

Latvijā līdz 12. maijam turpinās ārkārtas situācija, kas izsludināta, lai apstādinātu koronavīrusa Covid-19 izplatību. Ierobežojumi ekspertiem liek analizēt situāciju un paredzēt iespējamos riskus.

Covid-19 pandēmijas krīze Latvijā skārusi visas tautsaimniecības nozares un atstās ietekmi uz turpmāko ekonomikas attīstību ilgtermiņā, liecina Ārvalstu investoru padomes un Rīgas Ekonomikas augstskolas veiktais pētījums.

Vēl viens risks – deflācijas gaidas, kas samazina motivāciju investēt, patērēt un palielina esošo parādu vērtību, padarot grūtāku to atdošanu.

Savukārt veselības aprūpē par galveno izvirzīta nepieciešamība apkarot koronavīrusu, atstājot novārtā citu slimību profilaksi.

Lasi žurnāla "Dienas Bizness" 21. aprīļa numurā:

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Latvijas Banka ir pārskatījusi Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) un inflācijas prognozes.

Ņemot vērā aktuālās norises pasaules tautsaimniecībā, t.sk. Covid-19 izplatības otrā viļņa ietekmi un straujāku, nekā gaidīts, tautsaimniecības atveseļošanos 3. ceturksnī, Latvijas Banka nav mainījusi 2020. gada izaugsmes prognozi, bet 2021. gadā tiek gaidīta lēnāka tautsaimniecības atveseļošanās salīdzinājumā ar septembrī prognozēto.

Saskaņā ar Latvijas Bankas decembra prognozēm Latvijas IKP 2020. gadā samazināsies par 4.7%, bet 2021. gadā pieaugs par 2.8% (septembra prognoze – 2020. gadā IKP kritums par 4.7%, bet 2021. gadā IKP kāpums par 5.1%).

Savukārt inflācijas prognoze ir nedaudz samazināta (līdz 0.1% 2020. gadā un 1.1% 2021. gadā; septembra inflācijas prognoze – 0.2% 2020. gadā un 1.4% 2021. gadā).

Pēc divu mēnešu deflācijas jūlijā Latvijā atkal ir atgriezusies neliela inflācija, un salīdzinājumā ar pērnā gada jūliju patēriņa cenas Latvijā ir augušas par 0,5%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Savukārt salīdzinājumā ar jūniju patēriņa cenas jūlijā Latvijā ir augušas par 0,2%, kas ir diezgan netipiski, jo jūlijā sezonālo faktoru ietekmē parasti samazinās apģērbu un pārtikas cenas. Inflācijas pieaugums jūlijā ir kārtējais signāls par salīdzinoši strauju Latvijas un arī globālās ekonomikas atkopšanos no COVID-19 šoka.

Līdzīgi kā iepriekšējos mēnešos arī jūlijā vislielākā ietekme uz patēriņa cenu izmaiņām bija degvielas un pārtikas cenu svārstībām. Līdz ar naftas ieguves apjomu samazinājumu un ekonomiskās aktivitātes kāpumu naftas cenas pasaulē ir pakāpušās līdz aptuveni 40-45 ASV dolāriem par barelu no aptuveni 20 dolāriem aprīļa otrajā pusē. Šis cenu kāpums redzams arī Latvijas benzīntankos, kur jūlijā cenas pieauga par 3,5%.

Neraugoties uz to, ka ekonomikas pieaugums var šķist visai gauss, ar pasaules negācijām pagaidām esam tikuši galā samērā veiksmīgi

Nule kā publicētais Centrālās statistikas pārvaldes ātrais aprēķins liecina, ka gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu pērn valsts iekšzemes kopprodukts ir palielinājies par 2,5%. Šī skaitļa izvērtēšana var šķist visai pagrūta, jo pieejamo datu klāsts ir stipri neliels un arī pats izaugsmes temps iepriekšējo ceturkšņu kontekstā neuzrāda izmaiņas, lai pilnīgi noteikti varētu spriest par kādām ekonomikas pieauguma izmaiņu tendencēm. Proti, otrajā ceturksnī ekonomikas pieauguma temps gada izteiksmē sasniedza 2,7%, savukārt gada pirmajos trijos mēnešos šis skaitlis sasniedza 2,1%.

Paplašinātā aktīvu pirkšanas programma (PAPP) eiro zonā tika uzsākta 2015. gada martā, kad inflācija bija noslīdējusi negatīvā teritorijā un, vērojot globālās ekonomikas norises, bija nopietnas bažas par iespēju nonākt deflācijas spirālē.

Vienlaikus eiro zonas ekonomikas izaugsmes prognozes 2014. gada nogalē tika samazinātas, 2015. gadā sagaidot vien 1% iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi un bezdarbu 11% līmenī.

Pagājuši gandrīz 3 gadi, inflācija tuvojas Eirosistēmas mērķim (vidēja termiņa cenu pieaugums tuvu, bet zem 2% gadā), eiro zonas tautsaimniecībā vērojama noturīga izaugsme un arī citi rādītāji liecina par pozitīvām tendencēm.

Pieaugot izaugsmes tempiem un izzūdot deflācijas riskiem, eiro zonas ekonomikai ir nepieciešams mazāks monetārās politikas atbalsts. Uz to norāda arī lēmums samazināt ikmēneša PAPP aktīvu pirkumu apjomu, sākot ar 2018. gada janvāri.

Kopš PAPP uzsākšanas ir novērojama pakāpeniska inflācijas virzība uz 2% mērķi un 2018. gadā gaidāmie pirkumi vairs būtiski nemainīs Eirosistēmas bilances apjomu. Taču kāda ir bijusi programmas makroekonomiskā ietekme līdz šim? Un caur kuriem kanāliem ir notikusi PAPP transmisija uz reālo ekonomiku? Par to vairāk šajā rakstā, kurā analizēšu svarīgākos secinājumus no mūsu veiktās ekonometriskās analīzes.

Augstākā tiesa atstājusi negrozītu apgabaltiesas spriedumu lietā par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveidi Kalnciemā, vienlaikus norādot, ka lietā pārsūdzētais iestādes lēmums nedod galīgu atļauju darbības īstenošanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7.maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju – Kalnciema pagasta iedzīvotāju – pieteikums par Jelgavas novada domes 2015.gada 28.janvāra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu akceptēta trešās personas SIA EcoLead paredzētā darbība – nolietotu svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveide – Jelgavas novadā, Kalnciema pagastā, Kalnciemā, Jelgavas ielā 21.

Augstākā tiesa skaidro, ka paredzētās darbības akcepts ir lēmums, ar kuru konceptuāli tiek atbalstīta konkrētās darbības īstenošana tam paredzētajā vietā. Augstākā tiesa norāda, ka vienlaikus šis lēmums ir nošķirams no paredzētās darbības īstenošanas procesā turpmāk pieņemamiem lēmumiem. Lēmums par paredzētās darbības akceptu pats par sevi nedod galīgu atļauju veikt ierosināto darbību. Uzsākot paredzētās darbības īstenošanu, tās ierosinātājam jebkurā gadījumā ir jāievēro normatīvo aktu prasības gan būvniecības uzsākšanai, gan piesārņojošās darbības veikšanas uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā SIA EcoLead, lai tā varētu īstenot paredzēto darbību, vēl nepieciešams saņemt būvatļauju un atļauju piesārņojošas darbības veikšanai. Savukārt šo procesu ietvaros tiks izvirzīti patstāvīgi nosacījumi gan būvniecības, gan piesārņojošās darbības veikšanai, un arī šajos procesos sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties.