Pērn septembrī pēc veiktās autologo cilmes šūnu transplantācijas sirds muskulī kardiologs Andrejs Ērglis vienā rītā pamodās slavens. Lai gan pašam Andrejam publikas interese šķiet apgrūtinoša, šī ir viena no retajām reizēm, kad sabiedrība uzmanību pievērsusi cilvēkam, kurā patiešām ir interesanti klausīties.
Andrejs Ērglis ir viens no Latvijas vadošajiem kardiologiem, zinātnieks, kurš mūsu valsti pārstāvējis starptautiskās konferencēs, asociācijās un biedrībās. Slavenā ārsta Paula Stradiņa mazdēls, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Baltijas Intervencionālās kardioloģijas biedrības prezidents, Amerikas kardiologu koledžas un Eiropas kardiologu biedrības īstenais loceklis. Viņu kaitina mazizglītoti cilvēki, kuri tikuši pie varas, mājsaimnieces, kuras gatavas vadīt valsti, un laika trūkums. Būdams vienmēr skrienošs, arī šoreiz Andrejs atvainojas, ka nevarēs mūsu sarunai atvēlēt tik daudz laika, cik gribētos. Viņu gaidot pacients... operāciju zālē uz galda.
No man atvēlētā skopā laika viņš pamanās nozagt vēl dažas minūtes, ar vienu roku uz datora ekrāna atrodot jaunākās e-pastā iekritušās vēstules, ar otru – paceļot telefona klausuli un saskaņojot nākamās operācijas. «Hallo, kur jūs palikāt?» viņš pārjautā telefona klausulē. «Dažkārt šķiet, ka man apkārt visi ir aizmiguši. Kā palēninātā filmā: es kustos vienā ātrumā, bet apkārtējā pasaule – citā.» Andreja Ērgļa grāmatu plauktā sarindotās fotogrāfijas liecina, ka viņa paša dzīves ritms nedaudz atgādina ātrgaitas vilcienu: zinātniskās konferences, ikdienas operācijas, hokejs, kalnos kāpšana, ģimene, bērni, studenti.
Kādēļ kāpjat kalnos? Zināt, ar ko mēdz beigties mazkustīgs dzīvesveids?
Arī kalnos kāpšana dažkārt var beigties ar infarktu, turklāt ātrāk nekā mazkustīgs dzīvesveids. Taču tas drīzāk ir manas mentālās, ne tik daudz fiziskās izdzīvošanas jautājums. Man nepieciešams sevi sapurināt, atgādinot, ka ērtie dzīves apstākļi, kādos mēs dzīvojam šeit, Latvijā, nav pašsaprotama lieta.
Runā, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas. Uz Āfrikas valstu fona mēs tiešām dzīvojam komfortabli. Bet, ja salīdzina, piemēram, ar Rietumeiropu...
Var salīdzināt ne tikai ar Āfriku. Ar Argentīnu, Brazīliju, praktiski visu Dienvidameriku, ar Amerikas Savienoto Valstu nomalēm, lielpilsētu graustiem, Francijas priekšpilsētām... Miljardiem cilvēku dzīvo sliktāk par mums. Tādēļ dažkārt sevi jāpiespiež pārvarēt grūtības, lai, atgriežoties mājās, saprastu, cik labi patiesībā mēs dzīvojam. Otrs apstāklis – gribasspēka pārbaude. Kalnos bez gribasspēka nav ko darīt!
Tāpat kā operāciju zālē.
Protams, katra operācija no manis to prasa. Turklāt es nodarbojos arī ar administratīvo darbu – Latvijas Kardioloģijas centrā, Kardiologu asociācijā, darbojos dažādās pasaules organizācijas, Eiropas padomēs... Tas viss prasa nervus.
Ir jēga sevi tā nodzenāt?
Ir! Šāda aktīva iesaistīšanās Latvijai ļauj turēt roku uz notikumu pulsa, piedaloties zinātnes virzībā pasaules mērogā.
Kā Latvijas zinātne ar tās niecīgo finansējumu spēj turēties līdzi valstīm, kuras zinātnei piešķir miljonus un miljardus? Ir disciplīnas, kurās mēs pat pamanāmies apsteigt lielvalstis.
Es pats esmu par to daudz domājis. Mums ir spēcīgas tradīcijas un filozofija. Kopš Academia Petrina, kopš Tērbatas, neatkarīgi no finansējuma un varas attieksmes, zinātne ir turējusies pie savas filozofijas. Un, protams, gēni. Jaunās paaudzes nemēdz izveidoties tukšā vietā.
Latviešiem ir labi gēni?
Nesen lasīju, ka latviešiem esot labākā sperma Eiropā. Acīmredzot tas nozīmē, ka ģenētika mums tiešām ir laba (smejas). Taču, ja nopietni... Valsts nepārtraukti piesauc pievienoto vērtību. Latvijai ir jābūt konkurētspējīgai, jārada produkti ar lielu pievienoto vērtību. Kam tad ir vislielākā pievienotā vērtība? Smadzenēm! Varbūt mums tomēr ir jāpakāpjas solīti atpakaļ, jāpaskatās uz problēmu plašāk? Ja skolās netiek mācīta fizika, ķīmija, ja jaunie speciālisti nezina, kas ir Kaplāna–Meijera līkne, tangenss, sinusoīda! Pagaidām jau vēl nav tik traki. Latvijā vēl ir daudz cilvēku ar labu izglītību, bet kaut kas noteikti tiek palaists garām jau šobrīd. Kaut vai runājot par mazajām lauku skolām. Nē, es neesmu pret to pastāvēšanu: taču būsim godīgi, kas pašam bērniņam pēc gadiem būs izdevīgāk? Varbūt viņš pat ir ģeniāls, taču fizika viņam netika mācīta pienācīgā līmenī, bioloģijas skolotājas nebija, datorklases – nebija. Lai cik ģeniāls šis bērns būtu, divdesmit gados viņš attapsies tukšā vietā, jo viņam nebūs iemācītas elementāras lietas. Tā ir viena no Latvijas lielākajām problēmām: tautai nav savas filozofijas, un arī nevienai partijai tās nav. Nepārtraukti notiek kaut kāda mētāšanās. Un tad vēl tas provinciālisms, lietu izvērtēšana tikai no sava sētsvidus, neņemot vērā pasaules notikumus.
Arī medicīnas nozarē?
Nē, ar medicīnu kā reiz viss ir kārtībā. Es domāju plašāk. Kādēļ Latvijā daudzas citas lietas nenotiek tā, kā tām vajadzētu notikt. Ar medicīnu viss ir kārtībā tādēļ, ka tā cieši saistīta ar zinātni, kas savukārt sen vairs nav viena cilvēka vai vienas valsts disciplīna. Zinātne ir komandas darbs, kas nav iedomājams bez pārrobežu pieredzes un atklājumu analīzes.
Bet daudzas valstis savu zinātnieku atklājumus pielīdzina valsts noslēpumam.
Protams! Kur apgrozās vislielākā nauda? Pielietojamajā zinātnē – farmācijā, kosmosa izpētē, militārajos pētījumos. Tajos tiek ieguldīti miljardi, un šeit, protams, Latvija stipri atpaliek no pasaules līmeņa. Lai gan tieši latviešu zinātnieki radīja kriogēnās izolācijas materiālu Ripors 2H, kuru 1988. gadā izmantoja ar sašķidrinātu ūdeņradi pildītajā nesējraķetē Enerģija, kas ievadīja orbītā ap Zemi daudzkārt izmantojamo kosmosa kuģi Buran.
Latvieši radījuši arī remantadīnu, mildronātu.
Visu cieņu, taču man ļoti nepatīk šo zāļu piesaukšana, runājot par latviešu izgudrojumiem. Šīs zāles tika radītas, kad es vēl mācījos institūtā. Sen. Taču visi, kam pajautā, joprojām atceras tikai mildronātu. Tas, ka mums reiz bija Rainis un Blaumanis, vēl nenozīmē, ka pēc viņiem nav noticis nekas vērā ņemams.
Tā vairāk ir nezināšanas problēma.
Nu, tad parunāsim par to. Piemēram, Anglijā strādājošais Ēriks Kupče, kurš radījis principiāli jaunu kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopijas metodoloģiju. Ērika atklātos adiabātiskos impulsus plaši izmanto zinātnieki visā pasaulē, tostarp Nobela prēmijas laureāts Kurts Vītrihs. Mans brālēns, fiziķis Pauls Stradiņš, Atjaunojamo enerģijas resursu Nacionālajā laboratorijā Denverā strādā pie Amerikas Savienoto Valstu enerģētiskās neatkarības. Drīz vien zinātnieki radīs Saules baterijas, kas tiks noklātas pāri Nevadas tuksnesim, un Amerikai nafta vairs nebūs nepieciešama. Šobrīd latvieši strādā arī Oksfordā, radot pilnīgi jaunas matemātiskās teorijas. Mūsu sasniegumi optiskās šķiedras izpētē. Piemēru ir daudz.
Galu galā arī jūs pats ar Baltijā pirmo Šūnu transplantācijas centru.
Cilvēkiem patīk skaļi virsraksti, tādēļ es teikšu: cilmes šūnas – tā ir nākotnes medicīna. Tā tas arī būs, taču šobrīd teikt, ka cilmes šūnas apgriež pasauli otrādi, ir pāragri. Jā, pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem, tad gan, domāju, būsim šo jomu izpētījuši tik tālu, ka varēsim atjaunot praktiski jebkuru orgānu.
Bet jūs jau pērn rudenī veicāt pirmo cilmes šūnu transplantāciju sirds muskulī...
Jā, no pacienta kaula smadzenēm tika paņemtas viņa paša cilmes šūnas, kuras pēc attīrīšanas implantējām bojātajā sirds muskulī. Citiem vārdiem sakot, mēs izmantojām cilmes šūnu īpašību, kas tām ļauj pārvērsties par jebkura orgāna šūnu.
Tātad tā nav futuroloģija, bet šodiena.
Jo vairāk es zinu, jo mazāk es zinu: tas ir ikviena domājoša cilvēka princips. Jo vairāk es cenšos uzzināt, jo paškritiskāks kļūstu. Jo plašāks kļūst mans redzesloks un zināšanas, jo plašāks kļūst lauks, kuru es vēl nepārzinu. Varu teikt, ka es neko nezinu par cilmes šūnām. Ir tikai pieņēmumi. Tiek uzskatīts, ka cilmes šūnas spēj aizlāpīt jebkuru caurumu cilvēka ķermenī. Nākotnē mēs atkal varēsim kļūt jauni, atjaunosies āda, izlīdzināsies grumbas, varēs «nomainīt» nopīpētas plaušas, nodzertas aknas (smejas). Tomēr šī joma vēl nav tik tālu izpētīta, lai šādas operācijas veiktu jau šodien.
Vai jūs nekaitina lēnīgums, kas valda akadēmiskajā vidē? Tiek zaudēti gadi, līdz kādu atklājumu atļauj pielietot praksē. Banāli, taču šodien cilvēki mirst no kaitēm, kuras rīt varēs ārstēt kā iesnas.
Cilvēka organisms ir pārāk sarežģīts mehānisms, lai zinātnieki atļautos būt augstprātīgi, uzskatot, ka spēj prognozēt visas organisma reakcijas uz jauniem kairinātājiem. Piemēram, embrionālās šūnas, kas tiek sauktas teju vai par panaceju. Protams, tās var injicēt, cerot, ka palīdzēs, taču 25% gadījumu tās izraisa vēzi. Pētniekiem ir jābūt skeptiskiem.
Cilmes šūnu izpēte aizsākās nosacīti nesen, taču progresam ir tendence paātrināties. Ja cirvja un riteņa izgudrošanu šķir tūkstošgades, tad tvaika dzinējs, dīzeļa motors, reaktīvais dzinējs tika izgudroti ar daudz mazāku intervālu. Televizors, dators, internets, CD, DVD, mp3 formāti – tās jau ir desmitgades.
Jā, vēl pirms divsimt gadiem, lai ar zirgu atbrauktu no Rojas līdz Rīgai, bija nepieciešamas vairākas dienas. Tagad ar mašīnu tās ir divas stundas, ar helikopteru – piecpadsmit minūtes. Jā, iespējams, mūsdienu cilvēkiem šķiet, ka šodien dzīves ātrums ir milzīgs, uz viņu fizisko un morālo iespēju robežas. Taču pēc gadiem piecdesmit, kad būs iespējama teleportācija, kas par 85% ir iespējama jau šobrīd... mums šķitīs, ka 21. gadsimta sākumā cilvēki dzīvoja ar gliemeža ātrumu.
Kam, jūsuprāt, cilvēks ir radīts kā bioloģiska būtne – zirga pajūga vai teleportācijas ātrumam?
Zinātniskais princips saka – nedrīkst skatīties uz vienu pazīmi. Bioloģija – tas nav kopums.
Un tomēr. Jūsu paša darbs vistiešāk apliecina, ka mēs neapzināmies ne desmito daļu no tā, uz ko ir spējīgs cilvēka saprāts. Kapacitāte ir milzīga.
Tieši tā – milzīga! Un kas gan ir cilmes šūnas, salīdzinot, piemēram, ar nanotehnoloģijām. Ar mazu skudriņu, kuru varēsim ievadīt asinsvadā, pasakot, kurš orgāns jāsasniedz un kādas manipulācijas tajā jāveic.
Izklausās pēc zinātniskās fantastikas. Jums ar jūsu zināšanām un izpratni par to, kurp virzās zinātne, laikam ir garlaicīgi skatīties filmas un lasīt grāmatas, kurās kāds fantazē par to, kas varētu notikt pēc simt gadiem.
Stāstu par skudriņu mēs abi ar brālēnu Paulu izgudrojām pirms divdesmit gadiem, kad par to neviens vēl nerunāja. Man tas kaut kur pat ir pierakstīts. Un tagad šāda tehnoloģija ir radīta. Starp citu, arī to radīja viens latvietis, nanotehnologs, kurš strādā Vācijā (smejas). Bet filmas par to, ka ir 2100. gads un cilvēki pārtapuši par kiborgiem... to visu es, protams, neskatos. Tomēr Holivuda mēdz nosapņot to, kas tiešām notiks – tā tas bija ar Ņujorkas Dvīņu torņiem, tā tas varētu būt ar globālās sasilšanas problēmām. Un tā tas varētu būt arī ar stāstiem par cilvēku pārtapšanu par bioloģiski uzlabotām būtnēm. Līdz tam, protams, vēl ir tālu, taču par šo problēmu jāsāk domāt jau šodien. Zinātnei, medicīnai ir jānorāda uz morālas un ētiskas dabas problēmām, kas radīsies, līdzko cilvēkiem būs iespēja uzlabot savu bioloģisko ķermeni.
Pastāv uzskats, ka morāle un ētika tikai kavē zinātnes, progresa attīstību. Atombumba, aborts, klonēšana – tas viss var šķist neētiski.
Nu, pagaidiet – nav taču jāklausās visādos nespeciālistos! Baznīca, piedodiet, neko nesaprot no ģenētikas. Tas tāpat kā Staļins bija vislielākais ķīmiķis, bet Hruščovs – zinošākais agronoms. Nē, es runāju par zinātnieku, ekspertu viedokli. Iedomāsimies, ka cilmes šūnu tehnoloģija ir attīstījusies tik tālu, ka tā tiešām spēj atjaunot ikvienu orgānu. Un šīs cilmes šūnas maksā, piemēram, 10 tūkstošus nosacīto vienību, uslovnije jeģeņici, kā saka krievi. Nu!? Kam dosim? Kam pienāksies? Bagātajiem? Varas cilvēkiem? Un kādi viņi kļūs?
Gudrāki, veselāki...
Tieši tā! Veselāki, konkurētspējīgāki. Kas radīsies? Jauna rase! Un tā, ticiet man, nav nekāda zinātniskā fantastika.
Ko darīt?
Nezinu. Es vienkārši piedāvāju par to runāt jau tagad. Tieši tādēļ zinātnei ir nepieciešama ideoloģija, morāle, filozofija, filozofija un vēlreiz filozofija!
Zinātnei virzoties tādiem tempiem, pat mēs ar jums varam cerēt uz tehnoloģiju, kas ļautu dzīvot mūžīgi?
Skaidrs, ka mums kaut kad ir jāmirst, un paldies Dievam! Kā raksta Marsels Prusts – cilvēks, kurš dzīvo mūžīgi, ir cilvēks bez nākotnes. Ja viņš apzinās, ka dzīvos mūžīgi, katra nākamā diena kļūst bezjēdzīga. Cilvēks galu galā nav Dievs.
Tieši mediķiem, kuri spēj glābt dzīvības, tiek piedēvēta vēlme justies kā Dievam.
Pārcilvēka sindroms? Nezinu, es jūtos tieši pretēji – kā skolnieks, kurš nav izpildījis mājasdarbu. Jo es zinu, kur mēs varētu būt, bet vēl neesam pirmie pasaulē, un kas mums vēl nav padarīts, ko paguvuši izdarīt jeņķi...
Bet sajusties kā pārcilvēkam ļauj tieši prakse.
Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Ja tu saproti, ko būtu varējis izdarīt, kā būtu varējis labāk palīdzēt pacientam, taču nespēj, jo nezini... tad galīgi vairs negribas justies kā pārcilvēkam.
Jūs ticat Dievam?
Jo vairāk es strādāju zinātnē, jo vairāk ticu kaut kam augstākam.
Paradokss.
Aksioma. Vienā brīdī tu pilnīgi skaidri jūti, kā tava apziņa tiek pieslēgta citam līmenim. Tu redzi – kāds tev atļauj ieraudzīt to, ko tu iepriekš neredzēji. Man tiek atvērtas durvis un, jo plašāka kļūst mana apziņa, jo nobriedušāks esmu, jo plašāk šīs durvis atveras. Turklāt, ja mēs kaut nedaudz kritiski izvērtējam savas zināšanas par Visumu, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks nav radības kronis. Ja kāds tā tiešām domā, man tas šķiet diezgan smieklīgi.
* * *
Kad mūsu saruna ir beigusies, Andrejs Ērglis vaicā, vai vēlos kopā ar viņu doties uz operāciju zāli. Mēģināju atrunāties, jo šaubos, vai mana nervu sistēma ir piemērota šādiem skatiem. Nē, mūsdienās tas vairs nav tik briesmīgi, viņš pārliecina un lūdz vienīgi novilkt virsdrēbes un salocīt ar oderi uz augšu. Operāciju bloks drīzāk atgādina poliklīniku, kur pacienti – vairāki pusmūža vīrieši, turot rokās savas ambulatorās kartes, gaitenī gaida operāciju, kas, šķiet, nebūs sarežģītāka par zobu raušanu. «Vai sirds asinsvadu slimības skar tikai stiprā dzimuma pārstāvjus?» vaicāju kardiologam, kurš manu versiju tomēr neapstiprina, «kādreiz tā tika uzskatīts, un, iespējams, vīrieši pie mums tik tiešām nonāk biežāk, taču sirds slimības, protams, piemeklē arī sievietes.» Izrādās, sirds operācijas mūsdienās tiek veiktas bez vispārējās narkozes un arī krūšu kurvja atvēršana notiek tikai retos gadījumos. Lai izpētītu sirds asinsvadus, pacientam rokas vēnā tiek ievadīts plāns, matiņam līdzīgs katetrs. Aizvadot to līdz sirdij un ievadot kontrastvielu, mediķi uz datoru monitoriem spēj ieraudzīt un konstatēt asinsvadu sašaurināšanās vietu. Turpmākās manipulācijas ir pārāk specifiskas, lai riskētu tās aprakstīt brīvā atstāstījuma formā, taču to būtība ir tāda – bojātajā asinsvada posmā tiek ievietota mikroskopiska spīlīte, sietiņš, kas atpleš sašaurinājumu un normalizē asins cirkulāciju sirdī. Visa šī procedūra neaizņem ilgu laiku un nav sāpīga. Mediķi pacientam praktiski nepieskaras – darbs notiek un lēmumi tiek pieņemti, skatoties vienīgi monitorā. Katru dienu Latvijas Kardioloģijas centrā tiek veiktas aptuveni piecdesmit sirds asinsvadu operācijas, pēc kurām pacientam slimnīcā jāpavada ne vairs nedēļas, bet tikai dažas dienas.
#1/3
Zem spēcīgā palielināmā stikla redzama mikroskopiskā spīlīte, ko ievieto asinsvada sašaurinātajā posmā.
#2/3
Ar pacientu strādā kardiologa asistents, bet pats mediķis lūkojas monitorā.
#3/3
Visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti, raugoties datora ekrānā, kurā skaidri redzama asinsvada bojājuma vieta.
