DB viedoklis: Pie kaimiņiem laipnība naudu nemaksā 

Uzņēmēji gatavi izkliegt uzņēmējdarbības vides problēmas kameru priekšā, bet valsts aparāta skrūvītēm arvien tīk būt labi ieeļļotām

Raivis Bahšteins, DB galvenās redaktores vietnieks, 2016. gada 23. septembris plkst. 8:12

Foto: no personīgā arhīva

Kamēr valsts vadītāji velta enerģiju dažādiem augstiem jautājumiem, piemēram, plaši diskutējot par sejas aizsegu aizliegšanu, tiek kārtējo reizi aizmirsts par tādām piezemētām lietām kā politiskā higiēna un elementāri kārtības noteikumi pašā valsts aparātā. Tā problēmas izgaismojusi Rīgā un Tallinā darbojošos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu saimniece Linda Liepiņa. Uzņēmējas izteiktās frāzes Latvijas Televīzijā ir kā virpuļviesulis, kas uzsūcis daudzu uzņēmēju varbūt skaļi nepateikto. Uzņēmēja vispirms asi pātago nodokļu administrācijas darba stilu un ar tādu pašu jaudu triec smagu un labi nogatavojušos tomātu ierēdniecības vaibstos. Pēc Liepiņas domām, Latvijā ierēdņi un iestādes nevis veicina ekonomisko attīstību, bet biznesu ar savu darbu kavē. Atbildīgie par to gan nesēž šauros ierēdņu kabinetos, bet pa vītņu kāpnēm uzkāpj līdz augstākajām politiskajām virsotnēm. Nieks, ka valdības mainās, nieks, ka Saeimai jauns sasaukums. Būsim godīgi, varas kliķes zupa parasti ir tā pati vecā, jaunas garšvielas tajā ir retums, kas ātri vien izšķīst kopējā buķetē, kur sāji jūtams vien kādu noteiktu interešu salkanums. Visi tie daudzie valsts mašinērijas darbinieki, kas nav pelnījuši nevienu no šiem vārdiem, nereti dzīvo mokās, aiziet no valsts pārvaldes vai arī pārvēršas radījumos, kas nevis domā, bet ar klapēm uz acīm dara pakaļ normatīvajiem aktiem, sliktiem priekšniekiem, korumpētiem ielikteņiem, no zemes atrāvušamies politiķiem.

Diezin vai mūsu valsts birokrātijas mezglošanas lietpratējiem noraustās kaut vaiga muskulis, dzirdot kārtējo salīdzinājumu ar Igauniju, kur dienesti un institūcijas iekšzemes kopprodukta sagādniekus nekauninot, bet iedvesmojot darbam. Latvijā daudzus iedvesmo arī Igaunijas gandrīz bijušais prezidents Tomass Hendriks Ilvess, citiem patīk pusotrs tūkstotis Igaunijas salu. Igauņi apmēram tāpat ar jaunākā brāļa skatienu vienmēr lūkojas uz somiem, kuri pāri Somu līcim savukārt raidīja padomju pilsoņu prātus kairinošas pārraides, paverot igauņiem logu uz rietumiem, un arī patlaban ir tiem lielu soli priekšā. Logs palika atvērts un igauņi mērķtiecīgi ir to izmantojuši. Tikmēr Latvija joprojām meklē savu identitāti, taču neizlēmības blaknes diemžēl ir sliktākie padomju stila paraugi ne tikai nodokļu administrācijas komunikācijā ar uzņēmējiem, bet arī medicīnā, izglītībā.

Kā ilustrē Liepiņa, uzņēmēji Latvijā, saskaroties ar valsts dienestiem, jūtas kā apzogot valsti, kā potenciāli krāpnieki, kas turklāt neierāmējas normatīvo aktu bezierunu prasībās. Tāpēc vismaz mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem esot sajūta, ka ar faktu par savu uzņēmumu, viņi jau ir vainīgi ierēdņu acīs. Jo ierēdņi Latvijā mēdz kalpot burtiem un paragrāfiem, nevis cilvēkiem. Kā vaicā Liepiņa – kad ierēdņi aptvers, ka dzīvo no nodokļiem, kurus mēs maksājam?

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru