Lai cik haotiska savā darbībā, tā sauktā Eiropas konverģences mašīna ir un paliks vadošais biznesa un labklājības faktors plašam reģionam. Tas pats sakāms par brīvā tirgus kapitālismu vispār.
Vai Eiropas Savienība uz tās karogus vicinošo ļaužu slaktēšanu Kijevā reaģēja neizlēmīgi? – Jā. Vai Baltkrievijas uzmestajai lūpai par ES Austrumu politikas divkosību ir pamats? – Principā jā. Vai Turcija dara pareizi, eksportu pēc iespējas pārorientējot no ES uz Āfriku un Tuvajiem Austrumiem? – Jā. Vai apkārtējām zemēm, Krieviju ieskaitot, bez ES pārvaldības un ekonomikas standartiem ir kāds cits ticams ilgtermiņa modelis? – Nē, nav.
Iemesls tam ir amerikāņu politikas ekonomista Frensisa Fukujamas savulaik pasludinātais un pēc tam viņa paša arī atsauktais vēstures gals jeb politiskais un ekonomiskais liberālisms kā cilvēces nākotnes vienīgā alternatīva. Tas aizvien tiek daudzu apsmiets, un iemesls tam ir nepamatots romantisms par cilvēka dabu.
Neuztveriet to personīgi, bet neaptēstums, kūtrums konsekventi domāt, kā arī stūrgalvība līdz pat pašdestrukcijas drūmākajām izpausmēm ir itin ikdienišķas un raksturīgas cilvēka iezīmes. Jā, Berlīnes mūra krišana ne visur izraisīja drudžainas neoliberālisma un Džordža Vašingtona rakstu studijas, bet tas jau nenozīmē ka radikālais islāms, despotisms un nepotisms postpadomju telpā vai Ķīnas «komunisma» ekonomikas brīnums (kas faktiski izrādījās burbulis – nesprādzis, un tomēr) būtu nez kāda lieliskā alternatīva brīvajam tirgum, tiesiskumam un demokrātijai.
Arī godājamā vēstures gala formulētāja pēdējā laika iedziļināšanās Melanēzijas, Papua Jaungvinejas un Zālamana salu sabiedrībās, kas viņa precīzajām zinātnēm uzticīgo prātu ir vedinājusi uz vēl kritiskāku savu agrāko secinājumu pārskatīšanu, ir akadēmiski interesanta, tomēr nedomāju, ka tā ir noderīga globālo politisko un ekonomisko procesu vērtējumam. Un, jo tuvāk ziemeļu puslodei (piedod, Austrālija – tas nebija tā domāts), jo mazāk politekonomisko variantu, kā dzīvot «cilvēka cienīgu» dzīvi.
Kā jau teicu, tas neizslēdz variantu, ka dažādu personīgu un etnogrāfisku iemeslu dēļ apetelīgi klāta furšeta vietā dažs izvēlēsies, teiksim, lēkt uz galvas akā. Bet, nopietni ņemot, tas jau nevairo normālo izvēļu skaitu – arī ne tad, ja to izvēlas veselas tautas.
Godājami makroekonomikas vērotāji ir uzdevuši pretēju jautājumu: ko ir ieguvusi, piemēram, Horvātija, iekļaujoties dažādajos ES rāmjos? To vislabāk mums pastāstītu paši horvāti, bet, no malas raugoties, valsts IKP pašlaik ir zemāks nekā šā lēmuma pieņemšanas brīdī 2005. gadā.
Šeit, pirmāmkārt, jāsaka latviešiem skaudri zināmais, ka IKP pieaugums nav nekāds absolūtais laimīguma rādītājs. Otrkārt šur tur izskanējušie vērtējumi, ka Eiropas konverģences (t.i., izlīdzināšanās) mašīna ir salauzta un pagalam, ir ļoti pavirši un maldinoši. Atkal Latvijas gadījums – ES fondi krīzes gados šeit bija absolūti lielākais un dažbrīd gandrīz vienīgais investors. Un Horvātijai tās lēmums ir devis lielāko, ko mīļā dzīve kādam var dot – iespēju.
Saprotams, ka ES nav labklājības serviss, nekad par tādu nav bijusi iecerēta, un arī Eiropas konverģences mašīna nav no gaisa birstamo kliņģeru kombains, kaut, līdzīgi kā vēstures gals, acīmredzot kādu apziņā šis termins ir radījis romantiskus pārpratumus. Ja turpinām mehānikas līdzību, tad ES ir tādas kā laika dzirnas, kas maļ lēni, pat kaitinoši lēni, bet pamatīgi un itin paredzami.
Objektivitātes labad jāpiebilst, ka Šveices nesenais referendums par imigrāciju no ES, dažu dalībvalstu atturīgums pret eiro, pumpurojošais reģionālais nacionālisms un kas tik vēl ne liek domāt, ka ES pati vēl ne tuvu nav gatava kā tāds absolūts vēstures gala kristāls. Bet tas ir jau cits stāsts, kas pēc būtības neapšauba iepriekšējo pārdomu jēgu.